Nervu sistēma un maņu orgāni

Putnu galvas smadzeņu funkcijas ir pārākas par muguras smadzeņu funkcijām, tomēr to nozīme vēl nav tik pilnīga, kā augstākai klasei — zīdītājiem. Zīdītājiem pēc galvas smadzeņu nošķiršanas iestājas tūlītēja nāve, bet putns ar nocirstu galvu var vel gabaliņu skriet vai kādu mirkli laisties. – No muguras smadzenēm iziet galvenie nervi uz spārniem un kājām. Galvas smadzenes piepilda lielo galvas kausa dobumu; priekšējās smadzenes ir sevišķi lielas un pārklāj pārējās smadzeņu daļas un arī palielās smadzenītes. Lai gan smadzenes ir samērā labi attīstītas, tomēr tām vēl trūkst rievu, girifikācijas. Interesanti ir daži piemēri par smadzeņu un ķermeņa svara attiecībām: caurmērā cilvēkam šī attiecība ir 1:50, sunim 1:150, ērglim 1:100, sīkākiem dziedātājiem 1:70 vai pat 1:35; no tā redzams, ka putni šinī ziņā stāv diezgan augstu, un jābrīnās, ka ir tādi izņēmumi, kā strauss, kam galvas smadzeņu un ķermeņa svara attiecība ir 1:3000.

Tauste, garša un oža putniem ir vāji attīstīta, turpretim dzirde un sevišķi redze ir ļoti laba.

Taustes sajūta ir atkarīga no ādā izzarojošām nervu galotnēm; tādas vietas putniem vairāk attīstītas knābja galā vai mēles malās. — Garšas sajūta grūti konstatējama. — Ožas spēja atkarīga no nāšu caurumos esošā īpaša ožas epitēlija. Šie trīs maņu veidi, kā jau teikts, ir vāji attīstīti un grūti atšķirt, kur vienas sajūtas iespaids beidzas un otra sajūta sākas. No bioloģiskās puses putniem ari nemaz nav vajadzīga labi attīstīta ožas spēja, jo lidojot un bieži atrodoties augstāk virs zemes, retāk sastopamas gāzes, kas lielāka specifiska svara dēļ atrodas tuvu zemei. Tāpat arī putniem nav sevišķu dziedzeru, kas atdala saožamas vielas, kuras palīdz atrast vienam otru, tēviņam mātīti u. t. t.; zīdītājiem ir tādi dziedzeri, un tāpēc arī ožas spējai ir liela nozīme. Attiecībā uz dažiem putniem var rasties uzskats, it kā tiem barību meklējot darbojas ožas spēja, piem. zīlītēm, dzeņiem meklējot zem mizas kāpurus, kukaiņus. Tas tomēr nav pierādīts.

Dzirde putniem ir labi attīstīta. Tas gluži dabiski jau tādēļ, ka viņi ir labi dziedātāji un mātītes pazīst tēviņus no dziesmas vai aicināšanas skaņām. Ārējās auss putniem nav; pūcēm vienīgi atrod kaut ko līdzīgu — ādas kroku pie auss cauruma, kas bez šaubām darbojas tā kā zīdītāja ārēja auss. Iekšējās auss anatomija ir visumā līdzīga zīdītājiem, tikai uzbūvē un sastāvā vienkāršāka.

Acs ir putna galvenais maņu orgāns. Acs ābols ir samērā liels; te jāpiebilst, ka strausam un zirgam ir apm. vienāda lieluma acu āboli. Putnu acīm ir dažas anatomiski raksturīgas atšķirības. Acs ābolu visapkārt apņem sānos esošais sklerotikālais gredzens. Tas sastāv no 10—17 cietām plāksnītēm, kuru skaits svārstās ne tikai vienas sugas pārstāvjiem, bet var būt nevienāds pat viena putna labai un kreisai acij. Šis gredzens dod acs ābolam zināmu atbalstu un stiprumu. Putna acs stikla ķermenī netālu no redzes nerva ieejas ir sevišķs orgāns — ķemme (pektens), kā nozīme vēl nav pilnīgi noskaidrota; var pieņemt, ka tas noder vielu maiņai audu barošanas procesa, jo tur bagātīgi sazarojas asinsvadi. Zīmīgi tas, ka nakts putniem tas ir samērā vāji attīstīts. Apbrīnojama ir putnu acs akomodācijas spēja; tā sevišķi ievērojama ātri lidojošiem putniem — bezdelīgām, svīrēm ķerot kukaiņus, piekūnam triecoties pēc laupījuma u. t. t. Acs muskuļi ir īsi, tāpēc putns nevar atsevišķi grozīt acis, bet groza visu galvu. — Acs (varavīksnenes) krāsa atkarīga no attiecīgā pigmenta; dzeltenā krāsa parasti rodas no tauku pilieniem; krāsa ir dažāda ne vien dažādām sugām, bet arī atkarīga no putna vecuma. Melnas acis ir žagatām, baltganas kovārņiem, zaļām dzilnām (abām sugām — jo vecāki putni, jo acis gaišākas!), sarkanas — dūkuriem, zilganas — sīlim, dzeltenas — daudziem plēsīgiem putniem u. t. t. Bez parastiem augšējiem un apakšējiem plakstiņiem putniem ir ari vēl t. s. ,,mirkšķināšanas plēvīte”. — Putnu redzes spēja ir tiešām apbrīnojama; ir neskaitāmi piemēri: laupītāju putni augstu lidojot saskata zemē esošo medījumu, kaijas lidinoties virs ūdens ierauga sīkās peldošās zivtiņas u. t. t. Īsa putnu anatomijas pārskata beigās vēl jāmin īpatnējs iekārtojums pie putnu kājām — pavēdere. Sevišķi sakārtotu cīpslu dēļ putniem tupot pirksti automātiski tiek savilkti, un jo zemāk putns notupstas, jo ciešāk pirksti aptver koka zaru. Tas notiek tādēļ, ka putnam notupstoties un savelkot kājas locītavās — par locītavām ejošās cīpslas tiek vairāk izstieptas un līdz ar to pirksti stingrāk savilkti. Pavēderes lielā bioloģiskā nozīme tāpat visiem ir saprotama.

Teksts: Mežu departamenta izdevums, 1936, Rīga, LU Pr. Doc. N. Transehe, Dr. R. Sināts, Latvijas Putni. 14 – 15 lpp.