Putnu dzīve

„Brīvs, kā putns gaisā” ir iemīļots latvju teiciens. Tomēr šī putnu brīvība bieži vien ir tikai šķietama, jo ar ierobežojumiem un briesmām vienota. Daudzkārt ar ilgām, pat klusām skumjām esam pavadījuši rudeņos augstu gaisā gaistošus dzērvju kāšus, meža zosu, vai citu lidoņu virknes un barus.

Parastais šņibītis (Calidris alpina) © Armands Majevskis

Šķiet, ka nav tādu šķēršļu, tādu robežu, kas varētu putniem ceļu slēgt, jo viņus sastop kā auglīgās vietās, tā tuksnešos, ūdeņos, uz salām un pat uz nepieejamām klintīm.

Un tomēr arī putni ir pakļauti tam pašam vispārīgam likumam, kas noteic visu pārējo dzīvnieku izplatīšanos un sadalījumu zemes virsū, t. i. aukstajās joslās viņus sastop lielā vairumā, bet sugu skaits ir niecīgs; tuvojoties ekvatoram, sugu dažādība pamazām pieaug. Arī ūdeņos, ievērojot to plašumu attiecībā pret zemi ir samērā maz putnu sugu, kamēr sauszemes apstākļu dažādība tāpat iespaidojusi putnu valsti, kā pārējos dzīvniekus. Ne tikai katrā zemes joslā, bet arī katrā šaurākā apgabalā, sakarā ar nevienādiem dzīves apstākļiem, sastopam dažādus putnus. Tā līdzenumos dzīvo citādi putni nekā kalnos, klajumos citādi, nekā mežos. Tas tāpēc, ka augsnes un klimata īpašības nenovēršami iespaido putnus. Ir tikai nedaudzi putni, kas sastopami visās pasaules daļās, piemēram, purvu pūce un vēl daži purvu un ūdensputni. Apgabali, kur sastop vienādus putnus, skaitot no rietumiem uz austrumiem ir daudz plašāki, nekā no ziemeļiem uz dienvidiem. Novērots arī, ka zināmu putnu izplatīšanās apgabala plašums nebūt nav tiešā attiecībā ar putnu lidot spējām. Labi lidotāji dažkārt ieņēmuši daudz mazāku apgabalu, nekā lidošanas spējās vājākie.

Lai gan putni dzīvo visur, kur vien dzīvība iespējama, tomēr lielāka vai mazāka uztura bagātība saista tos pie zināmas vietas.

Putniem piemīt ievērojamas spējas – izmeklēt katru spraudziņu, izložņāt biezokņus, nolaisties gravās un pacelties augstākās virsotnēs, lai izlietotu savā labā visu, ko vien zināmā apgabalā var gūt. Par to, ko putni ēd un kādā veidā viņi ēsmu iegūst, šeit varam pieminēt tikai īsumā, vienu otru dažādību.

Kukaiņēdāji uzlasa uzturu gan no zemes, no lapām un zariem, uzmeklē ziedu kausiņos, ar lielām pūlēm izvelk no koku plaisām vai saķer gaisā. Tāpat kā graudēdāji savu barību iegūst dažādā veidā: daži uzlasa graudus vienkārši no zemes, kamēr citi izknābā no vārpām, un vēl citi – izkašņā no zemes. Ir putni – laupītāji, kas uzkrīt vienīgi dzīvam laupījumam, pie kam daži uzglūn tikai sīkiem mugurkaulainiem, bet citi – lielākiem kukaiņiem; ir arī tādi viņu starpā, kas nobeigušos un jau trūdošus tur par itin labiem. Daži pārtiek no atkritumiem mēslu bedrēs un uz ielām; citi ēd gan augus, gan dzīvniekus, daži – tikai dzīvniekus. Vieni ūdensputni uzglūn laupījumam, kas parādās ūdens virsū, otri meklē dūņās, trešie ienirst dziļākās vietās. – Tā redzam, ka bieži apskaustais putns, gluži kā visi citi dzīvnieki, ir atkarīgs no savas apkārtnes, kas viņu padarījusi tādu, kāds viņš ir, un ne citādu.

