Spalvu mešana

Ar laiku spalvas nolietojas, tiek izmestas un to vieta izaug jaunas. Spalvas met visi putni vienu līdz divi reizes gadā. Galvenā spalvu mešana ir vasarā; apm. mēneša vai ilgākā laikā visas spalvas ir nomestas un to vietā izaug jaunas. Arī pavasari notiek spalvu atjaunošana, bet daudz mazākā mērā. Pie spalvu mešanas nepieder t. s. perēšanas laukumu rašanās; tad spalvas krīt laukā tāpēc, ka perētājam putnam pavēderes āda iekaist un tur dažreiz pat novērojama sastrutošana. Rudenī daudzi putni aizceļo uz siltajām zemēm, un viņu lielākā daļa jau šeit pie mums nomet nodilušās vecās lidspalvas, kuru vietā izaug jaunas, derīgas tālam ceļam. Kā izņēmums jāmin mūsu bezdelīgas, kas maina spalvas pēc aizceļošanas Āfrikā. Tas izskaidrojams varbūt ar to, ka viņas līdz pēdējam brīdim ir spiestas daudz lidot un ķerstīt barību mazuļiem. Parasti lidspalvas met pamazām, pie tam simetriski labajā un kreisajā spārnā, lai lidspēja neietu zudumā. Turpretim pīļu tēviņi zaudē savas spārnu spalvas gandrīz visas reizē, un ap Jāņiem vai pat vēlāk nereti var atrast meža pīļu tēviņus, kas grūti vai arī nemaz nevar celties spārnos. Līdzīgu, ja arī ne tik spilgtu parādību var novērot pie rubeņu gaiļiem. Pīļu mātītes lidspalvas met vēlāk un pie tam arī garākā laikā, tādēļ tās nekad nezaudē lidspēju. Jaunie putni pirmajā rudenī lidspalvas nemaina. Plēsīgie putni spalvas met nepārtraukti cauru gadu. Gūstā dažreiz Ir piedzīvoti gadījumi, kur putni savas spalvas nav metuši pat divu gadu laikā. Vispār jāsaka, ka spalvu mešanas ilgums un kārtība dažādām putnu sugām un grupām nav vienāda. – Putnu izskats (spalvu krasa) ne vien spalvu mešanas, bet arī nodilšanas dēļ dažādos gada laikos vairāk vai mazāk var mainīties. Sakarā ar to nereti labi var atšķirt pavasara, vasaras, rudens un ziemas tērpus.

Daudzu putnu tēviņi pilnīgi līdzinās mātītēm, piem.: vārnu, žagatu, baložu. meža zosu, gulbju u. c., bet ir arī tādas sugas, kuru tēviņi cauru gadu spalvu ziņā stipri atšķiras no mātītēm (rubeņi, medņi u. c.); pie šīm sugām varam runāt par seksuālo dimorfismu.

Putni pa ilgiem laikmetiem ir labi piemērojušies dzīves apstākļiem un vajadzībām. Lidspēja ir labi attīstīta tiem, kam tā ir nepieciešama, lai sagādātu burvību. Šāda piemērošanās vēl labāk redzama, ja uzskata spalvu krāsu kā aizsardzības līdzekli no ienaidnieka. Tā — rubeņu un medņu mātītes perēšanas laikā ir grūti atšķirt no apkārtējās zemes, lapām un sūnas; tāpat arī irbes, slokas un daudz citu putnu. Purva teterim aizsargāšanās princips uz spalvu krasas pamata vēl labāk izveidots: tam ziemā ir baltas spalvas, bet vasarā rūsganbrūni raibumotas; ziemeļu pūce ir balta, jo tās apkārtne ir pa lielākai daļai sniegu klātās ziemeļu tundras un klintāji.

Teksts: Mežu departamenta izdevums, 1936, Rīga, LU Pr. Doc. N. Transehe, Dr. R. Sināts, Latvijas Putni. 7 – 8 lpp.