Gredzenošana

Zeltgalvītis (Regulus regulus) © Armands Majevskis

Putnu gredzenošanas vēsture – 1. daļa (1925 – 1957 gads)

Līdz 19.—20. gs. mijai, vairāk kā divu tūkstošu gadu ilgajā laika posmā, kopš cilvēki nodarbojās ar putnu ceļojumu izsekošanu, viņu iespējas bija ļoti ierobežotas. Putnu sugu sastāva un skaita izmaiņu noteikšana dažādos gada laikos un tieši novērojumi par putnu ceļošanas gaitu atsevišķās zemeslodes vietās — lūk, galvenās un gandrīz ari vienīgās metodes šajā darbā līdz 19. gs. beigām. Tāpēc zinātnieki tajā laikā nevarēja precīzi uzzināt, uz kurieni rudenī aizlido gājputni, no kurienes atlidojuši ziemas viesi un caurceļotāji, kādas zemes un jūras tie pārlido ceļošanas laikā, cik ilgu laiku tie pavada ceļā, cik ilgi dzīvo, vai pēc ceļojumiem tie atgriežas iepriekšējās perēšanas vietās, vai aizlido uz citām vietām. Uz šiem, kā arī uz desmitiem citu jautājumu, kuri nodarbināja cilvēku prātus jau gadsimtiem ilgi, putnu gredzenošana sniedza precīzas atbildes dažu desmitu gadu laikā.

Mēģinājumi apzīmēt medībās noķertus zivju gārņus un plāksnītēm zināmi jau no viduslaikiem. 1740. gadā Frišs sēja aizceļojošām bezdelīgām ap kājām sarkanus diegus, kuri bieži saglabājās līdz aizlidošanai. Daudzi citi līdzīgi mēģinājumi iezīmēt putnus izdarīti 19. gs. Piemēram, 1890. gadā Persi apgredzenoja slokas ar gredzeniem, uz kuriem bija iespiests burts «W». Tomēr par neaizstājamu un visa pasaulē atzītu putnu pētīšanas metodi gredzenošana kļuva, tikai pateicoties dāņu vidusskolas skolotājam Mortensenam. Viņam pirmajam ienāca prātā asprātīga un reizē arī tik vienkārša doma — iespiest uz gredzeniem savu adresi, lai atradējs zinātu, kur paziņot par atrasto putnu. 1899. gadu, kad Mortensens ar šiem gredzeniem apgreznoja pirmos putnus, uzskata par sistemātiskās zinātniskās putnu gredzenošanas sākuma gadu.

Putnu gredzenošanas pamatā ir vienkāršs apsvērums: no liela apgredzenoto putnu skaita lielāka vai mazāka daļa atkal nonāk cilvēku rokās (putnus nošauj, noķer, atrod nobeigušos vai plēsēju saplosītus). Atradējs pēc gredzenā iespiestās adreses var paziņot gredzenotājam, kur, kad un kādos apstākļos atrasts apgredzenotais putns. Gredzenotājs savukārt pēc gredzena numura un savām piezīmēm var noskaidrot atrastā putna gredzenošanas datus. Putnu gredzenošana ātri iekaroja vispārēju atzinību. Jau 1902. gadā pēc ievērojamā vācu ornitologa J. Tinemana priekšlikuma ar putnu gredzenošanu sāka nodarboties tikko nodibināta Rositenes ornitoloģiskā stacija. Kuršu kāpās. 1903. gredzenošanu uzsāka Smitsona institūts ASV, 1908. gadā – Ungārijas ornitoloģiskais centrs Budapeštā. 1909. gadā otra vācu ornitoloģiskā stacija Helgolandē. Iestāžu skaits, kas nodarbojas ar putnu gredzenošanu dažādās, valstīs, turpmāk – pieauga ar katru gadu. Pirmsrevolūcijas Krievijā gredzenošanu veica Rīgas dabaspētnieku biedrība. Šo gredzenošanas darbu pārtrauca pirmais pasaules karš. Padomju savienībā putnu gredzenošanas darbu sāka 1923. gadā Jauno naturālistu biologiskā stacija, bet 1924. gadā nodibinājās Gredzenošanas birojs (vēlāk: Centrālais gredzenošanas birojs pie PSRS ZA Dabas aizsardzības komisijas), kurš pārņēma gredzenošanas darba organizēšanu un vadīšanu.

