Barotavas

Gādība par putniem ziemā

Katrs dabas draugs un jaunais naturālists uzskatīs par savu pienākumu palīdzēt mūsu draugiem – putniem pavadīt bargo ziemu.

Putnu barotavas ierīkošana neprasa nekādas lielas pūles, ne arī izdevumus. To katrs var viegli veikt, ja ar patiku un mīlestību ķeras pie šā darba.

Sīlis (Garrulus glandarius) © Armands Majevskis

Kā ātrāk un vieglāk piesaistīt barotavai savas apkārtnes spārnoto saimi? Visātrāk putni nāks pie barības, ja tā būs nolikta dabiskos apstākļos un ja tā būs viņu iemīļotā barība. Šāda dabiska barība ir jāsagādā jau laikus rudenī. Jāsaplūc dažādas nezāles: balandas, dadži, kā arī saulespuķes, bet mežā jāsalauž pīlādžu zari ar visām ogām un jāpaglabā līdz ziemai. Tiklīdz uznāk pirmais sals un sniegs, tad vietās kur grib ierīkot putnu barotavu, šie krājumi jānovieto katru dienu. Šādas barošanas vietas jāierīko vai nu pret logu, vai arī pie paša loga. Pie loga var ierīkot barošanas dēlīti un tam līdzās piestiprināt arī šīs zāles. Ļoti labs pievilināšanas līdzeklis ir kaņepes vai saulespuķes ar visiem kātiem. Kaņepes ciena visi putniņi; bet saulespuķes – zīlītes, dzilnīši un citi.

Rudenī putni ir ļoti rijīgi. Baidīdamies no ziemas sala un trūkuma, tie laikus cenšas nobaroties un iekrāt tauku rezerves ziemai. Gadās, ka plēsīgie putni ziemā nevar sameklēt medījumu, tad viņi mēnešiem ilgi iztiek ar rudenī iekrātām tauku rezervēm.

Rudenī arī mazos meža putniņus viegli pieradināt pie mājām. Šinī laikā tiem labāk garšos dabiska barība – augu, nezāļu un labības sēklas – nekā kāda izsmalcināta – auzu pārslas, maizes drupatiņas vai tauki, gaļa. Kad uznāk pirmais sniegs, tad putnus var sākt ēdināt. Vispirms tiem noliek kaņepes ar visiem kātiem, saulespuķes un dažādas nezāles, pēc tam arī citus kultūraugu graudus. Jāsargājas dot izsmalcinātu barību: auzu pārslas, saberztas kaņepes, taukus. Saņemot šādu barību, putni ātri nobarojas un kļūst kūtri. Putniem aukstā laikā vajadzīgas kustības un nodarbības, tāpēc jācenšas dot tiem tādu barību, kas prasa zināmu piepūli, lai to iegūtu. Nezāļu, kaņepju un saulespuķu sēklas šim nolūkam ir loti piemērotas. Novērojiet, kā ap tām noņemas zīlītes un dzilnīši, kā viņi kaļ ar savu spēcīgo knābi atrasto barību. Tā kā barības iegūšana būs grūtāka, tie arī ilgāku laiku uzturēsies mājas tuvumā un tos varēs ilgāk novērot.

Katrā ziņā jācenšas pieradināt putnus pie kārtības. Nekas nevar būt sliktāk, ja nober lielu kaudzi graudu, kas viegli pieejami, tad putni visu šo barību izbārsta pa visu apkārtni. Meža putni ļoti mīl dažādu barību, ēdinot viņus ar vienu un to pašu barību, tie ilgi neiztur, lai gan tas vairāk attiecas uz putniem, ko tur gūstā. Tomēr labāk arī savvaļas putnus barot ar dažādu barību un tikai tad, kad tā tiem ir nepieciešami vajadzīga.

