Gremošanas orgāni

Gremošanas orgāni putniem samērā vienkāršāki nekā zīdītājiem. Gremošanas trakta atsevišķo daļu kārtība ir šāda: 1. barības vads (šaurākā nozīmē) ar guzu; 2. dziedzeru kuņģis; 3. muskuļu kuņģis; 4. tievā zarna ar aklām zarnām: 5. resnā zarna.

No grāmatas: Lester L. Short: The Lives of Birds

Putnu mute siekalu dziedzeru samērā maz, un tie tikai retām sugām spēlē kādu lomu. Arī vaigu maisi samērā reti atrodami (piem., mūsu riekstrozim). Mēle samērā neliela; tās forma lielā mērā atkarīga no knābja formas, un tā piemērota barības uzņemšanai. Samērā mīksta mēle ir baložiem, kaijām u. c.; samērā cietas mēles ir dziedātājiem, dūkuriem, zivju gārņiem u. c. Mēles piemērotība barības uzņemšanai sevišķi labi redzama dzeņiem: īpatnējās mēles uzbūves dēļ dzeņi to var izbīdīt tālu laukā no knābja, tas atvieglo koku plaisās vai skudru pūžņos esošās barības iegūšanu. — Barības vads (rīkle) diezgan muskuļains. Daudziem putniem ir it kā barības vada izspiedums — guza, kas var izveidoties par ievērojama lieluma maisu. Tādu atrod ērgļiem, vanagiem, vistām un baložiem. Daudzām putnu sugām guzas vispār nav; ari zosīm tās trūkst; tiem tad paplašinās pats barības vads. Guzas sienās daudz dziedzeru. Guzā barība stāv ilgāku laiku, dziedzeru atdalījumi to izmiekšķē, un tādā veidā notiek it kā zināma iepriekšēja sagremošana. Baložu guzai bez tam vēl ir sānu izspiedumi, ko atrod kā tēviņiem, tā mātītēm; apmēram vienu nedēļu pēc perēšanas sākuma (perē abi vecie putni) šie sānu maisiņi sāk atdalīt zināmu sekrētu, kas starp citu, satur lielā vairumā fosforskābo kaļķi. Šis sekrēts, ko tautā sauc par pienu (lai gan līdzīgs pienam tas nav), tiek izlietots pirmajā laikā mazo barošanai; līdz ar mazuļu augšanu šī sekrēcija samazinās un vēlāk pilnīgi apstājas. — Dziedzeru kuņģis ir tikai nedaudz resnāks par barības vadu; tūliņ pēc viņa nāk īstais kuņģis — muskuļu kuņģis. Pēdējam ir ļoti biezas, muskuļainas sienas; viņā bieži atrod smilšu graudiņus, pat svešķermeņus — stikla gabaliņus u. c.; to uzdevums ir mehāniski sasmalcināt barību. Ar šādu rīvēšanos graudiņi ar laiku apdilst un pieņem apaļu formu, ko labi redz vistveidīgo (medņu), kaiju u. c. putnu kuņģos. Muskuļu kuņģa iekšējās sienās atrodas sevišķi dziedzeri, kas atdala ragvielu. Šo dziedzeru atdalījumi no sākuma aug it kā saru vai plāksnīšu veidā; pēdējās saplūst kopā un izveido plašu nepārtrauktu cietu raga segu kuņģa iekšienē. No muskuļu kustībām kuņģis gan saraujas, gan izplešas, un tur iekšā esošā barība tiek it kā samalta. — Tievā zarna laupītāju putniem ir īsāka nekā graudu ēdājiem; tur, kur tievā zarna pāriet resnajā zarnā, veidojas aklās zarnas. Putniem parasti ir divas aklās zarnas, ļoti reti viena; bet daudzām sugām aklās zarnas vispār nav. Sevišķi raksturīgas aklās zarnas ir medņiem; to saturs, sevišķi pavasaros, melngans, pusšķidrs. Jautājums par aklo zarnu nozīmi nav pilnīgi skaidrs, un uzskati par to atšķiras. No resnās zarnas izkārnījumi tiek izspiesti ar gaisa maisu spiedienu. Pašu resnās zarnas izejas galu sauc par kloāku, jo tur atveras dzimumorgānu un nieru izvadi. Aknas putniem ir lielas. Žults pūšļa lielums ļoti dažāds; dažiem putniem (baložiem, dzeguzei) tādas vispār nav. Plēsīgo putnu žults pūslis parasti ir zaļā krāsā.

Daudzi putni, sevišķi plēsīgie un pūces, arī vārnas, kaijas u. c., nesagremojamās barības daļas, kā piem. kaulus, vilnu, kukaiņu segas, gliemju vāciņus un tamlīdzīgas lietas, pēc zināma laika (parasti 2—5 dienām), kad tās pietiekošā vairumā ir salasījušās gremošanas orgānos, atgrūž atpakaļ un izmet pa knābi laukā. Šim izgrūstām, nesagremotām barības atliekām parasti ir ieapaļa vai iegarena forma, un tās sauc par atrijām. No atriju satura dažreiz noteikti var uzzināt zināmā putna barības sastāvu, un pēc tur atrastiem kauliem nereti var noteikt pat laupījuma piederību pie vienas vai otras noteiktās sugas. Atriju sastāvs mēdz būt dažāds; vanagi kaulus pārsvarā sagremo, un tos atrod reti; pūču atrijās kauli parasti atrodami. Atriju izmešana plēsīgiem putniem, vanagiem un sevišķi pūcēm ir tik nepieciešama, ka gūstā turētos eksemplārus nedrīkst barot ar tīru gaļu vien, bet tai jāpiemaisa arī nesagremojamas daļas — vilna, ādas, putnu spalvas, kauli u. c. — lai gremošanas orgānu darbība noritētu pēc dabiskām prasībām, t. i. lai būtu dota iespēja izveidot atrijas.

Teksts: Mežu departamenta izdevums, 1936, Rīga, LU Pr. Doc. N. Transehe, Dr. R. Sināts, Latvijas Putni. 10 – 11 lpp.