Rudens

Pienācis pirmais rudens mēnesis — septembris. Saule arvien biežāk slēpjas mākoņos, un dienas kļūst īsākas. Kokiem lapas sāk dzeltēt un margo visdažādākās krāsās: dzeltenas, rubīnsarkanas un rūsganbrūnas. Tās, lēni virpuļodamas un čabēdamas, krīt zemē.

Zīdaste (Bombycilla garrulus) © Armands Majevskis

Septembris ir gājputnu aizceļošanas mēnesis. Mūsu putni gandrīz visi ir aizceļojuši. Šajā mēnesī pie mums ielido caurceļotāji no Eiropas ziemeļiem un no Rietumsibīrijas apgabaliem.

Baltijas jūras piekrastes zemes katru rudeni un pavasari šķērso daudzi miljoni caurcelotājputnu no ziemeļu apgabaliem. Putnu ceļošanas pētīšanā piedalās daudzas Baltijas jūras piekrastes valstis.

Kad tālajās ziemeļu tundrās iestājas polārās naktis, visi putni, kas tur ligzdo, atstāj savu dzimteni un dodas uz dienvidiem. Visinteresantākie ir mazie bridējputni (tārtiņveidīgie), kas šķērso mūsu republikas jūras piekrasti.

Saulainā rudens dienā Rīgas jūrmalas pludmalē pie Lielupes ietekas bija salasījušies tūkstošiem mazo ceļotāju. Tur bija putni baloža lielumā, garām kājām, gariem knābjiem, tie, kurus varētu nosaukt par «gudriem» putniem: puskuitala, lielā tilbīte, gugatnis un jūras ķīvīte. Bet viņu barā rosījās putniņi cīruļa lielumā: šņibīši, trulīši, tārtiņi un pūslīši, kurus varētu saukt par «dumjiem», jo viņiem ir vienalga, vai pludmalē staigā mednieks ar bisi vai zvejnieks ar airi. Ieraudzījuši cilvēku, «gudrie» putni uztraucās, kļuva nemierīgi, sacēla trauksmi, spiegdami un brēkdami devās jūrā, kur nolaidās uz saliņas. Mazie viņiem sekoja.

Izmantojot gadījumu, noslēpos mednieku būdā, no kuras varēja labi pārskatīt apkārtni. Pēc kāda laika mazajiem putniņiem uz saliņas kļuva garlaicīgi. Redzēdami, ka briesmas vairs nedraud, viņi atsevišķos bariņos atgriezās atpakaļ. Bet lielie vēl brīdi nogaidīja, viņi neticēja, ka briesmas jau garām. Mazie šņibīši varētu iztikt bez lielo palīdzības, bet nelaime tā, ka viņi neatšķir draugus no ienaidniekiem — nezina, no kā bēgt un kam var uzticēties.

Atgriezušies krastmalā, mazie nometās smiltīs, citi iebrida ūdenī un meklēja gliemezīšus un kukainīšus. Viņi bija bezgala rosīgi un sabiedriski. Ja arī kādreiz saķildojās un saplūcās, tad drīz vien «salīga mieru». Katrs «sarunājās savā valodā», tomēr cits citu labi saprata. Un kas gan tik sarežģīts jāsaprot? Visiem tikai vienas rūpes: izsargāties no ienaidnieka un paēst.

Daži pietecēja pie būdas, pabāza knābīšus caur žagariem un palūkojās. Es sastingu un nekustējos. Pārliecinājušies, ka briesmas nedraud, viņi turpināja savas gaitas. Tagad varēju viņus novērot. Putnu bija vairāk par desmit sugām. Citam knābītis taisns un garš, citam uz zemi, citam uz augšu izliekts. Arī krūtis un vēders dažādi — balts, tumšbrūns, pelēks un iesarkans.

