Āda un spalvas

Putnu āda ir ļoti plāna, sevišķi apakšējais īstās ādas slānis. Putni segti spalvām, izņemot nedaudzās kailās ķermeņa daļas: knābi, kājas, seksti u. c.; strausiem vēders, dažām maitu lijām galva un kakls ir kaili. Vistveidīgiem putniem, sevišķi to tēviņiem, ir daudz dažādu kailu ādas izaugumu pie galvas, kā sekstes, uzacis u. c. Teteŗiem (rubeņiem) uzacis pārošanās laikā stipri piepildās asinīm un paliek ļoti lielas, tā sauktās ,,rozes”. Dažiem citiem putniem, piem. tītariem, uz pieres atrodas ragveidīgs ādas izaugums, kas uzbudinājumā (Nervus sympathicus ietekmē) piepildās asinīm un paliek daudz garāks. Āda parasti nekrāsota — gaiši dzeltena, bet loti reti krāsota (pigmentēta); tāda parasti sastopama tur, kur aug arī tumšas spalvas.

No grāmatas: Lester L. Short: The Lives of Birds

Sekstes, uzacis, kā arī ādas veidojums — kāju un knābja sega — gandrīz vienmēr krāsotas. Knābja krāsa dažiem putniem mainās gada laikā, citiem arī skatoties pēc vecuma un dzimuma. Tā, piem., melnā meža strazda (Turdus merula) mātītei visu mūžu knābis ir pelēkbrūngans; tēviņiem tas tāds ir tikai pirmajā gadā; vecākiem tēviņiem knābis ir rūsgandzeltens un veciem eksemplāriem pārošanās laikā pat spilgti dzeltens. Kaut ko līdzīgu var novērot arī ar mājas strazdiem (Sturnus vulgaris): pavasarī un vasarā vecākiem tēviņiem knābji dzelteni, bet uz rudens pusi kļūst pelēkāki. Meža pīļu tēviņiem pavasarī kāzu tērpā knābis ir iedzeltens, bet uz vasaras pusi paliek arvien zaļganpelēkāks. Līdzīgu piemēru putnu valstī vēl būtu daudz. Dažiem putniem mainās ne tika! knābja krāsa, bet atjaunojas arī pati knābja raga sega (mednis). Atkarībā no vecuma un dzimuma atrod ari dažādas krāsas kāju segu vienai un tai pašai sugai. Putnu āda nekad nepārkaulojas, bet tās veidojums – kāju un sevišķi knābja ragviela paliek bieza un stipra. Knābja raga sega izveido it kā maksti, kurā atrodas augš un apakšknābja kauli. Cietāko, biezāko ādu pie dažu putnu (plēsīgo) augšknābja pamata sauc par vaskādu. Tā bieži vien spilgtāk krāsota. Parasti cietās knābja malas pīlēm ir mīkstas, un tur bagātīgi sazarojas nervu gali. Minētā īpašība, tāpat arī lielā knābju formu dažādība saistīta ar barības uzņemšanas veidu. — Īstas zvīņas atrod tikai uz kājām: arī gaiļa piesis ir līdzīgs veidojums. — Recentiem, tagad dzīvojošiem putniem zobu nav: t. s. olu zobs ir tikai sevišķi ciets ragvielas veidojums un atrodas netālu no augšknābja gala; tas noder jaunajam putam olas čaulas pārplēšanai. Tāds olu zobs kā embrionāls orgāns mazam putnam augot izzūd.

Ādas dziedzeru putniem nav, bet sastopami uzastes dziedzeri. Šie dziedzeri izdala eļļainu sekrētu, kas noder (sevišķi ūdensputniem) spalvu ietaukošanai. lai tās tik ātri nesamirktu. Sauszemes putniem šo dziedzeru nozīme ir mazāka, tāpēc tie, parasti, vājāk attīstīti; tuksnešu un stepju putniem tie vairāk vai mazāk deģenerēti un pat trūkst (piem. strausam). Šos dziedzerus viegli atrast virs astes pamata, un tie izskatās kā divi puslodveidīgi izciļņi.

