Evolūcija

Archaeopteryx fossilija

Archaeopteryx fossilija
Archaeopteryx_fossil

Putni ir gaisa iemītnieki. Priekšstats par putniem mums saistās ar plašumiem, kur augstu padebešos lidinās plēsoņas vai viens pēc otra aizlido zosu un dzērvju bari, kas pavasarī steidzas uz dzimtajām ligzdošanas vietām.

Mēs zinām, cik putni ir kustīgi, cik ātri tie lido vai skrien. Zibeņātri nogalina gaisā savu laupījumu piekūns. Kā akmens no augstumiem krīt ūdenī lielais plēsīgais putns — zivju ērglis un sagrābj nagos zivi, tiklīdz tā neuzmanīgi tuvojas ūdens virsmai.

Putni pārlido jūras un tuksnešus. Augstas kalnu grēdas tāpat nav tiem nepārvarams šķērslis: putni tās vai nu pārlido, vai aplido tām apkārt. Pateicoties savai spējai lidot, putniem iespējams atrasties gandrīz visu mūžu vislabvēlīgākajos apstākļos, tie, piemēram, var pa ziemu aizlidot uz siltām zemēm, kad mērenās zemes joslās kļūst neiespējams iegūt barību. Putnu vairumam lidošanas spējas dod priekšrocības, kādu daudziem citiem dzīvniekiem nav. Kalni, upes un jūras aiztur zīdītāju pārvietošanos; tuksneši neļauj pārvietoties no vienas vietas uz otru tiem dzīvniekiem, kam nepieciešams daudz mitruma: piemēram, vardēm sauso tuksnešu smilšu plašumi ir nepārvarams šķērslis. Lielas mitru mežu platības savukārt neļauj paplašināt savas pastāvīgās dzīvesvietas apgabalu pie sausa klimata pieradušajiem tuksneša iemītniekiem. Putni, pārlidodami, aukstam laikam iestājoties, no vienas zemes uz otru, visu gadu atrodas aktīvā stāvoklī. Citādu ainu mēs redzam pie citiem dzīvniekiem: daudzi zvēri pavada ziemu guļot. Piemēram, murkšķi, susliki, strīpainā Sibīrijas vāvere (burunduks) guļ savās alās ciešā miegā. Pat tāds liels zvērs kā lacis ielien migā. Stipra karstuma laikā Aizkaukāza un Vidusāzijas tuksnešos pazemes alās guļ ķirzakas, čūskas, bruņurupuči, vardes un krupji.

Putni līdzīgi zīdītājiem ir siltasiņu dzīvnieki, kuru ķermeni no atdzišanas pasarga silts tērps. Zīdītājiem ķermeni pārklāj vilna, putniem — spalvas. Ķermeņa pastāvīgā temperatūra dod šīm divām mugurkaulnieku klasēm lielas priekšrocības dzīves cīņā, salīdzinot ar tā sauktajiem aukstasiņu dzīvniekiem (zivīm, čūskām, ķirzakām un citiem). Labi zināms, kādā mērā rāpuļi (ķirzakas, čūskas, bruņurupuči) saistīti ar zemeslodes karstajām joslām. Ja painteresēsimies, cik šo dzīvnieku sugu mīt dažādos zemes platumos, tad redzēsim, ka to daudzums ļoti strauji mazinās, virzoties no dienvidiem uz ziemeļiem — no ekvatora uz polu. Tie mājo galvenokārt Vidusāzijas tuksnešos un Aizkaukāzā, bet tālāk uz ziemeļiem sugu daudzuma ziņā to kļūst ievērojami mazāk. Aukstajā joslā aukstasiņu dzīvnieku sugu skaits ir niecīgs, bet tālu aiz polārā loka nenokļūst ne ķirzaka, ne varde.

Putnu pastāvīgā un augstā ķermeņa temperatūra (40—42° C) ļauj tiem nebīties gaisa virsējo slāņu aukstuma, kur tie bieži nokļūst lidojot, un dod putniem iespēju dzīvot uz visas zemeslodes visdažādākos klimatiskos apstākļos. Mēs sastapsim gan putnus, kas dzīvo karstajā tropu joslā, mežos un tuksnešos, gan mūsu zemes mērenajā klimatā, gan augsto kalnu bargajos apstākļos, gan tālos ziemeļos un dienvidos — pie pašiem poliem.