No visiem dzīvniekiem kustīgākais, jautrākais, dzīves priecīgākais gan patiesi var skaitīties putns. Viss putnu vairums mostas jau pirms saules lēkta. Ar gavilēm viņi apsveic jauno rītu mežā, laukā, dārzā un pār ūdeņiem. Beiguši dziedāt, tikai tad tie sāk domāt par ēšanu. Ēst lielākais vairums mēdz tikai no rīta un vakarā. Dienas vidu ziedo atpūtai un sava apģērba tīrīšanai, kārtošanai. Zināms, nupat teiktais nevar zīmēties uz tiem putniem, kuriem jāgaida uz izdevīgu brīdi, vai laupītājiem, kas ēd tikai reizi dienā, vai maitu ēdājiem, kas dažreiz barojas vairākas dienas. Paēduši, putni nodzeras, tad mazgājas ūdenī, vai peras smiltīs, vai sniegā. Kad arī vakara maltīte laimīgi beigusies, putns, ja tas dziedātājs, vēlreiz jūsmīgi nodzied savu vakara dziesmu, tad, beidzot, iemieg vienatnē, vai dodas kopā ar citiem uz kopēju nakts guļu. Perēšanas vai bērnu barošanas laikā tēviņš mēdz gulēt ligzdas tuvumā.

Ceru ķauķis (Acrocephalus schoenobaenus) © Armands Majevskis

Vēl jāpiemin daudzu putnu brīnumaini lokanā, vijīgā un skaļā dziesma. Ir atrodami gan arī tādi, kuri izdod tikai dažas ķērcošas, dobjas vai griezīgas skaņas, taču pilnīgi mēma nav neviena. Dažādu izjūtu, iespaidu vai jēdzienu izteiksmei putnam ir īpatnējas skaņas, ko citi putni pilnīgi saprot, un arī cilvēks var iegaumēt viņu nozīmi. Putns sauc, labina un biedina citus tuvojoties briesmām, pie kam izbaiļu saucienus saprot ne tikai tās sugas, bet arī citi apkārtējie putni. Čivināt, čiepstēt un iepīkstēties, tā sakot, putnu ikdienas sarunu valodu prot kā tēviņi, tā mātītes, kamēr dziedāt spēj vienīgi tēviņš. Tikai visai retos gadījumos arī mātītes iemācās nodziedāt dažus „pantus”. Katrai putnu dzimtai ir zināms balss reģistrs, savas īpatnējas skaņas, kuras saista pantos. Ja panti noteikti atdalās cits no cita, to sauc par pogošanu, tā piemēram, lakstīgala un žubīte pogo, bet ja skaņas pastāvīgi mijas, pantus nesastādot, kā, piemēram, cīrulim, tad saka: putns dzied. Gluži vienādi nedzied pat visi vienas sugas piederīgie, ko, protams, novērot var tikai īsts lietpratējs. Tā Kornels Šmits deviņās novērojumu reizēs saskaitījis viena un tā paša lakstīgalas pusbrāļa (Turdus merula – melnais meža strazds) dziesmas 20 variācijas. Jaunie dziedoņi mācās no vecajiem, pie tam labākā meistara spējas vērojamas viņa audzēkņu dziesmā.

Liela nozīme putnu ir gada laikiem. Kad mostas daba, arī putni top moži un domā par pēcnācējiem. Jau februārī, līdzko pirmie gaišākie saules stari rotājas priežu zaros, jautri sāk sasaukties zīlītes. Drīz vien balsīm pievienojas nemierīgo urdziņu un strautiņu čalas. Tām gaisā atsaucas cīrulis, un drīz arī citi lidoņi, – tā droša liecība, ka ziemas bardzībai gals. Pretēji citiem dzīvniekiem putnu lielākais vairums dzīvo pāros un, reiz kopā sadevušies, tie kopā arī paliek, līdz viens vai otrs krīt. Lai saistītu un uzturētu mātītes uzmanību, tēviņi dažādi nopūlas, laizdami darbā gan savas dziesmas, savādas labināšanas skaņas, citi dejodami vai pat izpildīdami gaisā īpatnējus vingrošanas paņēmienus.

