Ziema

Pēc kalendāra ziema sākas 21. decembrī, kad ir visīsākā diena un visgarākā nakts. Īsās ziemas dienas putni izmanto tikai barības sameklēšanai, pārējo laiku guļ, noslēpušies koku zaros, dobumos vai ierakušies sniegā.

Rubenis vai mednis, ieknābājis koku pumpurus un priežu skujas, lai neatstātu sniegā pēdas, tupēdams uz zara vai laizdamies pāri sniega klajumam, sakļauj spārnus un — bladāc! — iekrīt sniega kupenā, un ierokas tajā līdz zemei. Sliktā laikā divas, trīs dienas guļ zem sniega, galvu lauka neradīdams, — nevienam pat prātā nenāk zem kupenas meklēt rubeņus.

Mazais dzenis (Dryobates minor) © Armands Majevskis

Citi putni pārmaina vasaras tumšo tērpu pret baltu, lai nebūtu redzami. Viena daļa putnu, salam iestājoties, atstāj mežus un meklē patvērumu pie cilvēkiem, bet viena daļa paliek mežam uzticīgi pat visbargākajā salā. Tie ir dzeņi, dzilnas, mizuložņa un vismazākās zīlītes, kas pārtiek no kukaiņiem un to oliņām. Melnā dzilna nokaltušam kokam noplēš mizu un izrevidē, vai tur nav paslēpušās mizgraužu kūniņas un oliņas. Mežsargi jau pa lielu gabalu ievēro kokus, kuriem noskrāpēta sausā miza guļ sniegā. Viņi izmanto dzilnas un dzeņu pakalpojumus ziemā un bez liekas meklēšanas apzīmē sausos kokus ciršanai. Tāpēc dzilnas un dzeņi no seniem laikiem ir izpelnījušies mežkopju labvēlību.

Pilsētas apkārtnē pie izgāztuvēm, sudrablapsu un cūku fermu tuvumā arvien lieliem bariem vērojamas vārnas un kovārņi. Ja kādai vārnai palaimējas sameklēt kaut ko ēdamu, citas tai uzbrūk, lai atradumu atņemtu. Sākas ķīviņi un cīņas, kas beidzas tad, kad pie apvāršņa parādās vistu vanags. Tad vārnas aizmirst savstarpējās ķildas un visas kā viena uzbrūk savam visniknākajam ienaidniekam. Vakaram tuvojoties, tās visas barā dodas uz mežu uzmeklēt guļasvietu naktij. Paiet labs laiks, kamēr visas izvietojas. Tikko plaksti veras ciet, kāda vārna pamana biezoknī zvīļojam divas sarkanas acis. «Krrāā! Ūpis!» vārna tikai pagūst iesaukties, un visas, no bailēm pazaudējušas balsis, uzspurdz gaisā… Liels laiks paiet. pa tumsu maldoties, kamēr tās sameklē mežā drošāku vietu.

Dienā vārnas cenšas ūpim atriebties par nakts traucējumu. ja vien izdodas atrast, kur viņš noslēpies.

Pienāk janvāris – bada un trūkuma mēnesis. Lauki, purvi un meži piesniguši, upes, ezeri un strauti aizsaluši. Rudenī iekrātās tauku rezerves arī izsīkušas. Trūkums spiež putnus pārvarēt bailes un meklēt pie cilvēkiem patvērumu. Tikai mēneša beigās, kad dienas kļūst garākas un saule uzsmaida siltāk, nereti mežā var jau dzirdēt neparastas skaņas. Krustknābis, vīdams ligzdu, uzskandina vienu otru jautru melodiju. Arī sīlis, noklausījies krustknābja dziesmās, sāk atcerēties vasarā dzirdētās klijāna klaigas, stērstes un zajžubītes dziesmiņas un mēģina tās atdarināt, nometies piesaulē uz egles zara.

Protams, vislabāk klājas tiem putniem, kas, salidojuši pilsētas parkos un piemājas dārzos, mielojas pie putnu «kopgalda», kur bez zvirbuļiem un zīlītēm ierodas daudzi krāšņi un derīgi putni.

Līdz ar februāri dienas kļūst garākas, siltākas un pie jumtu malām parādās ledus svecītes — lāstekas. Spārnoto valstī arvien vairāk iezīmējas pirmās pavasara vēstis: kovārņi trokšņo. zīlītes dzied, zvirbuļi čalo ielas apstādījumos.

Februāra beigās arī mežā jaukākās dienās bieži dzirdami dzilnas skaļie saucieni, bet dižraibais dzenis mēģina uz sausa zara «bungot». Mednis, nojauzdams pavasara tuvošanos, vairs neguļ, sniega kupenā ieracies, kā līdz šim, bet izvēlas mežā visbiezākās egles vai priedes galotnes zarus un pārguļ tur.