Lielā zīlīte (Parus major) © Armands Majevskis

Lielā zīlīte (Parus major) © Armands Majevskis

Putnu barošanas ierīces

1) Automātiska barojamā pudele. Izgatavo no tukšas pudeles, stieples un koka dēlīša. Tukšu pudeli piepilda ar graudiem un uzstāda ar kaklu uz leju tā, lai gandrīz pieskaras pie dēlīša. Atstatumam jābūt tādam, lai tikai daži labības graudi varētu Izbirt. Cik putns noēdīs, tik atkal no pudeles piebirs uz dēlīša. Pudele jāpiemēro tā, lai to viegli varētu ielikt stieplēs. To jāmaskē ar koku zariem, jo putni no spožā stikla baidīsies un nenāks klāt.
2) Barojamās bļodiņas jeb zvaniņi. Šī ierīce domāta barības uzziešanai. Ņem mazu bļodiņu vai citu trauku, kas atgādina puslodi. Dibenā ieurbj caurumu, kur piestiprināt āķīti. Barību ieziež traukam gar iekšpusi, tikai gar pašu malu. Šādas ierīces sevišķi noderīgas zīlītēm, kas kāri noēd uzziesto tauku kārtu.
3) Pakarams galdiņš ar jumtiņu. Galdiņam apkārt malas, lai putni barību nenobārstītu zemē.
4) Maza mājiņa uz 4 stabiņiem. To var novietot parkā vai dārzā. Jumtiņš to aizsargā no lietus un sniega.
5) Pie loga piestiprināts galdiņš. Lai zvirbuļi barību neizputinātu, var apkārt apvilkt diegu, no tā zvirbuļi baidās. Pie visam šādām barošanas ierīcēm vajag apkārt apspraust dekorācijas no skujām, zariņiem, kaņepēm, balandām vai saulespuķēm. Pie šādiem galdiņiem visvairāk nāk mieloties zvirbuļi, zīlītes, zaļžubītes, dzilnīši un citi.

6) Visvienkāršākā barošanas ierīce — nesālītu speķa gabaliņu piestiprina pie tapiņas vai nagliņas uz kāda dēlīša. Nav ieteicams taukus kārt kokā, jo zīlītes laižoties pie tiem klāt, notriepj spārnus un bieži pēc tam aiziet bojā.

7) Izkausētus lopu taukus sajauc ar saulespuķēm, kaņepēm vai citiem graudiem un ar šo maisījumu noziež koka mizu un zarus. Pie šīs barības nāk visas zīlīšu sugas, dzilnīši, dzeņi un pat mazie zeltgalvīši.
8) Barojamās kastītes izgatavo no plāna dēļa vai saplākšņa ar stikla lodziņu vienā mala, tad viegli var konstatēt barības daudzumu. Kastīti uzstāda pēc barojamās pudeles principa. Barību piepilda, vāku noceļot. Uzliekot uz ass, to var izmantot par vējrādītāju. Vējš kastīti .sagriež vienmēr tā, ka atklātā puse paliek aizvējā. Šādas barojamās ierīces uzkar vai piestiprina pie koka tā, lai tās viegli var noņemt ar kārts palīdzību un papildināt barību.
9) Mājiņa ar redelēm. Šādas mājiņas var taisīt dažādos izmēros. Slēgtajā gala ieber dažādas labības sēklas un drupatas, Otrā galā ierīko redelītes; spraugas lielums atkarīgs no tā, kādus putnus nodomāts laist iekšā. Slēgto galu var pavērst pret ziemeļiem.

Šīs būtu visparastākās putnu barošanas ierīces pie mājām, paaugstinājumos un kokos. Tomēr dažas putnu sugas pie šādām barotavām baidās tuvoties, tām jāierīko tās zemē.

Kādi putni un kādā kārtībā ierodas pie barotavām

Pirmās, kas uzmeklē šādas ēdienu noliktavas. Ir lielas zīlītes. Tās, laizdamās pa visām vietām mājās un dārzos, drīz vien uziet barotavas, un tām seko citi putni. Lielās zīlītes pat «atceras» agrāko gadu barotavas un, pielaižoties pie loga rūts, stipri klaudzina ar knābīti pa stiklu, tā «atgādinādamas», ka jau ir pienācis laiks parūpēties arī par viņām. Labprāt tās mielojas, kā jau aizrādīts, ar kaņepēm, saulespuķēm, maizes drupatiņām, bet sevišķi ar taukiem — liesu gaļu tās neēd.

Zaļžubīte (Chloris chloris) © Armands Majevskis

Tad seko zaļžubītes. Pirmie parādās tēviņi, zaļgani dzelteni, skaisti, drukni putniņi. Ēd dažādus graudus, kaņepes un maizes druskas. Zvirbuļi ierodas visur, kur vien parādās graudi, pelavas vai maizes atliekas. Ka jau minēts, zvirbuļi kļūst uzmanīgāki, nedrošāki, ja barošanas ierīcēm apkārt apstiepj diegu, citādi viņi visu ēdamo no galdiņiem izspārda zemē. Ļoti interesanti novērot dzilnīti. Īsā laikā tas kļūst tik drošs, ka nāk pie atvērta loga un ņem barību cilvēkam no rokas. Bez tam dzilnītis arvien ir jautrs un bezbailīgs putniņš. Pavasarim tuvojoties, tas skaisti svilpo. Viņš labprāt mielojas ar taukiem, saulespuķēm un kaņepēm.