Jau „mīlas rotaļu” jeb riestošanas laikā pārītis uzmeklē noderīgu vietu un uzsāk vai nu saraust, vai rakt, mūrēt, vīt, u.t.t. nākamajiem gaisa lidoņiem ligzdiņu. Lielie, spēcīgie putni, kā vārnas, stārķi, vanagi u.c. mēdz rīkot ligzdas augstās vietās, koku galotnēs, kamēr mazie – apslēptākās vietās. Medņi, rubeņi, irbes, cīruļi, sarauš vienkāršu ligzdu uz zemes. Bridēji un peldētāji – piekrastes zālē, uz mazām saliņām vai uz ūdens, niedrēs. Dzeņi izkaļ kokos dobumus; dzilnas, zīlītes, grozgalvīši (tītiņi) izlieto dabīgos vai dzeņu izkaltos dobumus. Zemes čurkstītes un zivju dzenītis rok upju krastos 1 – 2 metri garas alas. Vispār jāsaka, ka ligzdas vietas izvēle daudzām sugām ir noteikta un pastāvīga, bet citas izraugās pēc apstākļiem vai varbūt, labpatikas. Kā visai nenosvērts vīrs vietas izvēlē ir pazīstams zvirbulis: te tam ligzda pažobelē, mājas plaisā, zem dakstiņa, strazda būrī, koka dobumā u.t.t. – Savādi, liekas, rīkojas dažkārt arī meža pīle, kas taču pēc sava dzīves veida un mazuļu rakstura , šķiet, piemērota taisīt ligzdu uz zemes, tomēr tā nereti vij ligzdu itin paaugstu kokos tā, ka mazie pīlēni, lai sasniegtu ūdeni, jāizgrūž no ligzdas vai jānones knābī lejā. Tomēr šie izņēmumi nav visai bieži. Ievingrinājies putnu vērotājs jau iepriekš zinās pateikt, kurā kokā meklējama dzeņa vai zīlītes ligzda, kurā krūmā dziedātāju putniņš, kur balodis.

Visvienkāršākās ligzdas tiem putniem, kuri dēj olas tieši uz zemes, tām seko zemē ieraktās bedrītes, tad koku dobumos un uz ūdens ierīkotās, kam apakšā pataisīts plostiņš. Mākslīgās ligzdas – zaros vītās. Daži tās izklāj mīksti, jo mīksti ar sūnu un spalviņām, pāri ierīkodami pat jumtiņu. Tāpat par labiem sava amata pratējiem jāskaita putni – mūrnieki, kas gatavo ligzdas no māliem un smiltīm, saslapējot ar siekalām. Citi izlieto kā mūrējamo materiālu koku lapas, sūnas un citas sīkas augu daļas. Daudzu mūsu dziedātāju putnu (žubītes, vālodzes, paceplīši) mākslīgās ligzdas nav viss vienas dienas darbs, bet prasa dažu nedēļu pūles. Tādēļ nav brīnums, ka daži putni izlieto pagājušā gada ligzdas, šur un tur tās pielāpīdami. Protams, ziemas puteņi un vētras ar lietu mazo dziedātāju vijumu bieži vien padara galīgi nelietojamu. Vieglāk klājas tiem, kas perē dobumos un ēkās, vai arī stiprajiem plēsējiem, vai vispār lielajiem putniem, kā kraukļiem, dzērvēm, stārķiem u.c. Lai izbēgtu ligzdas vīšanas darbam, daži pat atņem tās citiem (atceraties pārdrošo zvirbuli, kas uzbrūk strazda un bezdelīgas mājoklim). – Daži putni taisa ligzdu ne tikai savu mazuļu labā, bet arī vecie tur pārlaiž nakti vai sildās ziemā.

Parastā ūbele (Streptopelia turtur) © Armands Majevskis

Vienkāršās ligzdas sarauš mātīte viena pati, bet pie mākslīgajām un grūtāk vijamām piedalās arī tēviņš, lai gan pa lielākai daļai viņš piegādā tikai materiālu un pa ligzdas vīšanas laiku šad un tad uzjautrina mātīti ar savu dziesmu vai vienkāršu pļāpāšanu.

Kā zināms putns attīstās no olas. Visu putnu olas veida ziņā tuvu līdzīgas vistas olai un atšķiras tikai pēc lieluma un krāsas. Olas, kuras dēj dobumos vai vispār segtās vietās, mēdz būt baltas, bet atklātās vietās dētās – raibas. Olu daudzums vienā ligzdā svārstās no 1 – 24, vairāk gan no 4 – 6 gab. Kad olas sadētas, māte vai arī abi vecāki tās silda ar savu miesas siltumu. Bet ir arī tādi putni, kuru augli olā attīsta saules siltums vai trūdoši augi. Perēšanas ilgums visiem vienas sugas putniem, protams, vienāds, bet dažādām – dažāds. Lielais strauss perē 55 – 60 dienas, mazais kolibri 10 -12 dienu. Lai auglis attīstītos, vajag 36o – 41o C, siltuma ilgāku laiku. Ēģiptieši jau pirms vairāk tūkstoš gadiem zinājuši, ka perētājas vistas vietā var lietot mākslīgu siltumu, ko arī mūsdienās pielieto lielākās mājputnu audzētavās.