1930. gadā apmēram 20 Eiropas, Āzijas un Amerikas valstīs darbojās ap 30 putnu gredzenošanas centru, bet otrā pasaules kara priekšvakarā jau Eiropā vien (23 valstīs) darbojās 38 ornitoloģiskās stacijas.

1959 gada plakāts. R. Kasparsons

Apgredzenoto putnu skaits, kuri atkal nonāk cilvēku rokās ir ļoti neliels. Tas parasti svārstās no dažām procenta desmitdaļām līdz dažiem procentiem no kopējā apgredzenoto putnus kaita. Tāpēc, lai iegūtu pietiekoši daudz ziņu, putni jāgredzeno lielās masās. Šajā darbā ornitologiem visas valstīs neatsveramu palidzibu sniedz tūkstoši brīvprātigo gredzenotāju – dažadu profesiju dabas mīļotāji. Pateicoties viņu pūlēm, gredzenošanas darbs aizvien paplašinās un ik gadus pieaug apgredzenoto un atrasto putnu skaits. Padomju Savienības teritorijā laikā no 1924 Hdz 1954 gadam (ieskaitot) apgredzenoti vairāk kā 700 000 putnu.

Latvijas P S R teritorijā, kā juu minēts, putnu gredzenošanu uzsāka 1909. gadā. Toreiz darbu pārtrauca pirmais pasaules karš. Sistemātiska putnu gredzenošana Latvijā notiek, sākot ar 1925. gadu, kad pie toreizējā Latvijas Universitātes Sistematiskās zooloģijas institūta nodibinājās Latvijas Ornitoloģiskā centrāle. Padomju varas laikā, 1946. gadā, tā atjaunoja beidzamajos kara gados pārtraukto darbību ka Ornitoloģijas stacija pie Latvijas Lauksaimmecības akadēmijas. Stacija pārņēma visus bijušās Ornitoloģiskās centrāles materiālus un turpināja tās iesākto darbu. Vēlāk Ornitoloģijas staciju pārņēma LPSR Zinātņu akadēmija — vispirms Mežsaimniecības problēmu institūts. Sākot ar 1951. gadu, to pievienoja Bioloģijas institūtam un vēlāk pārdēvēja par Ornitoloģijas laboratoriju.

Pirmskara gados putnu gredzenošanai Latvijā lietoja gredzenus ar apzīmējumu «Ornithol. Centr. Riga». 1940. gadā sāka lietot arī Maskavas Centralā gredzenošanas biroja gredzenus ar apzīmējumu «Moskwa».

Gredzenošanas darbs Latvijā nepārtraukti paplašinās. 1925. gadā bija apgredzenoti tikai 684 putni, bet trīsdesmito gadu beigās vienā gadā apgredzenoto putnu skaits svārstījas robežās no 5 000 līdz 7 000. Otrā pasaules kara un vācu okupacijas laikā apgredzenoto putnu skaits atkal samazmājās. Neparasti strauji izvērtās gredzenošanas darbs pec kara Padomju Latvijā., 1946. gadā apgredzenoja tikai 168 putnus, tad jau 1950. gadā tika apgredzenoti 7 305 putni un 1955. gadā apgredzenoto putnu skaits pārsniedza 14 000. Laikā no 1925. līdz 1957. gadam pavisam Latvijā apgredzenoti vairāk kā 180 000 putnu no apmēram 190 sugām. Vairāk kā pusi no apgredzenoto putnu kopskaita sastāda nedaudzu parastāko sugu pārstāvji. Melnā strazda, melnā mušķēraja, lielās zīlītes, lielā ķīra, pelēkā strazda, lukstu čakstītes, bāltās cielavas, pelēka mušķērāja, dzeltenās stērstes, pelēkās vārnas, ķivītes un dažu citu parastāko putnu sugu apgredzenoto indīvidu skaits sniedzas tūkstošos un pat desmittūkstošos. Turpretī daudzi citi retāk sastopami vai grūtāk sagūstāmi putni gredzenoti nelielā skaitā.

Kā jau minēts, atrasto apgredzenoto putnu procents visumā nav liels. Līdz 1957. gadam saņemtas ziņas par apmēram 4000 gredzenoto putnu atrašanas gadījumiem. Dažādām sugām atrašanas procents ir dažāds. Sīkie putni nonāk cilvēku rokās ļoti reti — dažas simtdaļas vai, visaugstākais, dažas desmitdaļas procenta no apgredzenoto putnu skaita.

