Vienā vai pat nedaudzos gados palikt par putnu pazinēju nav iespējams. Parastākos putnus, sevišķi tuvākā attālumā, nav grūti pazīt, bet ar gadiem var ievingrināties atšķirt putnus arī no lielāka attāluma, spriežot pēc stāva, lidojuma, vai ņemot vērā uzturēšanās vietu, gada laiku u. t. t. Lieki uzsvērt, ka binoklis še ir neaizstājams palīgs. Kas attiecas uz binokļiem, tad visumā jāsaka, ka normāls lielums ir tāds, kas palielina 6 reiz; pie mazāka palielinājuma gaismas spēja lielāka, kas sevišķi svarīgi miglainā laikā, kā arī rīta un vakara krēslā. Pie lielākiem palielinājumiem ne tikai gaismas spēja, bet arī redzes lauks stipri samazinās. Binokļa izvēle ir tomēr atkarīga no paša pircēja, un ejot dabā ir labāk, ja ir kāds niecīgs, vecs binoklis, kā nekāds.

Novērotājs ar labu dzirdi var paļauties ari uz pēdējo, kas tad atvieglina putna pazīšanu pēc dziesmas un dažādām citām skaņām (aicināšanas, baiļu saucieniem). Iesācējam var noderēt šādi mazi norādījumi: skatoties uz putnu pret sauli, tas aizvien izskatās tumšāks; otrādi — ja saule novērotājam aiz muguras, putns izskatās daudz gaišāks. Arī lieluma ziņā viegli var maldīties: lēnām lidojošs putns atstāj lielāka putna iespaidu, turpretim ātri kustinot spārnus tas liekas mazāks; pēdējais sevišķi svarīgs, novērojot jūrmalā lidojošas kaijas, vai augsti pārlidojošos plēsīgos putnus.

Ja redzam pēdas smiltīs, dūņās vai sniegā, var pazīt, ka tur uzturējies zināms putns. Tādas pēdas sastop ne tikai pašās ūdens malās, bet arī seklākās vietās zem ūdens; tā piemēram, purvu grāvjos redz dzērvju vai zivju gārņu pēdas, pļavu izžuvušo peļķu dibenā ķīvīšu pēdas, gar ūdens malām pīļu, tārtiņu u. c. putnu pēdas u. t. t. Ja novērotājs ievingrinājies, tad dažreiz nav grūti pazīt pat dažu bridēju putnu pēdas: jāiedomājas ap pēdu apvilkts aplis, tad pieņem katru pirkstu par rādiusu, un pēc tiem sadala šo apli sektoros. Šo sektoru skaits atsevišķiem putniem ir noteikts. Visplašāk stāv ķīvītes pirksti, veidojot 5 sektorus; gandrīz visām sloku pēdām ir 6 sektori, un te sīkākai sugu izšķiršanai ir jāņem vērā viss pēdas lielums, pirkstu resnums, saistītājas plēves (ja tās atstājušas nospiedumu); mērkaziņai ir loti garš vidējais pirksts, kuitalai divas nelielas saistītājas plēves, gugatnim viena – starp vidējo un ārējo pirkstu. Dzeltenajam tārtiņam, kam pirksti ir tuvu kopā, veidojas 7 sektori, daudz retākam Morinella tārtiņam 8. Pīļu pēdām parasti ir 6 sektori, un tām (arī kaiju pēdām) ir redzami peldplēvju nospiedumi; pēdējie gan pēc lietus un pie vecām pēdām parasti nav vairs saskatāmi, un tad redzami vienīgi pirkstu nospiedumi. Lielo bridēju pēdām ari ir 6 sektori, un to sīkākai atšķiršanai jāskatās uz pakaļējo pirkstu: dzērvju pēdām pakalējā pirksta nospiedums gandrīz nav redzams, jo šis pirksts ir samērā augstu un parasti zemi neskar: stārķim pakaļēja pirksta nospiedums jau ir redzamāks, un zivju gārnim tas redzams pilnībā, jo pakaļējais pirksts stāv vienādā augstuma ar pārējiem. Meža sausās smilšainās vietās redz pazīstamās bedrītes, kur perinājušies rubeņi, atstādami ari dažas spalviņas. Ziemā ir mazāk putnu, kas atstāj savas pēdas, un tad labi var pazīt vārnu pēdas pēc raksturīgā garā pakaļējā pirksta ar aso nagu. Ziemā un tāpat arī vasarā kā pierādījums, ka zināmā rajonā ir uzturējies viens vai otrs putns, var noderēt atrastie ekskrementi, tā piem., tīrumos — lauku irbju, mežos, krūmājos. purvos rubeņu. medņu u. t. t. Medņu ekskrementi pierāda šā putna mīļākās uzturēšanās vietas, no kurām tad arī var spriest par pavasara riestu. Staigājot pa mežiem un laukiem, dažreiz atrod saplosītus putnus, vai arī vairs tikai to spalvu čupiņu, kas norāda uz to, ka tur darbojies kāds no plēsīgajiem putniem; ja pēc atrastām spalvām var noteikt putna sugu (lielumu), tad var jau puslīdz spriest, vai lielāks vai mazāks vanags ir veicis šo darbu Arī lapsas var būt saplosījušas putnus, bet tad to lielāko spalvu gali ir apgrauzti. Labākam putnu pazinējam arī atrijas var dot norādījumus, kāds putns šajā vietā ir bijis. Vispār – jo labāks putnu novērotājs un jo tuvāk tas stāv dabai, jo vairāk pati daba viņam atklāj un dod norādījumus. Mierīgi sēžot piemērotā vietā vai nu izcirtumā, purvmalā, upes ielejā, pie ezera, vai citur kur, novērotājs aizvien vairāk redzēs, nekā vienkārši staigājot; drīz vien arī tad varēs pārliecināties, ka vislabākās ekskursiju stundas rītā un vakarā: pašā pusdienas laikā putni izturas klusāk un mazāk rādās.