Lēnajā dzīvnieku attīstības procesā virs zemes, kas norisinājies daudzus gadu miljonus, senie rāpuļi pārvērtās par putniem. Siltasiņu dzīvnieki izveidojās no aukstasiņu dzīvniekiem. Aukstasiņu dzīvniekiem nācās atdot savu vietu kustīgākiem dzīvniekiem — putniem, kas ieņēma uz zemeslodes daudz lielākas platības.

Pakāpeniski putnu senčiem radās spalvas, notika pārmaiņas asinsvadu sistēmā, bet tagadējo putnu senči pēc ārējā izskata tomēr atgādināja ķirzakas un vēl ļoti slikti lidoja. Apbrīnojamais «pirmputns» — arkeopteriks (Archaeopteryx), kura paliekas atrada Juras formācijas slāņos spēja tikai pārlidot no koka uz koku. Arkeopteriksa ķermeņa uzbūvē dīvaini apvienojušās rāpuļu un putnu īpatnības.
Pārkaulojumi ap acīm, zobi žokļos, aste kā ķirzakai ar lielu skriemeļu skaitu, pie spārna brīvi kustināmi pirksti, ar kuriem, kā redzams, pirmputns ķēries pie koku zariem, — visas tās bija rāpuļu dzīvnieku pazīmes. Bet līdz ar to arkeopteriksa ķermenis bija klāts ar īsām spalvām kā tagadnes putniem.

Pamatojoties uz pētījumiem, kas izdarīti ar pārakmeņoto putnu atliekām, kas vecākas par arkeopteriksu mēs varam spriest par to, kā putniem attīstījās spēja labi lidot. Krīta formācijas zobainajiem putniem (ichtiornisiem) bija jau ievērojamā mērā stabils, nekustīgs, pie gūžām stipri pievienots mugurkauls. Tiem bija mazkustīgas ribas, bet stiprais, nekustīgais krūšu kurvis ar biezo krūšu kaulu un attīstīto ķīli bija atbalsts stiprai muskulatūrai, kas kustināja spārnus.


Atšķirībā no rāpuļiem un zīdītājiem putni sāka staigāt uz divām kājām: ar pakaļkājām tie sēž uz koku zariem, skrien pa zemi, peld pa ūdeni, putnu priekšējie locekļi kļuvuši par spārniem un noder vienīgi, pārvietojoties pa gaisu, tas ir, lidošanai. Tikai nedaudziem putniem spārni noder airēšanai, tā, piemēram, pingvīni nevar lidot, bet tie lieliski peld pa ūdeni un nirst, un tie savus ar daudzām mazām spalviņām apaugušos spārnus lieto kā airus. Ļoti mazi spārni ir skrējēju putniem, piemēram, strausiem, kazuāriem, kivi un citiem. Bet visi tie ir lidošanas spējas zaudēšanas gadījumi organismu izmaiņas vēsturiskajā procesā, kad gaisa iemītnieki atkal kļuvuši virszemes iemītnieki, piemērodamies sevišķiem eksistences apstākļiem. Āfrikas strausi, emu, dzīvojošie Austrālijā, nandu — Dienvidamerikā, kivi — Jaunzēlandē nespēj lidot: to spārni ir neattīstīti un aizmetņa stāvoklī, toties garās un stiprās kājas |auj viņiem loti ātri skriet; ne katrs zirgs panāks skrienošu strausu.

Tātad savas ilgās attīstības laikā putni, kas cēlušies no izmirušajiem rāpuļiem, pamazām pacēlās pakaļkājās, sāka kāpelēt pa koku zariem, planēdami pārlidot no zara uz zaru, beidzot ietērpās spalvās, kļuva par gaisa iemītniekiem un uzvarēja eksistences cīņā, tas ir, izspieda agrāk dzīvojošās un mazāk attīstītās lidojošās ķirzakas. Tagad mēs jau zinām, kādēļ tie šo uzvaru ieguvuši: siltās asinis un ilgstošu lidojumu spēja atļāva putniem 
iekarot visu zemeslodi.

Teksts: Latvijas valsts izdevniecība, 1948, Rīga, Prof. S.S. Turovs, Putnu dzīve. 3 – 6 lpp.