Kautri un bailīgi pie mājām pēc barības ierodas dzeltenās stērstes. Tās var barot ar dažādiem graudiņiem. Sevišķi tās ciena auzas. Pie barības nāk zemē. Vispirms jānoslauka sniegs līdz zemei, tad jāuzber pelavas, pēc tam graudi. Tās ir ļoti saticīgas. Viss bariņš turas kopā, nekad neplūcas, bet rotaļājas.

Viens no interesantākiem putniem, kas bargajā ziemā ierodas pie cilvēku mītnēm, ir melnais meža strazds. No sākuma tas diezgan bailīgs, bet to var pielabināt ar pīlādžu ogām. Tiklīdz tas novēro, ka cilvēks tam neko ļaunu nedara, ar katru dienu kļūst drošāks. Barošanas veids: dārzā notīra sniegu, nolīdzina mazu laukumiņu, neatstājot apkārt kupenas; bedrē tas baidās nolaisties, jo nevar redzēt, kas tanī tuvojas. Tas labprāt ēd ābolus, novārītus kartupeļus, pīlādžu ogas un maizes drupatas. Lielāki gabali jāiesaldē vai jāpiestiprina pie zemes, citādi meža strazds tos izvazā pa dārzu un pēc tam pats tos nevar atrast. Ēd vienatnē, otru pie barības nepielaiž.

Bargajās ziemās arī laukirbēm nepieciešams cilvēku atbalsts. šis vistu putnu pārstāvis viegli pieradināms pie mājām. Ēd dažādus graudus. Viena ģimene — bariņš loti saticīgi dzīvo kopā, bet, ja kāds pieklīst no svešas saimes — Plūcas un aizdzen to projām.

Putnu barošanai ziema nav tikai izklaidēšanās raksturs, bet tai var būt zinātniska nozīme. Tas sakāms sevišķi tad, kad ar barotavām saista putnu ķeršanu, gredzenošanu un kontrolēšanu.

Kādās vietās vislabāk ierīkot šādas barotavas, lai tās varētu pēc vajadzības novērot un fotografēt.

Barotavas nedrīkst būt par daudz atklātās, ne arī aizaugušās vietās. Labāk tās novietot tādā vietā, kur no istabas loga var ērti noverot. Ja putnu barošanas mērķis saistīts ar novērošanu, tad jānovēro, kā katrs putns rīkojas ar barību, pēc kā tas vairāk tīko. Šim nolūkam var novietot uz koka vai korķa gabaliņa skudru oliņas vai kokā ieurbtu caurumiņu piepildīt ar kausētiem nesālītiem taukiem.

Vienīgā nelaime tā, ka visi putnu barotāji pa lielākai daļai putniem pasniedz kaņepes, saulespuķu sēklas vai auzu pārslas. Ja viņi tiem dotu dabisku barību, dažādus graudus un sēklas, tad šādi novērojumi ne tikai būtu interesanti, bet tiem ari būtu praktiska un zinātniska vērtība. (piemēram, kukaiņēdāju putni vairāk tiecas pēc taukiem un eļļas augu sēklām. Barību putniem vajag pasniegt regulāri; ja kādas dienas galdiņi paliks bez barības, putni var uz vairākām dienām no dārza aizlidot. Ja katru dienu putnus baro, to skaits arvien pavairojas. Ķeģi un pelēkās zīlītes arī labprāt laižas pie barotavas, ja tuvumā ir kāds bērzs, kur iepriekš apmesties. Ja barošanas ierīce atrodas lielāka parka vai meža tuvumā, tad to apmeklē 10—15 sugu. Ja pie barotavām parādās lielāks skaits nevēlamo viesu – zvirbuļu, tie pārējos putnus aizdzen projām un spēj tikt gala arī ar lielākiem putniem nekā paši. Ar viņiem jārīkojas tā, ka jau iepriekš minēts. Vienīgi zīlīšu barību (taukus) zvirbuļi labprāt nelieto.

Teksts: Latvijas valsts izdevniecība, 1952, Rīga, Kārlis Grigulis, Putnu novērošana dabā. 55 – 61. lpp.