Putnu ceļošana

Baltvaigu zoss (Branta leucopsis) © Armands Majevskis

Baltvaigu zoss (Branta leucopsis) © Armands Majevskis

Blakus sistemātiskam putnu sadalījumam tos var dalīt bioloģiskā sadalījumā. Tā var izšķirt perētāju putnus, ziemas viesus, caurceļotājus un maldu viesus. Par ziemas viesiem sauc tādus putnus, kas, kā jau pats nosaukums rāda, pie mums sastopami galvenokārt ziemā, bet kuru perēšanas vietas ir augstāk ziemeļos (zīdastes, baltās pūces). Caurceļotāji ir tie ziemeļu perētāju putni, kas katru rudeni un pavasari pie mums parādās ceļojot uz ziemas mītnēm vai atgriežoties atpakaļ uz perēšanas vietām; te pieder vairākas ziemeļu pīļu (nirpīļu) sugas, dažas tārtiņu sugas u. c. Šeit jāpiebilst, ka vienas un tas pašas sugas pārstāvji pie mums var būt perētāji un arī caurceļotāji (meža slokas, piles, pelēkie strazdi). Ar maldu viesiem saprot tādus citu zemju perētājus, kas tikai dažas reizes pie mums ir parādījušies, vai pat tikai vienu reizi atzīmēta viņu iemaldīšanās; kā maldu viesi jāmin — pelikāni, stepju vistiņas, lielā maitu lija, sudraba gārnis. zīda gārnis u. c. Šo bioloģisko grupu pārstāvju skaits dažādos apgabalos ir dažāds.

Šeit jāatzīmē, ka visā pasaulē sastopam apm. 13 000 pamatsugas. Ja skaitītu visas pasugas un aprakstītās putnu formas, tad viņu skaits palielinātos varbūt pat divkārši. Arī Eiropas un Latvijas putnu skaits palielinātos, ja tādā pašā veidā ievērotu visas literatūrā minētās formas.

Pašus perētāju putnus no bioloģiskā viedokļa var savukārt sadalīt trīs grupās: nometniekos, klejotāju putnos un ceļotājos. Šis iedalījums nav sevišķi noteikts, un dažreiz pat grūti starp šīm grupām vilkt robežu. Visumā ar nometniekiem saprot tādus putnus, kas visu gadu paliek savas perēšanas vietās un uzturas zināmā lielākā vai mazākā apgabalā. Par klaidoņiem apzīmē tādus putnus, kuri sastopami gan cauru gadu, bet nevienādā skaitā: viņi uz zināmu laiku var kādā vietā izzust pavisam, citur atkal parādīties; tie parasti meklēdami barību, lielākos vai mazākos bariņos, klejo apkārt. Pie ceļotājiem pieder visi tie (lielākā daļa), kas rudeni savu dzimteni atstāj, dodas pārziemot uz siltākiem apgabaliem un pavasari atkal atgriežas. Kā jau aizrādīts, noteiktu robežu starp nometniekiem un klaidoņiem, klaidoņiem un ceļotājiem nevar vilkt. Turoties pie paša vārda nometniekus nemaz nedrīkstētu atzīt, jo katrs putns, ja arī neceļo. tad vismaz klejo.

Putnu ceļošana jeb parādība, ka daudzas putnu sugas rudeni atstāj dzimteni, lai nelabvēlīgos aukstos mēnešus pavadītu siltākās zemēs, ziemas mītnēs, ir loti apbrīnojams bioloģisks jautājums. Putnu ceļošana ir instinkts, dzineklis, kas, bez šaubām, saistīts ar seniem klimata pārgrozījumiem, tiešāk — ar ledus laikmeta iestāšanos un nozušanu attiecīgā putna dzimtenē. Pie ,,pusceļotājiem” — klejotājiem, viņu pārlidojumi atkarīgi no nelabvēlīgu apstākļu iestāšanās, bet īstos ceļotājus gandrīz neietekmē. Daudzi no tiem jau atstāj dzimto pusi vasaras beigas, pastāvot vēl jaukam, siltam laikam, kad par barības trūkumu nemaz nevar būt runa. Tur vienīgi darbojas no neskaitāmām paaudzēm mantotais dzineklis, uz ko arī norāda apstāklis, ka bieži vien jaunie putni dodas agrāk ceļā nekā vecie; var arī piedzīvot, ka gūstā turētie putni no kukaiņēdājiem ceļotājiem rudeni, naktīs izrāda lielu nemieru, mētājas pa sprostu, lai gan tie bija pieradināti un nekad nekā tamlīdzīga nav izrādījuši; šis laiks turpinās tik ilgi, cik viņu brīvībā dzīvojošo radinieku ceļošanas periods. — Starp aizceļošanu rudenī un atgriešanos pavasari ir novērojama diezgan liela starpība: rudenī putni nesteidzas, viņi ceļo bieži un ar lielākiem pārtraukumiem, dažreiz pat uz pāris nedēļām apmetoties kādā labvēlīgā vietā.