Katram putnu novērotājam ļoti ieteicams vest ornitoloģisku dienasgrāmatu, kā to dara katrs nopietnāks ornitologs. Tādā grāmatā jāatzīmē viss tas, kas novērotājam šķiet svarīgs par redzētiem putniem vai sakarā ar viņu dzīvi. Novērojumus ieteicams pēc iespējas drīzākā laikā ierakstīt, jo jau pēc dažam dienām iespaidi atmiņā vairs nebūs tik svaigi. Tā kā pašu dienasgrāmatu nevar nēsāt līdz ekskursijās, ieteicams vislabāk turēt klāt mazu piezīmju grāmatiņu, kurā atzīmē novērojumus tūliņ uz vietas; pārnākot mājās tos var galīgā, paplašinātā veidā ierakstīt grāmatā. Tādā kārtā grāmatā būs atzīmētas hronoloģiskā kārtībā arī pašas ekskursijas ar katrreizējiem novērojumiem. Tāda grāmata ar laiku kļūst ļoti plaša un, lai būtu iespējams vieglāk orientēties piezīmēs par atsevišķām sugām, jāiekārto bez tam vēl otra sistemātiska grāmata, kur katram putnam veltīta viena lappuse un kur tad ieraksta visu svarīgāko, kas attiecas tieši uz šo putnu. Saprotams, vēlākos gados novērotājam daudz kas šķitīs niecīgāks, nekā tas licies savā laikā to ierakstot grāmatā, bet labāk piezīmēt vairāk nekā mazāk. Atzīmējami, starp citu, būtu visi putni, kas ekskursijas dienā redzēti, pavasarī putnu atlidošanas dienas, atzīmējot ceļošanas periodā sevišķi raksturīgas vienas vai otras sugas ceļošanas dienas: tādas nav grūti novērot un atzīmēt, piemēram, dzērvēm, baložiem, ķīvītēm un cielaviņām u.c. Ja atrastas ligzdas, tad dažreiz svarīgi atzīmēt tās atrašanās vietu, ligzdas materiālu, olu vai mazuļu skaitu; vārdu sakot, jāatzīmē viss, kas šķiet interesants. Ja putns nav pilnībā pazīts, tad aiz nosaukuma iekavās liek jautājamo zīmi. Jo sīkāk un ilgāku laiku dienasgrāmata rakstīta, jo lielāka tās zinātniskā nozīme, un, šķirstot savas piezīmes, pats sastādītājs tuvāk iepazīstas ar mūsu putnu valsti.

Teksts: Mežu departamenta izdevums, 1936, Rīga, LU Pr. Doc. N. Transehe, Dr. R. Sināts, Latvijas Putni. 314 – 316 lpp.