Kovārnis (Corvus monedula) © Armands Majevskis

Februāri uz saulainām dienām vēl nevar paļauties. Daždien uznāk sniegputenis, tad atkusnis un atkal sals. Apledo koku stumbri un zari, sniegs un ledus noslēpj kukaiņus, kūniņas, oliņas un citu barību. Tad putniem jābadojas vairāk nekā ziemas sākumā, tāpēc arī februārī nav jāaizmirst putnus pabarot.

Vakaram tuvojoties, vārnas nometas pilsētas parkos koku galotnēs un ilgi apspriežas, vai nav jau laiks atgriezties uz dzimteni — uz ziemeļu apgabaliem, no kurienes atlidojušas, jo drīz ieradīsies vietējās vārnas no saviem ceļojumiem.

Tā viena gada cikls ir beidzies, atkal mostas pavasaris, un atkal dzīvība dabā pulsē no jauna.

Pastāstīšu jaunajiem dabas draugiem, kā pats baroju un novēroju putnus kādu ziemu ārpus Rīgas—Lielvārdes ciemā.

Putni dzīvo mežos, krūmos, laukos un tikai ziemā, kad sals un trūkums spiež, laižas pie cilvēkiem meklēt barību. Ja vēlamies putnus piesaistīt pie mājām, lai tie iznīcinātu dažādus dārzu kaitēkļus un pavasari skaisti dziedātu, tad ziemā jāsāk tos pieradināt.

Zīlītes sāka pie barības ierasties diezgan agri, kad no sniega vēl nebija ne vests. No sākuma baroju viņas pie barotavu galdiņiem un automātiskām pudelēm, bet tad novēroju, ka, tā barojot, nevarēšu tās pieradināt pie kārtības: pazīt savu barotāju, paklausīt uz sauciena u. c. Tāpēc barošanu iekārtoju zināmā; stundās rītā un vakarā, lai pārējā laikā viņas laižas uz mežu pašas meklēt barību. Tad sāku mācīt tām pazīt savu balsi un barošanas reizēs saucu: «Zīlītes, zīlītes, zīlītes» un svilpoju «tjū-tjū-tjū». Drīz vien zīlītes pierada pie manas balss un ieradās uz manu saucienu. Kad tās bija iemācītas, aizgāju uz mežu. kādu puskilometru no mājām, un sāku saukt. Tūlīt ieradās vairāk nekā desmit dažādu zīlīšu un dzilnīšu pāris. Visi priecīgi čivināja man apkārt. Pabarojis putnus un rokā parādījis pārpalikumu, gāju uz mājām. Viss zīlīšu bars un dzilnīši devās man līdzi. Pelēkās zīlītes un dzilnīši droši nolaidās uz delnas un ņēma no tās saulespuķu sēkliņas un kaņepes.

Kad visu šo sabiedrību gribēju nofotografēt un pacēlu foto aparātu pie acīm, visa mana putnu saime iedrāzās krūmos. Nelīdzēja vairs ne svilpšana, ne labināšana — tādas bailes iedvesa spīdošais daikts, kuru turēju rokās.

Cītīgi putnu kopgalda apmeklētāji ir zvirbuļi. Nometušies uz galdiņa, tie ātrāk projām neiet, kamēr viss saturs nav noēsts vai notriekts zemē. Lai no viņiem atbrīvotos, apvilku ap barotavu smalku, melnu diegu. Zvirbuļi, baidīdamies no cilpām, vairs nenāca klāt. Zvirbuļiem tāpēc ierīkoju citu galdiņu, kur nobēru graudiņus un maizes drupatiņas.

Visinteresantākais no barojamiem putniem ir dzilnītis. Kad es strādāju pie atvērta loga, dzilnītis parasti bez bailēm ielaižas istabā. Viņš lēkā pa galdu, grāmatām, gultu, grīdu un uzlasa nobirušās sēkliņas. Kamēr dzilnītis istabā ciemojas, zīlītes pie loga gaida, kad tas izlidos laukā. Zīlītes ar dzilnīti nesatiek. Tām nepatīk dzilnīša bravūrība.

Šoreiz dzilnītis par daudz ilgi uzturas istabā. Ieraudzījis spogulī savu attēlu, sāk ar to sarunāties. Tas neatbild. Tad viņš sāk apskatīt bisi un binokli, bet ari tur neko interesantu neatrod. Te piepeši ierauga pie sienas uzkārtu vijoli. Jā, tas ir kaut kas cits! Pielaižas klāt un sāk ar knābi to apstrādā. Bet piepeši ar spārnu pieskaras stīgām un tās visas reizē ieskanas. Dzilnītis šausmīgi pārbīstas un iedrāžas ar knābi loga rūtī.