Atrasto apgredzenoto putnu procents vienai un tai pašai sugai vienmēr ir augstāks tad, ja gredzeno pieaugušos putnus. Tas tāpēc, ka jaunie putni ļoti bieži aiziet bojā.

Bezdeliga

Bezdelīga (Hirundo rustica) © Armands Majevskis

Tomēr visos gadījumos atrasto apgredzenoto putnu procents būtu daudz augstāks, ja visi atradēji paziņotu Ornitoloģijas laboratorijai par apgredzenoto putnu atrašanas gadījumiem. Arī musu valstī daudzi iedzīvotāji nevīžības vai nezināšanas dēļ nemaz necenšas ziņot par viņu atrastiem apgredzenotiem putniem. Tas nekadi nav attaisnojams. Katra ziņa par jebkādā veidā iegūtu vai atrastu apgredzenotu putnu ir ļoti svarīga putnu dzīves pētīšanā. Par katru atrastu apgredzenotu putnu ir jāziņo Latvijas Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijai. Ziņojumā jāuzrāda precīzs visu gredzena apzīmējumu noraksts un numurs, putna atrašanas datums, vieta, iegūšanas veids (nošauts, noķerts, atrasts ievainots vai nobeidzies; ja nobeidzies, tad svaigs vai jau bojājies) un, ja putns pazīstams, arī putna suga, dzimums un vecums. Jāuzrāda arī atradēja uzvārds, vārds un pasta adrese, lai laboratorijas darbinieki pēc attiecīgo gredzenošanas datu noskaidrošanas varētu paziņot atradējam, kad, kur un kā bijis apgredzenots atrastais putns. Ja putns atrasts beigts, vēlams ziņojumam pievienot arī paša gredzenu. Turpretī, ja putnu ar gredzenu gadās noķert dzīvu un neievainotu, tad ļoti vēlams atzīmēt visus augstāk minētos datus un pašu putnu atkal palaist brīvībā. Tādā gadījumā ir cerības par putnu saņemt vēl turpmākas ziņas.

 Arī pie mums, tāpat kā citās valstīs, ļoti daudz putnu apgredzeno brīvprātīgie gredzenotāji — dabas draugi. Par brivprātīgo līdzstrādnieku — putnu gredzenotāju var kļūt katrs, kurš interesējas par putnu dzīvi, vēlas piedalīties tās pētīšanā, apņemas gredzenot tikai labi pazīstamus putnus un regulāri iesniegt apgredzenoto putnu ikgadējās atskaites. Ornitoloģijas laboratorijas aktīvākie gredzenotāji ir studenti, skolotāji, mežkopji un citi interesenti. Ornitoloģijas laboratorija saviem līdzstrādniekiem paziņo viņu apgredzenoto putnu atrašanas datus. Putnu gredzenošanas darbs mūsu valstī tuvākajos gados ne vien strauji jāpaplašina, bet arī jāuzlabo. Galvenā vēriba jāpievērš nedaudzu sugu masveidīgai gredzenošanai, izvēloties saimnieciski svarīgas sugas, kā arī sugas, kuru gredzenošana dod augstu atrašanas procentu. Jāorganizē arī sistemātiska gredzenoto putnu kontrolķeršana turpat gredzenošanas vietās turpmākajos gados.

Teksts: Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas izdevniecība, 1958, Rīga, H. Michelsons, Putnu ceļošana. 30 – 37 lpp.

Putnu gredzenošanas vēsture – 2. daļa (1958 – 1983 gads)

Īstu revolūciju putnu migrāciju pētīšanā izdarīja putnu gredzenošanas attīstlba. Šīs metodes pamatlicējs bija dāņu skolotājs, ornitologs amatieris Hanss Kristiāns Korneliuss Mortensens
(1856—1921). 1899. gada rudenī viņš iezīmēja 165 mājas strazdus, uzliekot tiem uz kājas alumīnija gredzenu. Uz katra gredzena bija iegravets numurs un gredzenotāja adrese. Jau pēc gada Mortensens publicēja pirmos strazdu gredzenošanas rezultātus. Putnu gredzenošana drīz vien iekaroja ornitologu atzinību, un šī metode ātri izplatijās visā pasaulē.

Par putnu gredzenošanas attīstību Baltijā ir vērts pastāstīt sīkāk. Baltijā putnu gredzenošana intensīvi attīstījās, sākot ar 1901. gadu, kad Kuršu kāpās Rositenē (tagad Ribačija) izveidojās pirmā ornitoloģiskā stacija Eiropā. Rositenes stacija kļuva par vadošo putnu gredzenošanas un migrāciju pētīšanas centru pasaulē. Stacijas darbība stipri ietekmēja migrāciju pētīšanas attīstību Baltijā.