Līdz ko mazulis izšķīlies, sākas vecāku rūpīgā, nenogurstošā gādība, pienesot sākumā tiem mīkstu, viegli sagremojamu barību, kamēr pakāpeniski tiek līdz barībai, ko lieto paši. Kad mazie jau atstāj ligzdu, vēl kādu laiku tos vecie apmāca grūtajā pašu uzturēšanas mākslā. Visos putnos stiprs vecāku pienākumu instinkts. Pat savu dzīvību tie spēj nežēlot mazuļu labā. Tikpat stipri mazie pieķeras viņiem, uzmanot un uzklausot katru viņu brīdinājuma saucienu vai mājienu. Vecāku pienākumu instinkts jeb drusku šaurākā nozīmē – mātes jūtas, kuras putnos izteicas perējot, ēdinot un aizsargājot savus bērnus, nav vienmēr vienlīdz spēcīgas, bet pakāpeniski aug, un, sasniegušas zināmu augstumu, atkal sāk atslābt. Perēšanas pirmās dienās putns daudz vieglāk pamet ligzdu, nekā vēlākās. Visciešāk mātīte saistīta pie ligzdas pēdējās dienās, kad mazuļi gaidāmi izšķiļamies. Tad izdodas mātīti pat ligzdā saķert. Pļāvējiem gadās nopļaut galvu griezei vai paipalai, kuras nebēg, neskatoties uz pamazām tuvojošos izkapšu troksni. Kad bērni izšķīlušies un kādu laiku jau baroti, mātes jūtas sāk atslābt. Runājot par putnu mātes jūtām un pienākumiem, nav jāaizmirst, ka šiem jēdzieniem te nav gluži tā nozīme, kas pie cilvēkiem. Kā ligzdu vīšana, gāju putnu ceļošana, tā arī vecāku pienākums te ir instinkts. Vajadzība perēt, mātītei zināmā laikā tik stipra, ka viņa mokās un cieš, ja to kaut kādā veidā kavē. Vairāk kārt novērots, ka putni, kuriem atņem vai sadauza olas, turpina sēdēt arī uz sadauzītām olām, arī akmentiņiem vai pat tukšā ligzdā. Kad putnam atņemtas aizperētas olas un paliktas jaunas, viņš turpina perēt, pie kam mazuļu izšķilšanos var arī nesagaidīt, jo māte aizlaižas, kad beidzas šai sugai parastais perēšanas ilgums. Tas pierāda, ka putns perējot apmierina dziņu, bez īstas apziņas un sajēgas.

Daudz līdzības ar augšminētām domām ir mazuļu ēdināšanai. Bijuši gadījumi, kad atrasta ligzda ar mazuļiem un pēdējie ielikti būrītī, tad vecāki pasnieguši barību cauri aizžogojumam. Bērniem paaugoties, vecie pamazām atmet ēdināšanu, neraugoties uz mazuļu žēliem saucieniem būrī, kurā viņiem draud bada nāve. Vecie beidz barot mazos būrī ap to laiku, kad viņi beigtu arī brīvībā to darīt. Kādēļ tā? Redzams, ka tāpat šos vecāku pienākumus viņi izpilda ne apzinātas mīlestības ierosināti, bet instinktīvas dziņas spiesti, kura parādās zināmu, noteiktu laiku. Ja putnam atņem bērnus, ir pat tādi, kas meklē apmierināt barošanas tieksmes un, izdzirdējuši svešu bērnu pazīstamos, raksturīgos pīkstienus, steidza barot tos, nebīdamies pat saņemt sodu no īstiem vecākiem par „iejaukšanos viņu ģimenes lietās”. Kad paiet zināms laiks, dziņa barot izbeidzas un putna „labdarība” mitējās. Cik aklas var būt šīs vecāku tieksmes, redzams jau pie tā bieži sastopamā gadījuma, ka putni neatšķir svešas olas no savām un pat putnēnus neatšķir. Pateicoties šai aklībai, dzeguze var nevīt sev ligzdu, bet izdēt vai ielikt savas olas mazu, pa lielākai daļai kukaiņēdāju putniņu ligzdās. Šo nelūgto viesi, kas beidzot pāraug pašus audžu vecākus un izgrūž viņu mazuļus no ligzdas, tie baro pašaizliedzīgi.