Meža zoss (Anser anser) © Jiri Bohdal

Meža zoss (Anser anser) © Jiri Bohdal

Pavasarī putni, kā neatvairāmu spēku vilkti, steidzas atpakaļ uz dzimteni, un jādomā, ka tas ir sakarā ar vairošanās dzinekli, ar priekšā stāvošo ligzdošanu. Kā zināms, dažas sugas pie mums sastopamas kā perētāji un kā caurceļotāji, t. i. viņu perēšanas apgabals aptver ne tikai mūsu apgabalu, bet arī zemes tālāk uz ziemeļaustrumiem. Pie tādām sugām jāpieņem, ka mūsu perētāji ierodas agrāk nekā viņu radinieki, kas ceļo tālāk. Pamatojoties uz attiecīgiem novērojumiem, tas ir diezgan noteikti sakāms par dzērvēm, meža slokām un dažām citām sugām. Dažu putnu bari rudenī ceļojot nolido daudz garāku gabalu nekā pavasarī, kad tie steigdamies laižas taisnāk, pa īsāko – Ceļojot putni pieturas pie zināmām vietām: daudzi ceļo gar jūrmalu, gar lielākām upēm, gar augstākām kalnu grēdām u. t. t. Tādas vietas arī parasti nosauc par putnu ceļiem. Saprotams, visas putnu sugas nelieto vienu un to pašu ceļu, un šie ceļi, sevišķi dziļā iekšzemē, dažreiz ir tik plati, ka var runāt par ceļošanas „frontēm”. Kopumā var teikt, ka putni ceļojot pieturas pie zināmam ainavas formācijām — upju ielejām, mežu malām u.t.t., bet jūrmala izrādās sevišķi „pievilcīga” visdažādākajām putnu grupām. Eiropā mēdz izšķirt trīs galvenos putnu ceļus. Pirmais būtu t. s. jūrmalas ceļš, kas iezīmējas gar Baltijas, Ziemeļu jūru, Atlantijas okeāna un Vidus jūras piekrastēm; šo ceļu starp daudziem citiem lieto Ziemeļeiropas ūdensputni. Daudzo līkumu un jūras līču dēļ, šis ceļš ir loti garš; lidojot pa to, Sibīrijas gaŗkaklim jāveic apm. 8000 km, lai gan viņa ziemas miteklis no perēšanas vietas taisnā līnijā ir tikai apm. 3000 km. Otrs cels ir t. s. Itālijas, Spānijas ceļš: tas ved no Austrumeiropas pāri Ungārijai, Ziemeļitālijai, Korsikas salai uz Spāniju. Trešais ceļš būtu Adrijas, Tunisas ceļš, kas iet pāri Sicīlijas salai. Saprotams, šo ceļu nozīmi nedrīkst uztvert burtiski, un novērojot putnu lidojumus, varētu uzstādīt daudzus citus mazāk ievērojamus „ceļus” un to nozarojumus; jo tālāk zināma apgabala perētāji ceļojot atrodas no dzimtenes, jo drīzāk tie pieturas pie noteikta ceļa un, turpretim, jo tuvāk putni ir savai dzīves vietai, jo grūtāk ir runāt par kādu ceļu — tie izklīst mazākos baros, meklējot savas perēšanas vietas, un rudeni atkal pamazām salasās kopā. Sakarā ar lielo dažādību starp atsevišķām bioloģiskām grupām nav iespējams šo jautājumu īsi aprakstīt un vispārināt. Pat vienas sugas putni nelieto vienu un to pašu ceļu, skatoties pēc tā, kur atrodas viņu perēšanas vietas; tā, Rietumeiropas stārķi ceļo pāri Spānijai un Ziemeļāfrikas tuksnešiem, bet Austrumvācijas un mūsu stārķi pāri Balkānu pussalai, gar Mazāziju un Ēģipti un tālāk uz Dienvidāfriku. Arī pie mums ir vairākas vietas, kur ļoti izdevīgi var novērot putnu ceļošanu, piem. Rīgas jūrmalā pie Lielupes, atklātā jūrmalā pie Ventspils u. c. Arī iekšzemē ir vietas, pār kurām ceļotāji putni labprāt pārlido; kā tādas jāmin lielāki ezeri ar apkārtējiem līdzenumiem (Burtnieku, Lubānas ezers).