Biksainais_apogs_2

Bikšainais apogs (Aegolius funereus) © Armands Majevskis

Latvijas teritorijā 20. gadsimta sākumā pirmais putnus sāka gredzenot barons Laudons — liels entuziasts, kas iestājās par putnu migrācijas pētīšanas stacionāru organizēšanu dažādos cariskās Krievijas apgabalos. No 1907. gada līdz 1912. gadam viņš pats apgredzenojis vairāk nekā 1000 putnu. Rīgas Dabas pētnieku biedrība 1910. gadā organizēja bioloģisko staciju Kihelkonnā, Sāremā salas rietumu piekrastē. Viens no stacijas uzdevumiem bija putnu migrāciju pētīšana un putnu gredzenošana. Jau 1909. gadā Vācijā tika pasūtīti gredzeni, kurus lietoja Kihelkonnas bioloģiskās stacijas apkārtnē. Šo darbu pārtrauca pirmais pasaules karš. Sistemātiska putnu gredzenošana Latvijā sākās 1925. gadā, kad Latvijas Universitātē tika izveidota Latvijas ornitoloģijas centrāle. Lielu ieguldījumu putnu gredzenošanas attīstībā Latvijā tajos gados deva ornitoloģijas centrāles dibinātājs un pirmais vadītājs Nikolajs Tranzē un brīvprātīgais putnu gredzenotājs ārsts Kārlis Vilks. Centrāles pastāvēšanas pirmajos desmit gados tika apgredzenoti 34,7 tūkstoši putnu. Pēc Lielā Tēvijas kara nozīmīgu ieguldījumu tālākā putnu gredzenošanas attīstībā un citos ornitoloģiskos pētījurnos deva Egons Tauriņš. No 1951. gada līdz ar Latvijas PSR ZA Bioloģijas institūta noorganizēšanu šajā darbā aktīvi iekļāvās Harijs Mihelsons, kas līdz sava mūža beigām (1981. g.) vadīja pašu lielāko profesionālo ornitologu kolektīvu republikā — Bioloģijas institūta ornitoloģijas laboratoriju. Pavisam no 1925. gada lldz 1983. gadam Latvijas teritorijā apgredzenoti 883 tūkstoši putnu no 212 sugām.

Kaimiņteritorijās — Lietuvā un Igaunijā — putnu gredzenošana plaši izplatījās jau mūsu gadsimta 20. gados. Pēc otrā pasaules kara putnu migrāciju pētīšana Baltijas jūras rajonā kļūst vēl intensīvāka. Nodibinās lieli ornitoloģiski stacionāri, kuru mērķis ir migrējošo putnu ķeršana un gredzenošana, — 1946. gadā Otenbijā un 1955. gadā Falsterbo (abi Zviedrijā); 1956. gadā PSRS ZA Zooloģijas institūta Bioloģiskā stacija Kuršu kāpās Ribačijā; 1962. gadā Nēringa Lietuvā; 1966. gadā stacija Papes ciemā Latvijā; 1969. gadā Kabli Igaunijā u. c.

Putnu ķeršanas metožu pilnveidošanā nozīmīgs bija Latvijas ornitologa J. Jakša 50. gadu beigās izgudrotais lielais murds migrantu ķeršanai. Pirms šī izgudrojuma ornitologi ķēra tikai zemē nolaidašos putnus nelielos tīklos vai dažāda veida slazdos. J. Jakšis turpretī ierosināja novietot murdu ar atvērto galu pretī migrantu plūsmai. Šīs ierīces ieejas izmēri sasniedz 20 m augstumā, 50 m platumā. Murda garums ir līdz 100 metriem.

Pirmo reizi tādu ierīci lletoja Ribačijā, tāpēc to nosauca par Ribačijas tipa ķeramierīci. Vēlāk tādi paši murdi tika izvietoti arī citos putnu ķeršanas punktos, kur putni koncentrējas migrāciju laikā.