No grāmatas: Lester L. Short: The Lives of Birds

Vissvarīgākie ādas veidojumi ir spalvas. Putnu mazuļiem sākumā izaug pirmpūkas, kas sevišķi labi izveidotas ūdensputniem, vanagiem un pūcēm u. c. Dziedātājputni izšķiļas no olām bez pūkām; tās izaug tikai vēlāk. Uzbūves ziņā ir zināma starpība starp minētajām pirmpūkām un vēlākajām vilnas pūkām. Galīgā spalva rodas uz pirmpūkas iedīgļa un augot to izspiež ārā. Daudzām putnu sugām ap knābja pamatu sastopamas t. s. saru spalvas. Galīgā spalva sastāv no vairākām daļām: pa vidu guļ stobrs, kura caurspīdīgākais apakšgals saucas — spolīte; no stobra uz abām pusēm ir buras, kas sastāv no stariem un sīkākiem stariņiem; stari savienoti sava starpa ar stariņa āķīšiem. Dažām putnu sugām zināmām spalvām stobra sākumā pie spolītes izaug it kā maza papildu spalviņa. Atšķirība starp pūkām un kontūrspalvām (īstām spalvām) ir tā, ka pirmajām ir mīksts stobrs un arī to stariņiem nav āķīšu, kādēļ bura nav slēgta, bet stari turas atsevišķi; kontūrspalvām ir stingrs stobrs un slēgtas buras. Pēc kontūrspalvu atrašanās vietas un uzdevuma, ko tas izpilda, var izšķirt lidspalvas, astes spalvas (stūres spalvas), segspalvas. Desmit pirmās lidspalvas (I. šķiras lidspalvas) ir pieaugušas pie plaukstas kauliem; tālākās divdesmit ,,otrās šķiras” lidspalvas pieaugušas pie elkoņa kaula. Pie spārna īkšķa pieaudzis t. s. spārniņš, ko nav grūti atrast netālu no pirmās lielās lidspalvas pamata. Astes spalvas noder kā stūre; to garums un skaits nav pastāvīgs pat vienai sugai. Segspalvas apsedz visu putna ķermeni līdzīgi jumta dakstiņiem. Tomēr pār visu putna ķermeni šīs spalvas nav vienādi sadalītas, bet aug tikai noteiktās vietās (pterilijas). Ir arī vietas bez spalvām (apterijas). Pteriliju un apteriju forma un lielums ir dažāds, skatoties pēc putnu grupas; tas sevišķi labi redzams pie noplucinātiem putniem. Atkarībā no vietas, kur segspalvas pieaugušas, tās arī grupē: augšējās un apakšējās, spārnu un astes segspalvas u. t. t. Bez minētajām spalvām vēl putnu valstī diezgan bieži atrodamas t. s. greznuma spalvas. kas sastopamas visbiežāk tēviņiem. sevišķi to riesta tērpā, pavasarī. Tālāk uz vasaras pusi tēviņi zaudē savu skaisto izskatu, jo šīs spalvas izkrīt. Spalvu krasa var būt objektīva (ķīmiska) un subjektīva (fiziska). Objektīvas krāsas ir: melna (zoomelanīns), brūna (zooksantīns), 3—4 sarkanas krāsas toņi, viena zaļa un viena dzeltena. Krāsa atkarīga no pigmenta, bet visumā jāsaka, ka šā jautājuma sīkumi nav vēl pilnīgi noskaidroti. Pie subjektīvām krāsām pieder visi metalliskie mirdzumi, kas nav atkarīgi ne no kāda pigmenta, bet rodas optiskā ceļā no gaismas staru laušanas. Daudziem putniem šādu laistošos spalvu nav (vanagiem, pūcēm, gandrīz visiem dziedātājiem u. c.); pat spilgti krāsotiem papagaiļiem tādas spalvas retas, bet sevišķi daudz sastopamas vistveidīgiem putniem, dažiem vārnveidīgiem (krauklis, žagata), tropiskiem kolibrijiem u. c. Spalvu pigments rodas ādā, pie kam ir novērota zināma atkarība no barības. Gūstā turētu svilpju un krustknābju tēviņi ar laiku zaudē skaistās sarkanās spalvas; ja gūstā viņu parastai barībai pievieno klāt sveķainus egļu vai priežu jaunos dzinumus un pumpurus, tad ar laiku viņi atkal var atgūt skaistas spilgtās spalvas. Daudzi jautājumi tomēr vēl nav galīgi noskaidroti, piem.: vienas un tās pašas spalvas dažādo raibumu un laukumu rašanās u. t. t. — Putnu krāsa katrai sugai tik pastāvīga, ka tā parasti noder attiecīgas sugas noteikšanai. Bieži vien pēc spalvu krāsas var ari noteikt attiecīgā eksemplāra vecumu, piem.: jaunām kaijām astes galā ir tumša josla, kas tikai trešā gadā pavisam nozūd; tāpat ari: jauniem vistu vanagiem krūšu un vēdera spalvām ir gareniski tumši laukumi: sākot ar otro vai pat trešo gadu šo garenisko laukumu vietā rodas šķērssvītras. Līdzīgu piemēru ir daudz. Kā izņēmums minētajam ir jāatzīmē spilgta parādība pie gugatņu tēviņiem; to izskats riesta tērpā ir ļoti dažāds: kuplās apkakles spalvas var but baltas, melnas, brūnas un loti dažādi raibas. — Starp putniem sastopams arī īstais albīnisms (pilnīgs pigmentu trūkums). Uz albīnismu jāskatās kā uz deģenerācijas vai slimības zīmi. Ne reti atrod citādi normālus putnus ar baltganiem spārniem vai baltganu laukumu citās ķermeņa daļās (piem. lielpilsētās dažreiz var ieraudzīt tādus zvirbuļus); tādu parādību pēc būtības saprotams nedrīkstētu saukt par albīnismu.