Dzeltenā cielava (Motacilla flava) © Armands Majevskis

Var apbrīnot un stādīt pat cilvēkiem par priekšzīmi šo putnu „mīlestību”, bet nav jāaizmirst, ka ir tikai zināmu , kaut arī visai pašaizliedzīgu parādību, ārējā puse un kā tāda nevar tikt nostādīta līdzās cilvēku mīlai pret bērniem – neapzinātais nav jāsamaina ar apzināto.

Putna bērnība ir visai īsa, – jau pēc dažām nedēļām tas dodas patstāvīgi dzīves cīņā. Bet ne visi putni tūliņ pēc izšķilšanās tik spēcīgi, kā ,piemēram, cāļi, kas jau pirmā dienā takā apkārt. Šie un vēl daudzi citi (irbes, rubeņi, pīles) tā saucamie ligzdbēgļi. Tie putni, kas vēlākā dzīvē viskustīgākie un spēcīgākie, izšķiļas nevarīgi, pliki un neredzīgi – tā saucamie ligzdguļi. Putns skaitās par vecu, t.i. pieaugušu, kad tā apģērbs līdzinās viņa vecākiem. Dažiem laupītāju putniem šis laikmets iestājās tikai pēc dažiem gadiem, bet citiem putniem jau nākošā pavasarī. Putna mūža ilgums atkarājas zināmā mērā no putna lieluma un viņa jaunības laika garuma. Vispār pastāv uzskats, ka putns dzīvo visai ilgi. Tā Kanārijas putniņš būrītī dzīvo 10 -18. gadus; ērgļi nodzīvo gūstā pāri 100 gadiem un papagaiļi vēl ilgāk.

Drīz vien pēc mazuļu izvešanas daži putni uzsāk ceļošanu uz „siltām zemēm”. Gāju putni atstāj mūs visu ziemu; klejotāju putniem ceļošanas laiks un vieta, tie rīkojas vajadzības spiesti. No visiem Eiropas putniem lielā puse ir gāju putni. Jau agrā rudenī mēs zaudējam daudzus mūsu dziedātājus. Tiem seko ūdensputni un plēsīgie dodas pakaļ saviem laupījumiem.

Kādēļ īsti un uz kurieni putni dodas? Daudzi putni atstāj mūs jau siltā, jaukā laikā, kad vēl nevarētu sūdzēties par badu. Pat tie putni, kas izņemti no ligzdas mazi, vai pat nebrīvē izšķīlušies un barības trūkumu nekad nav jutuši, tuvojoties ceļošanas laikiem, top nemierīgi, uztraukti svaidās pa būrīti un norimst tikai, kad viņu sugas brīvie priekšstāvji sasnieguši savus ziemas mājokļus. Tā tad aukstums un bads tieši tos nepiespiež aiziet. Vēl neskaidrāks top cēlonis, ja ievērojam, ka putni pavasaros atstāj klimata un barības ziņā daudz labvēlīgākus apgabalus un dodas uz ziemeļiem. Te atbilde mēdz būt viena: varbūt instinkts, gadu tūkstošu ilgais paradums tos spiež mūs atstāt un atkal atgriezties. Bet tomēr tā vēl nav galīga atbilde. Kā attīstījies putnos šis instinkts? Pastāv vairākas teorijas. Daži pieņem, ka ledus laikmeta beigās, kad lielās ledus masas pamazām atkāpās no dienvidus apgabaliem, putni ieņēma brīvās vietas, palēnām tiekdamies uz ziemeļiem. Katru gadu uznākošā ziema spieda tos doties atpakaļ uz dienvidiem. No šīs gadskārtējās kustības attīstījies gāju putnu instinkts. Otrie pieļauj varbūtību, ka sākumā ziemai uznākot, putni klejoja bez noteikta plāna, meklēdami pārtiku, un tā kā ceļošana rudenī uz dienvidiem izrādījās vienmēr par izdevīgāko, tādēļ nostiprinājās viņos (Darvina teorija – cīņa dēļ uztura). Trešie uzskata putnu ceļošanai kā galveno faktoru – vēju virzienu. Rudeņos galveno kārt valda ziemeļu vēji, pavasaros – dienvidu. Pēc šīs teorijas sākumā nenoteiktā, nekārtīgā putnu klaiņošana gluži mehāniski novirzījās pa zināmiem ceļiem saskaņā ar valdošo vēju virzienu, līdz beidzot pārgāja gāju putnu instinktā.

