Sistemātika

Mednis (Tetrao urogallus) © Gaidis Grandāns

Mednis

Tetrao urogallus
Western capercaillie
Глухарь

Pazīmes:
Tēviņa vispārējā apspalvojuma krāsa melna, tikai spārni tumšbrūni (bez baltām strīpām) un virsaste pelēcīga; aste noapaļota, vēdekļveida, plata. Zem knābja pagarinātas spalvas izskatās kā bārda; knābis netīri dzeltenbalts;abos knābja sānos - no deguna caurumiem uz galu velkas rieva; jo putns vecāks, jo tā dziļāka. Mātīte rūsganbrūna, raiba; aste bez iegriezuma - noapaļota atšķirībā no rubeņa mātītes. Lido parasti zemu virs koku galotnēm. Tēviņš riesto, sēžot koka zarā, noteiktās riesta vietās. Jaunie putni līdzīgi mātītei. Acis tumšas, ap tām sarkans kails laukums, knābis bāli dzeltens, kājas apspalvotas. Kopējais putna garums 60 - 85 cm, spārnu vēziens 0.87 – 1.25 m, svars 0.5 – 4.4 kg. Dzīves cikls, 10 gadi un vairāk.

Sastopami:
Lielos, vecos skuju koku mežu masīvos, galvenokārt, vecākās priežu audzēs. Meža karalis mednisfebruāra mēnesī vairs neguļ, sniegā ieracies, kālīdz šim, baidīdamies, ka, no rīta pamostoties, netrodas zem ledus vāka. Viņš izvēlas mežā visbiezāko egles galotni un pārguļ tur. No rīta pamodies un ieknābājis priežu vai egļu skujas, mednis dodas uzmeklēt riesta vietu. Vislabāk viņam patīk tādas vietas, kur noaugušas resnas priedes platiem zariem. Tur tad, nometies uz sniega kupenas, asti uzcēlis gaisā, spārnus nolaidis gar zemi, viņš skraida šurpu turpu, ar spārniem rakstīdams savādus rakstus, lai citi medņi zinātu, kur barvedis nodomājis pavasarī rīkot sacīkstes un dziesmu karus. Medņu tēviņi ziemā nekad nav redzami lielos baros, viņi dzīvo noslēpumaināk nekā rubeņi, tikai, pavasarim tuvojoties, viņi kļūst rosīgāki.

Uzturēšanās laiks Latvijā: Nometnieks

Ligzda un olas:
Mātītes uzmeklē mežā klusākas vietas starp kuplākām eglītēm, viršiem un zilenājiem, kur izkasa nelielu iedobumu, ieklāj kādu zālīti un maija mēnesī dēj 5 - 11 pelēkas vai baltdzeltenas olas, apklātas ar sarkanbrūniem vai dzelteniem raibumiem. Perēšana ilgst 4 nedēļas. Medņa cālēni tūlīt atstāj ligzdu un kopā ar māti meklē barību. Mazie labi prot noslēpties, bet pēc nedēļas būdami jau paipalas lielumā, iztraucēti briesmu brīdī prot laisties. Māte drošsirdīgi aizstāv savus bērnus ar spēku un viltību; redzēdama, ka ienaidnieku nevar peivarēt, tā izliekas ievainota un nevarīga, skrien pa zemi, spārnus nolaidusi, un brēkdama cenšas ienaidnieku aizvilināt prom. Sākumā mazos baro ar skudru kūniņām, tārpiem, gliemežiem un kukaiņiem, vēlāk viņi ēd dažādus pumpurus, mīkstākas lapiņas un sevišķi visas meža ogas.

Balss:

Izmantotā literatūra:

Latvijas Putni, J. Baumanis, P. Blūms, Liesma, 1969.g. 44 - 45.lpp;
Putni latvijā, J. Baumanis, V. Klimpiņš, Zvaigzne ABC, 1997.g. 86.lpp;
Putnu grāmata, K. Grigulis, Latvijas valsts izdevniecība, 1964.g. 71 - 73.lpp;
Latvijas meža putni, M. Strazds, Latvijas Ornitoloģijas biedrība, 2002.g. 52.lpp
Complete Birds of Britain and Europe, R. Huma, DK Limited Penguin Copany, 2013.g, 96.lpp