Lielā zīlīte (Parus major) © Armands Majevskis

Zīlītes, nevarēdamas sagaidīt, kad dzilnītis izciemosies, ari ielaižas istabā. Redzēdamas dzilnīša lielo uztraukumu, tāpat ieskrien logā. Īsu bridi istabā valda panika. Beidzot visi laimīgi atrod atvērto logu un izkļūst laukā. Pēc šī gadījuma zīlītes kādu laiciņu ir nedrošākas, bet dzilnītis drīz vien atgriežas atpakaļ un turpina savas aušības un nerātnības.

Otrajā dienā es mēģināju dzilnīti pieradināt pie vijoles, lai nebaidās. Noliku to uz galda un starp stīgām nobēru sēkliņas. Dzilnītis vairs nebaidījās, kad nadziņi pieskārās stīgām un tās ieskanējās. Viņš smalkā balstiņā savā valodā ar tām sarunājas.

Zīlīte, saņēmusi knābītī saulespuķes sēkliņu, iespiež to nadziņos, knābā vairāk nekā minūti, kamēr tiek pie kodola. Bet dzilnītis, sagrābis trīs četras sēkliņas, aiznes tās projām un noslēpj savās krātuvēs dažādās vietās: aiz koka mizas vai kādā spraugā. Pēc tam tūlīt atgriežas atpakaļ un turpina savu darbu. Drīz barības pietrūkst, un zīlītes paliek tukšā. Dzilnītis vēlāk savas barības krātuves atrod un mielojas pie tām.

Vasarā, sastapis mežā sīli, tam sevišķs draugs neesmu bijis, tāpēc, ka viņš dažam labam dziedātājputnam izpostījis ligzdu. Bet, kad viņš ziemā ierodas kopā ar savu sievu pie putnu kopgalda viltīgs un pazemīgs, cekulu pieglaudis, nekad to neaizraidu tukšā. Sīlis ir visai pieticīgs, labprāt ēd dažādus graudus, bet sevišķi ciena sīkus novārītus kartupeļus ar visām mizām. Pret savu sievu silis izturas rupji, ātrāk to pie «gaida» nelaiž, kamēr pats nav paēdis. Sieva var uzlasīt drupatiņas, kas nokrīt zemē, vai arī pārpalikumu, ko viņš pats nav varējis noēst. Nojauzdams, ka mājas ļaudis pret viņu izturas labi, silis kļūst drošs un nekaunīgs. Pabrokastojuši abi ar sievu ielaižas turpat biezā eglītē un nogaida līdz vakariņām. Kad dārzā ielaižas kāds cits sīlis, «manējie» to bez žēlastības triec projām.

Žagata, kaut gan tuva sīļa radiniece, pie kopgalda nepiedalās, bet mēģina kaut ko nočiept un aiznest projām, kur to pēc savas patikas notiesā…

Ar putnu barošanu var panākt, ka derīgie putni sarod ar cilvēku un pazīst to pēc izskata un balss. Ja aptrūkst barības, viņi piedauza ar knābīti pie loga rūts. Putniem var iemācīt, lai tie rītā un vakarā iegaumē savas barojamās stundas, pavada barotāju rītā uz darbu vai skolu, bet vakarā sagaida to mājās pārnākam.

KUR KADUS PUTNUS NOVĒROSIM

Apdzīvotās vietās, parkos un laukos
Mājas zvirbulis, lauku zvirbulis, zaļžubīte, dzeltenā stērste, purva piekūns, liela zīle, zilzīlīte, pelēkā zīlīte, dzilnītis, dižknābis, krauklis, vārna, kovārnis, žagata.

Skuju koku mežos un gravās
Priežu krustknābis, egļu krustknābis, baltsvītru krustknābis, sīlis, mizuložņa, ūpis, vistu vanags, dižraibais dzenis, baltmuguras dzenis, vidējais dzenis, mazais dzenis, trīspirkstu dzenis, melnā dzilna, zaļā dzilna, pelēkā dzilna, meža zīlīte, cekulzīlīte, purva zīlīte, garastīte.

Mežos un purvos pie neaizsalušiem strautiem
Somzīlīte, baltā pūce, jūras ērglis, baltirbe, klinšu ērglis, ūdensstrazds.

Teksts: Latvijas valsts izdevniecība, 1964, Rīga, Kārlis Grigulis, Putnu grāmata. 197 – 202 lpp.