Teksts: Mežu departamenta izdevums, 1936, Rīga, LU Pr. Doc. N. Transehe, Dr. R. Sināts, Latvijas Putni. 5 – 7 lpp.

Putnu spalvām ir unikāla, ļoti komplicēta struktūra. Tomēr tās veidotas notā paša materiāla – keratīna, kas atrodams zīdītāju un rāpuļu zvīņās. Spalvas “novalkājās”, tādēļ tās ir jākopj. Lai uzturētu spalvas labā stāvoklī, putni ar knābi regulāri tīra, ietauko un sakārto savu tērpu – ieskājas. Citas apspalvojuma kopšanas formas ir kasīšanās, mazgāšanās un sauļošanās. Spalvas putni met un nomaina ar jaunām vismaz reizi gadā. Lidojošiem putniem ir četri dažādi spalvu veidi, no kuriem katrs ir piemērots atšķirīgas funkcijas veikšanai: divi veidi – spārnu lidspalvas un astes stūrspalvas nodrošina lidošanu, vēl divi veidi ir dūnu spalvas un segspalvas. Gar spārna pakaļmalu augošās lidspalvas ir garas un stingras, ar noteiktu formu. Tās nodrošina spēju lidot un manevrēt. Atšķirībā no astes spalvām, kas bieži vien ir simetriskas, lidspalvu forma ir asimetriska. Dūnu spalvas veido apspalvojuma apakšējo izolējošo slāni, bet mazās segspalvas piešķir putna ķermenim raksturīgo pludlīnijas formu. Garās astes spalvas tiek izmantotas galvenokārt lidojuma stūrēšanai. Spalvu struktūra ir ļoti sarežģīta. Vairumam spalvu ir spalvas kāts, no kura atiet cieši cits citam blakus izvietoti zari, kas kopā izveido nepārtrauktu, plakanu virsmu – spalvas buru. Uz zariem atrodas sīki sānzariņi, ar kuru palīdzību zari savstarpēji turas kopā.

(A Dorling Kindersley Ltd, 2001, (tulkots, Zvaigzne ABC, Redaktors: M., Strazds, 2014, Rīga), D. Burnie, Dzīvnieki. 260 lpp.)