Starpība šajās teorijās tā, ka pirmā teorijā par gāju putnu pirmdzimteni uzskata dienvidus, no kurienes labvēlīgā gada laikā tie devās uz ziemeļiem, kamēr divas pēdējās teorijas viņu dzimteni domā ziemeļos, no kurienes nelabvēlīgā laikā lidoja uz dienvidiem. Tomēr ir pamats domāt, ka ne katru no šīm teorijām nevar uzskatīt par vienīgi pareizu jautājuma atrisinājumu priekš visiem gāju putniem. Tā, piemēram, zilajai vārnai, vālodzei un dzeguzei pirmdzimtene meklējama siltās zemēs, kamēr viss mūsu dziedātāju vairums būs cēlies mūsu zemes joslā un šie bēg no mūsu ziemas. Tādā kārtā par pareizām dažādos apstākļos var izrādīties visas pieminētās teorijas.

Gluži no citas puses uztvēruši šo jautājumu citi putnu zinātnieki, domādami, ka jau putnu dabā meklējama klaiņošanas un ceļošanas dziņa, kuru tikai uz zināmu laiku pārtrauc perēšanas laiks. Pēc šīs teorijas iznāk, ka sākumā visi putni bijuši klejotāji, un nometnieku putni cēlušies no pirmajiem, un ne otrādi. Aukstās un mērenās joslās šī klejošana no ziemeļiem uz dienvidiem izrādījusies par vislietderīgāko un tādēļ pārvērtusies par instinktu, tādu pašu, kā putnu ligzdu vīšana, perēšana u.t.t., ko katrs putns prot nemācīts. Šai domai par labu runā 1) putnu pārliecīgais kustīgums; 2) īstu nometnieku putnu mums zināms skaitā ne pārāk daudz un 3) plānveidīga putnu gredzenošana.

Latvijas ornitoloģijas biedrība ar savu biedru palīdzību apgredzenojusi, t.i. aplikuši putniem ap kāju alumīnija gredzenus, jau vairākus tūkstošus. Gredzeni izgatavoti dažādos lielumos: („stārķu”, „vanagu”, „vārnu”, „kovārņu”, „strazdu” un „bezdelīgu” gredzeni) un katrā iespiests tekošs numurs. Gredzenot var gan vecus, gan jaunus putnus katrā laikā. Tomēr ērtāk gan gredzenot jaunus, īsi pirms ligzdas atstāšanas. Tad tie nav tik ievainojami, un attiecīga lieluma pareizi aplikts gredzens tiem lielus traucējumus nerada.

Ja medniekam vai citam kādam gadās nošaut, noķert vai atrast gredzenotu putnu, tad par to nekavējoties jāziņo Latvijas ornitoloģijas biedrībai.

Par Latvijas ornitoloģijas biedrības biedru var būt katrs, kas nopietni vēlas šo iestādi pabalstīt, pazīst putnus un novēro viņu dzīvi.

Melnais meža strazds (Turdus merula) © Armands Majevskis

Melnais meža strazds (Turdus merula) © Armands Majevskis

Kurp putni rudeņos dodas, šis jautājums mūsdienās pietiekoši atrisināts. Zinām, ka mūsu apgabali daudziem ziemeļu putniem noder par ziemas mitekli. Jo tuvāk dienvidiem, jo vairāk sastopam ziemas viesu. Ziemeļu puslodē viss putnu vairums dodas uz dienvidiem, pie kam no austrumu daļas tie dodas dienvidu rietumu virzienā, no rietumiem – uz dienvidu austrumiem. Daudziem gala mērķis atrodas pāri Vidus jūrai – Āfrikas ziemeļos, kamēr dažas sugas sasniedz pat Āfrikas dienvidus. Arī Āzijas dienvidi un Indija noder par ziemas mītni daudziem putniem. Gāju putnus sastop ne vien Eiropā, bet arī Āzijā un Ziemeļamerikā , visi tie dodas ekvatora virzienā. Vai dienvidu puslodē arī notiek, protams, turienes ziemai iestājoties, putnu ceļošana uz – ziemeļiem? Jā gan, bet tā kā šajā puslodē sauszemes samērā maz, tad šī parādība tur mazāk uzkrītoša.

