Nieres putniem divas; to forma iegarena, un katras puses niere sastāv no trim lēveriem. Nieres atrodas ķermeņa dobuma gurnu daļā pie pašas muguras un līdzīgi plaušām cieši piespiestas pie ribām. Urīnpūšļa putniem nav; nieru izvadi beidzas kloākā.
Labās puses olnīca gandrīz visiem putniem ir pavisam deģenerēta, tikai retām sugām (baložiem, dažiem plēsīgiem, piem. zvirbuļu vanagam) var atrast pierādījumus tam. Pati olnīca ķekarveidīga un atrodas pie augšējā nieru lēvera, netālu no plaušām. Nogatavojusies ola nokļūst olvadā un no turienes tālāk dzemdē (uterus), kur arī notiek apaugļošanās. No dzemdes tā tiek iespiesta kloākā un tad izvadīta ārā. — Olas galvenā daļa ir t. s. dīgļa plāksnīte, kura atrodas dīgļa pūslītis; no pēdējā perēšanas laikā attīstās pats dīglis (embrijs). Dīgļa plāksnīte apklāta ar olas dzeltenumu, kas augošam dīglim noder barībai; dzeltenums atdalīts no t. s. olbaltuma, ko no cietās olas čaulas vēl šķir čaulas plēve. Olu forma loti variē – pat vienai sugai, dažreiz pat vienā dējumā. Ļoti apaļas olas ir pūcēm; daudziem putniem (baložiem, plēsīgiem) tās strupas, eliptiskas; dažām tilbītēm, ķīvītēm u. c. olas bumbierveidīgas u. t. t. Stingras robežas starp šiem iedalījumiem nav. Arī olu krasa ir ļoti dažāda, pat vienas sugas pārstāvjiem, dažreiz pat vienā ligzdā. Olu krāsa veidojas no asinīs cirkulējošiem pigmentiem. un čaula to uzņem dzemdē. Krāsai bez šaubām bieži vien ir aizsardzības nozīme, un tāpēc putniem, kas olas dēj koku dobumos vai citās no ārienes neieraugāmās vietās, olas ir baltas, nekrāsotas. Olu svars, salīdzinot ar putna ķermeņa svaru ir ļoti dažāds: strausiem ola sver 1/60 daļu no ķermeņa svara, mūsu mazajam paceplītim šī attiecība ir 1:7; sevišķi lielas olas ir tārtiņiem un slokām. Olu skaits dažādām sugām ir ļoti nevienāds: normāli atrod čūsku ērgļiem vienu olu, citiem lielākiem ērgļiem parasti divas, sīkākiem plēsīgiem 3—6 olas, dziedātājiem 4—9, zīlītēm atrod pat līdz 14 olu, vistveidīgiem līdz 20. — Gadās, lai gan ļoti reti, atrast svaigā olā parazītiskus tārpus; tie tur anormālā kārtā iekļuvuši tai laikā, kad ola vēl nav bijusi segta ar cieto čaulu. Tādi olā ieslēgti parazīti perēšanas laikā nobeidzas, lai gan arī pieņemams tas, ka šādas olas normālā attīstība tiek traucēta un tā paliek ,,vanckarā”. — Kā izņēmums ir atrastas olas, kurām iekšā atrodas vēl otra mazāka ola. Starp ārējās un iekšējās olas čaulām atrodas tāpat olas baltums un neliels dzeltenums; ir zināmi arī gadījumi, kur ārējai olai dzeltenums trūcis. Tādas dubultotas atšķiras no normālām arī ar savu lielumu, un jādomā, ka perot no tādām nekas neiznāktu. Samērā biežāk gadās atrast olas ar diviem dzeltenumiem; arī šādas olas ir lielākas par normālām. Katram vistkopim ir zināms, ka gadās atrast ari mazas sakropļotas olas, kas parasti satur vienīgi baltumu; saprotams, perējot no tām arī nevar būt iznākuma.
Sēklinieki tēviņiem ir divi un atrodas tāpat kā olnīcas pie nieru augšējā gala. Tie ir apaļi un diezgan cieti veidojumi, bet viņu lielums, skatoties pēc gadalaika, ļoti variē. Rudenī tie ir tik mazi, ka dažreiz tos pat vispār grūti atrast. Pavasarī un vēl vasaras sākumā tie ir ļoti lieli. Piemēram, pārošanās laikā rubeņu sēklinieki ir apm. pupas lielumā, bet rudenī apmēram kā kaņepju graudi; zvirbuļiem pavasarī sēklinieki ir neliela zirņa apmērā, bet rudenī pavisam niecīgi, līdzīgi kniepadatas galviņai. No sēkliniekiem ved sēklas vadi uz kloāku. īsta kopulācijas orgāna putniem nav. Dažas sugas spēj kloākas malu nedaudz izbīdīt uz āru; pa to it kā pa renīti sēkla tiek ievadīta mātes kloākā. Šo parādību var novērot pie ūdensputniem (pīlēm), arī strausiem. Sēklas pārvešana notiek putniem pārojoties, kad uz īsu brīdi saskaras abas kloākas.
Teksts: Mežu departamenta izdevums, 1936, Rīga, LU Pr. Doc. N. Transehe, Dr. R. Sināts, Latvijas Putni. 12 – 14 lpp.