Šīs ķeramierīces strauji palielināja apgredzenoto putnu skaitu. Tādās stacijās kā Papē un Ribačijā apgredzenoja līdz 50 tūkst. putnu sezonā. Padomju Savienībā vien Baltijas jūras piekrastē gadā apgredzeno līdz 250 tūkst. putnu. Ar gredzenošanu plaši nodarbojas Latvijas PSR ZA Bioloģijas institūta ornitoloģijas laboratorijas un LVU Bioloģijas fakultātes zooloģijas muzeja kolektīvi. Viņiem palīdz vairāki desmīti brīvprātīgo putnu gredzenotāju, galvenokārt skolnieki. Taču putnu gredzenošana nav pašmērķis. Atrastie apgredzenotie putni palīdzējuši noskaidrot daudzas līdz tam nezināmas putnu migrāciju īpatnības.

Sārtgalvītis (Regulus ignicapilla) © Armands Majevskis

Visplašāko migrējošo putnu gredzenošanas programmu Baltijas reģionā izstrādājuši poļu ornitologi. Tā ir tā sauktā Baltijas operācija. Pētījumi šīs programmas ietvaros sākās 1960. gadā. Kopā ar Polijas ornitoloģiskajām stacijām tajos piedalās VDR, Latvijas un Igaunijas ornitologiskie stacionāri. «Ballijas operācija» paredz migrējošo putnu masveida ķeršanu un to kompleksu zinātnisku apstrādi. Divpadsmit gados, kopš izstrādāta šī programma, noķerti apmēram 700 000 putnu no 181 sugas. Visvairāk bijis zeltgalvīšu — 233 000 un sarkanriklišu — 130 000.

Putnus var iezīmēt arī citādi, ne tikai uzliekot tiem gredzenu uz kājas. Piemēram, lieto spārnu zīmes — alumīnija vai plastmasas plāksnītes, kuras piestiprina putna spārnam. Šīs plāksnītes būtiski neietekmē putnu lidspēju, tāpēc iezīmētie putni izturas tāpat kā pārējie īpatņi. Daudzos gadījumos spārnu zīmes atļauj izsekot putna ceļam, to nemaz nenoķerot. Numuru uz spārna var nolasīt no krietna attāluma ar binokli.

Vēl putnus iezīmē, uzliekot tiem kakla gredzenus. Šo paņēmienu lieto galvenokārt, lai iezīmētu lielus garkaklainus putnus, kas barojas ar sīku barību, — zosis, gulbjus u. c. Tāpat kā spārnu zīmēm, arī kakla gredzeniem numuru var nolasīt no attāluma. 70. gados tika veikta plaša starptautiska prograrnma — gulbju iezīmēšana ar kakla gredzeniem. Dažādos Eirāzijas un Ziemeļamerikas rajonos lietoja dažādas krāsas gredzenus. Latvijā un Lietuvā paugurknābja gulbjus iezīmēja ar ziliem kakla gredzeniem. Šī metode salīdzinājumā ar parasto gredzenošanu ir daudz efektīvāka. No 79 Latvijā šādā veidā iezīmētajiem gulbjiem ārpus republikas robežām tika atrasti 26 īpatņi jeb 33 procenti. Parastā gredzenošana ir apmēram trīs reizes mazefektīvāka.

1985. gadā putnu iezīmēšanas darbus Latvijā koordinē LPSR ZA Bioloģijas iustitūta ornitoloģijas laboratorija. Tur saplūst visas ziņas par republikas teritorijā apgredzenotajiem putniem un atrastajiem iezīmētajiem putniem. Šī laboratorija apmainās ar informāciju ar citiem ārzemju gredzenošanas centriem.

Teksts: Zinātne, 1985, Rīga, J. Kacs, Kā migrē un orientējas putni. 12 – 17 lpp.

Putnu gredzenošanas vēsture – 3. daļa (Papildus informācija)

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, Latvijas Zinātņu Akadēmija atjaunoja neatkarīgu putnu gredzenošanas vadības centru Latvijā. Kopš 1992. gada  putnu gredzenošanu Latvijā organizē un vada  Latvijas Gredzenošanas Centrs, kas atrodas LU Bioloģijas institūtā un ir viens no daudzajiem Eiropas valstu putnu Gredzenošanas Centriem.

Ausaina_puce

Ausainā pūce (Asio otus) © Armands Majevskis

Katru gadu Latvijā vidēji tiek apgredzenoti 30.000 putni un saņemti ap 500 ziņojumi par atrastiem gredzenotiem putniem. Lai iegūtu datus par to izdzīvotību un kustības virzību, katru gadu nepieciešams apgredzenot lielu skaitu putnu, jo daudzu sugu putnu mūžs ir tikai daži gadi. Kopumā kopš 1925.gada ir apgredzenoti 1.5mlj. putni un saņemtas ziņas par 40.000 atrastiem, Latvijā gredzenotiem putniem, kā arī ap 6000 Latvijā atrastiem, bet ārzemēs gredzenotiem putniem. Informācija par visiem gredzenotajiem un atrastajiem putniem tiek savākta un sistematizēta Latvijas Gredzenošanas Centrā, kurš savā ikdienas darbā sadarbojas ar citiem Eiropas valstu nacionālajiem putnu Gredzenošanas Centriem. Visu šo centru darbību koordinē starptautiska organizācija EURING un veido vienotu datu banku.