Apgabalu, kur zināma putnu suga sastopama vasaru, kur ziemu, apmēram var noteikt. Daudz svarīga šajā ziņā devusi putnu iezīmēšana jeb gredzenošana. Tā, starp citu, izrādījies, ka Rositenē iezīmētas kaijas vēlāk atrastas Eiropā trīs dažādās vietās. Tātad viņas bija devušās pa trīs dažādiem ceļiem un nonāca, protams, ziemas mītnes trijos apgabalos.

Jautājums par gāju putnu ceļiem, t. i. ceļiem, pa kuriem gāju putni dodas uz savām ziemas mītnēm, licis pētniekiem daudz domāt. Jūras krasti, kur bagātīgā mērā sastopami dažādi organiski atkritumi, ceļojumu laikā aizvien pievelk ūdensputnus. Citi atkal dodas lielāku upju virzienā. Pār līdzenumiem, liekas, nav novērojams nekāds īpatnējs putnu ceļš, bet šeit dod priekšroku apgabaliem, kur mijas klajumi ar krūmājiem un mežu. Šie gāju putnu ceļi, pa kuriem pārvietojas neskaitāmi putni, nodibinājušies jau tajos senos laikos, kad mūsu sauszemes un jūras robežas nesakrita ar tagadējām robežām. Putni sākumā sekoja toreizējās jūras krastiem. Sauszeme nogrima tik pamazām, ka to nemaz neievēroja un turpināja ceļot ik gadus pāri vecām vietām, neraugoties, ka ceļš neiet vairs pāri sauszemei, bet jūrai. Citādi arī nemaz nevar izskaidrot, kāds neprāts dzen putnus mest līkumu no Ziemeļvācijas un Norvēģijas pāri Ziemeļjūrai caur Dienvidfranciju un Itāliju uz Ēģipti. Šajā ceļā vētras naktīs uz trakojošās jūras iet bojā Simtiem tūkstošu putnu. Bet šis jautājums top skaidrs, ja ievēro, ka reiz šīs jūras nebija, tajā vietā, kur tagad iet putnu ceļš, agrāk bijis zemes šaurums un pār to ērts ceļš. Citi ceļi atkal sakrīt ar agrākām upju gultnēm. Un kaut pašu upju vairs nav, putni, reiz pieraduši pie saviem ceļiem, instinktīvi turas pie tiem. Tā dažu ko var izskaidrot, taču daudz kas putnu dzīvē vel ir miglā tīts.

Daži putni uzsāk ceļošanu pāros, citi sabiedrībā – lielākos vai mazākos pulkos. Dienā laižas galvenā kārtā lielie, plēsīgie putni, lai gan dažkārt novērota dienā arī sīko ceļošana, piem., cīruļu. Pārsvarā ir nakts ceļošana. Tad lido sīkie dziedātāji, jūru un ezeru piekrastes apdzīvotāji. Tas gan notiek lielākas drošības labad, jo naktī tie jūtas pasargāti pret dažādiem laupītājiem. Ja putni sevišķi steidzas, tad turpina laisties kādu laiku arī dienā.

Par gāju putnu ceļošanas ilgumu pastāv diezgan pretrunīgas domas. Daži pētnieki apgalvo, ka šī ceļošana notiek ārkārtīgā steigā, gandrīz vienā paņēmienā, vienā naktī viņi sasniedzot ziemas mītni, nolidojot stundā pāri par 300 kilometru. Jaunākā laikā pārsvaru ņem otrs uzskats, ka, kaut gan daži putni steidzas ceļojumu pabeigt drīz, ierobežojot atpūtas un barības meklēšanas laiku, bet tad ir ceļojumā jāpavada dažas dienas. Citi, turpretī, ceļojot neizrāda nekādu steigu, dažās vietās pavada pat vairākas dienas.

Niedru lija (Circus aeruginosus) © Armands Majevskis

Arī par lidojuma augstumu domas arī mainījušās. Augstums nekad nelīdzinās dažiem tūkstošiem metru kā tika domāts, bet gan tikai simtiem metru un nekad aukstāk par vienu kilometru. Mākoņainā un miglainā laikā parasti mēdz lidot zemāk.