Zivju gārnis (Ardea cinerea) © Jiri Bohdal

Zivju gārnis (Ardea cinerea) © Jiri Bohdal

Galu gala ceļošanas periodos, rudenī un pavasarī, putnu ceļošanu lielākā vai mazākā mērā var novērot visās vietās.—Tuvu stāvošs ir jautājums — kā putni ceļojot orientējas. Lai gan pati ceļošana ir dzineklis, tomēr putni ceļa izvēlē visvairāk paļaujas uz savu aso redzes spēju. Tādēļ var ari saprast, ka skaidrā laikā putni ceļo samērā augstāk nekā neskaidrā, miglainā. Grūti saprast, kā putni, sevišķi nakts ceļotāji, atrod pareizo virzienu ceļojot, piemēram, 100—200 km pāri jūrai. — Ceļojot putni neattīsta savu augstāko lidošanas ātrumu. Ar vairākiem eksaktiem eksperimentiem pierādīts, ka strazdi lido ar apm. 70 km ātrumu stundā, vārnas — 60 km, žubītes apm. 50 km stundā u. t. t. Visi šie putni lidojot var sasniegt daudz lielākus ātrumus, piemēram, bēgot no ienaidnieka. Agrāk tika pieņemts, ka ceļotāji putni lido daudz augstāk, nekā tas faktiski ir; lielākos augstumos valda ne tikai lielāks aukstums, bet ir arī mazāks gaisa spiediens, kas apgrūtinātu viņu lidošanu. Lielākā putnu daļa ceļo 400—500 m augstumā, tikai daži (plēsīgie putni) augstāk. Šā jautājuma noskaidrošanu dabas pētniekiem, pēckara gados, lielā mērā sekmējuši lidotāji. Dažas sīkāku putnu sugas ceļo lēkājot un laidelējoties no viena krūma vai kociņa galotnes uz otru gar upmalām, mežmalām, turoties visu laiku vienā virzienā; par to var katrs novērotājs viegli pārliecināties, nosēžoties ceļošanas laikā kādā piemērotā vietā. Daži putni (lielākā daļa dziedātāju) ceļo naktīs, citi (plēsīgie, vārnas, žubītes) tikai pa dienu; daudzi (ūdensputni, stārķi, strazdi un bezdelīgas) ceļo kā dienu, tā nakti. -. Kur ceļotāji pavada ziemu? Ziemeļeiropas, kā arī mūsu pīles, siltākās ziemās paliek Ziemeļvācijā un tikai aukstākam laikam iestājoties aizlido tālāk līdz Anglijas vai Ziemeļfrancijas piekrastei. Arī mūsu vārnas aizceļo tikai līdz Austrumvācijas rietumu daļai, reti tālāk. Tomēr lielākā daļa putnu atrod savus ziemas mitekļus daudz tālākās vietās — Dienvideiropā (slokas, ķīvītes, ķīŗi), Āfrikā (vālodzes, dzeguzes, daudzi dziedātāji). Tādā veidā putni nolido garu ceļu; mūsu stārķiem jānolido apm. 10 000 km, kamēr tiek savos ziemas mitekļos Dienvidāfrikā Kāpzemē. Ir dažas vietas, kur ziema salasās sevišķi daudz visdažādāko sugu putnu; kā tādas var minēt Kaspijas jūras dienvidrietumu piekrasti un Eiropā Donavas ietekas apgabalu pie Melnās jūras; šādas vietas ziemas mēnešos var uzskatīt par ,,dzīvu muzeju”.

Sākot ar šo gadsimtu, arvienu plašāk izmanto putnu gredzenošanu, kā viseksaktāko metodi putnu ceļu un ziemas mītņu izpētīšanai. Putniem, lielāka vairumā jauniem, vēl ligzdās esot, ap kāju apliek speciālu gredzenu ar numuru un iestādes apzīmējumu. Gredzeni izgatavoti no alumīnija, kas nerūsē un sava viegluma dēļ arī netraucē putnu. Lai gredzeni būtu piemēroti putnu kājas lielumam, lieto dažādu kalibru gredzenus, parasti 5—6 lielumus. 
Pēdējos gados putnu gredzenošana notiek gandrīz visas valstīs. Iegūtie rezultāti ir ļoti vērtīgi un ar to palīdzību noskaidroti ne tikai mūsu putnu ziemas mitekļi un ceļu virzieni, bet arī viņu sasniegto vecumu.

Teksts: Mežu departamenta izdevums, 1936, Rīga, LU Pr. Doc. N. Transehe, Dr. R. Sināts, Latvijas Putni. 15 – 18 lpp.