Kāpēc  putnus  gredzeno?

Pētot putnu ekoloģiju, uzvedību un domājot par to aizsardzību, datus var iegūt putnus skaitot vai citādi novērojot, bet šādas metodes neļauj atpazīt  atsevišķu  putnu  kā indivīdu. Ja gribam noskaidrot, cik ilgi putni dzīvo, kādi ir putnu nāves cēloņi, kādi ir to pārvietošanās ceļi  putna dzīves laikā  tiek pielietota vienkārša un nekaitīga individuālā iezīmēšanas metode, kuru veic, apliekot  ap putna kāju vieglu, numurētu metāla gredzenu. Uz katra gredzena ir arī saīsināta gredzenošanas iestādes adrese, lai katrs atradējs var paziņot par atrasto gredzenoto putnu. Gredzenojot  putnus, zinātnieki iegūst informāciju par dažādiem putnu ekoloģijas un uzvedības jautājumiem, kas nepieciešami risinot arī putnu aizsardzības problēmas. Gredzenojot putnus Latvijā jau vairāk kā 80 gadus, mēs esam ieguvuši ziņas par galvenajiem putnu migrācijas ceļiem un to ziemošanas vietām. Šobrīd gredzenošanas metode galvenokārt tiek pielietota, lai noskaidrotu, – kādas izmaiņas notiek dažādās  putnu populācijās, kāds ir  jauno putnu izdzīvotības  līmenis, dzīves ilgums, kā arī kāds ir jauno un veco putnu sastāvs populācijā. Zinot izmaiņas, kas brīdina par iespējamo sugas skaita kritumu, un zinot cēloņus, ir iespējams veikt efektīvus sugas aizsardzības pasākumus.

Kā putni tiek iegūti gredzenošanai? 

Apmēram 20% noķerto putnu tiek apgredzenoti ligzdās pirms tie iegūst lidotspēju. Lai noķertu lidot spējīgus putnus tiek lietotas dažāda veida ķeramās ierīces. Plašāk lietotie ir putnu ķeramie tīkli, kuri ir ļoti efektīvi.

Gredzenošana un putnu drošība.

Ir ļoti svarīgi, lai putnam netiktu nodarīts nekas ļauns gredzenošanas procesā. Ja gredzens iespaidotu tālāko putna dzīvi, mēs neiegūtu pareizu priekšstatu par to.  Gredzenošanu veic kvalificēti gredzenotāji, kuri izturas uzmanīgi pret putniem un kuriem rūp putnu drošība. Piemēram, putni, kuri noķerti pie ligzdas,  tiek atbrīvoti tūlīt pēc gredzenošanas, lai tie varētu atgriezties ligzdā un turpināt perēšanu vai mazuļu barošanu, bet ceļošanas laikā noķertie, varētu turpināt ceļojumu uz savām tālajām ziemošanas vai ligzdošanas vietām. Gredzeni tiek pielietoti atbilstoši putnu kāju izmēriem.

Kā kļūt par gredzenotāju?

Par putnu gredzenotāju var kļūt katrs, sākot ar 16 gadu vecumu, kuram ir ļoti labas zināšanas par putniem un ir apguvis apmācības kursu kopā ar kādu pieredzējušu gredzenotāju. Ja vēlaties kļūt par putnu gredzenotāju, vai ko vairāk uzzināt par putnu gredzenošanu sazinieties ar Latvijas Gredzenošanas Centru

Ko darīt, ja atrasts gredzenots putns?

•    Jānoraksta viss, kas ir uzrakstīts uz gredzena.
•    Jānorāda tuvākā apdzīvotā vieta.
•    Datums, kad gredzens iegūts
•    Apstākļi, kādos gredzens iegūts (nošauts, atrasts beigts,  sabraukusi automašīna utt.)
•    Atradēja adrese, lai varētu jums paziņot gredzenošanas datus.

Teksts: http://www.lubi.edu.lv/index2.php?lang=1&sid=39