Pārlidojamo ceļu garums visai svārstīgs. Tomēr, kā vispārīgu likumu var pieņemt, – jo tālāku ziemeļos putns vijis ligzdu, jo tālāk uz dienvidiem viņš dodas rudenī. Tā, piem., daži tilbīšu sugas putni (Totanus), kuri perējuši ziemeļu polārapgabalā, pārziemo Dienvidāfrikā, pārlidodami 10 000 – 14 000 km.

Runājot par šo lielo ceļošanu, itin dabīgi rodas jautājums, kā putni zina ceļu un kas viņu instinktu vada? Agrāk mēdza domāt, ka lidojošā pūļa priekšgalā atrodas daži vai vismaz kāds no vecajiem putniem, kas riez jau šajā ceļā bijis. Taču vēlāk novērotāji neatlaidīgi apgalvoja pretējo, proti: jaunie lido priekšgalā vecajiem. Varbūt viņus vada redzes iespaidi? Pa daļai tas var būt tiesa: putns izrādās nevarīgs, iekļuvis mākoņos un miglainā laikā lidojumu pat pārtrauc. Bet vispār šim uzskatam runā pretim putnu lidošana naktī, un ne ik reizes migla attur tos no ceļa uzņemšanas. Izteiktas pat domas, ka zemes magnētisms iespaido mums vēl nezināmus putnu orgānus un tādā kārtā nozīmē ceļojuma virzienu. Vai arī putnos stipri attīstīta virziena izjūta, ar kuru zināmā mērā apveltīti arī cilvēki un citi dzīvnieki, tā zirgs, piem., tumšā naktī, kad cilvēks, kā saka: neredz ne acī durams, spēj orientēties daudz labāk, turas uz ceļa un atrod māju, ja vien ļauj tam brīvi iet. Pareizākais šajā jautājumā gan būs uzskats, ka putni vadās pēc vairākiem faktoriem.

Klejotāji putni pārvietojas no viena apgabala otrā, atsakoties no garākiem ceļojumiem.

Lai cik tālu putns aizlaistos vai aizklīstu, tomēr viņa dzimtene paliek tā vieta, kur viņš cēlies. Tur viņš vienmēr atgriežas, tur viņš dzied un mīl un vij ligzdu saviem pēcnācējiem.

Putni jau no seniem laikiem ir bijuši cilvēku mīluļi. Ne tikai dzejnieki slavē viņu brīnišķo dziesmu garu, drosmi un daiļumu, bet arī arājs vagu dzenot, vai ganiņš mežmalā, klausoties cīruļu gavilēs, vai dzeguzes saucienos, jūtas spēcīgāks, dabai tuvāks, jā, pat bagātāks. Un tiešām, kuru gan nesaista putna vieglums un veiklās kustības, prieks, tērpa košums un saskanīgā ķermeņa būve? Jā, pat pārspīlējumi vienā vai otrā ķermeņa daļā – garš kakls, garas kājas, niecīgi vai pārāk gari spārni – mums nebūt neliekas pretīgi. Redzot putnu, mēs nekad nepiedzīvojam riebuma sajūtu, kāda mūs pārņem ieraugot vienu vai otru rāpuli. Gluži otrādi – putnus mēs labprāt redzam savu mājokļu tuvumā , jā, pat savā istabā. Bet vai šie mūsu spārnotie draugi ir vienīgi skaistas lietiņas, par ko lieliem un maziem bērniem papriecāties? Ak, nē, tas nav tā vien! Šeit jāsaka par apmierinājumu tam iedomīgam „radības kronim”, kas visu dzīvo un nedzīvo grib pakalpināt savā labā un visu vērtē no taustāma un skaitļos ietverama derīguma viedokļa, jā, pat tam par apmierinājumu jāsaka, žēl, ka nevar skaitļos noteikt to labumu, ko cilvēkiem dara putni. Katrā ziņā labums , ko mums dara putni, daudzkārt pārsniedz viņu nodarīto ļaunumu. Mēs zinām, ka viņi ir dzīvs starpnieks dzīvnieku attīstības virknē, viņi uztur līdzsvaru dzīvnieku valstī, mazinādami piem., kukaiņu darbības postošās sekas. Tādēļ mums vajag sargāt putnus un veicināt apstākļus, kas dod putniem iespēju rast patvērumu, derīgus dzīves apstākļus un vairoties.

Teksts: A/s Valters un Rapa izdevniecība, 1935, Rīga, J. Delle, Dzimtenes putni. 9 – 20 lpp.