Ķīvīte (Vanellus vanellus) © Armands Majevskis

Pēkšņi viņi krastā ieraudzīja kādu zvejnieku. Kas tas tāds? Saskrēja pulciņā un nolēma meklēt padomu pie «gudrajiem» putniem. Pludmalē bija nolaidusies jūras ķīvīte. Viss bariņš devās pie viņas. Jūras ķīvīte labi pazīst gan medniekus, gan citus ienaidniekus – tai var droši uzticēties. Bet ķīvīte mazos nemaz nelaida tuvumā. Zinot, ka ar skriešanu nevarēs izbēgt, jo mazie bridējiņi skriešanas mākslā var sacensties ar lielajiem, garkājainajiem putniem, ķīvīte savicināja spārnus un aizlidoja. Mazie izbrīnījušies apstājās: «Kāpēc ķīvīte mūk projām?» Paši tomēr nesekoja, laikam jau saprata, ka jūras ķīvītei nav nekāda prieka uzņemties vadones lomu tādam trokšņainam baram.

Palikuši vieni, viņi prātoja, kam vēl varētu piebiedroties. Lūk, tur, galvu pacēlis, tālumā lūkojās gugatnis. Gugatnim var uzticēties vēl drošāk nekā ķīvītei: viņš labi pazīst cilvēkus, dzīvniekus, plēsīgus putnus un viņu tikumus. Šņibīši un trulīši ielenca gugatni no visām pusēm. Tomēr arī gugatnis nevēlējās uzņemties vadoņa lomu un, paskatījies uz mazajiem, iesvilpojās, un uzspurdza gaisā. Mazie viņam sekoja, bet, tiklīdz ieraudzīja, ka gugatnis grib laisties pāri mežam uz ezeru, skaļi iesaucās: «Pāri mežam gan nē! Ej nu sazini, kas mežā var gadīties? Var vēl uzbrukt bezdelīgu piekūns, zvirbuļvanags vai kāds cits ienaidnieks. Un kur lai mežā paslēpjas? Jūra, tā ir pavisam kas cits, tur var paslēpties viļņos, var ienirt ūdenī. . .» Pavadījuši gugatni līdz mežam, putniņi vienprātīgi atgriezās. Skriedami atpakaļ, viņi čivināja: «Būs labi tie paši līkšņibīši, kas palika pludmalē, lai gan tie nav sevišķi «gudri», tomēr gudrāki par mums…» Nakti putniņi pārgulēja turpat seklajās lāmiņās, līdz krūtīm iebriduši ūdenī, lai no krasta nevarētu nepamanīti piezagties lapsa vai sesks.

Tā pagāja diena pēc dienas, un ceļotāju saime devās arvien tālāk un tālāk uz dienvidiem. Saulei lecot, no meža izlidoja piekūni un vanagi, lai noķertu kādu šņibīti brokastīm.

Ja vanagam izdodas klusu pielavīties, pakampt laupījumu un noslēpties krūmos, pārējie ceļotāji par to daudz neuztraucas. Bet, ja pamana tuvojamies kādu plēsoņu, visus pārņem paniskas bailes. Pirmajā brīdī viņi nezina, kur skriet, kur slēpties. Daži spiegdami kā bultas traucas gaisā, citi meklē patvērumu jūrā, aiz viļņiem, ienirst ūdenī, bet tie, kuri nepaspēj uzlidot vai ienirt ūdenī, noslēpjas krastā izskalotajās jūras zālēs un smilšu bedrītēs. Tad viņiem var droši tuvoties, uzlikt virsū cepuri un ņemt rokās. Viņi pat nemēģina bēgt, jo cilvēkiem tie uzticas vairāk nekā plēsīgajiem putniem.

Ne vien jūrmalas zonā, bet arī citur šajā laikā var novērot daudz caurceļotāju putnu.

Jaunajiem naturālistiem un dabas draugiem nav jāaizmirst rudenī šādi fenoloģiski novērojumi par aizceļojošiem putniem: krauķa masveidīga pulcēšanās un aizceļošana; mājas strazdu otrreizējā dziesmu skandināšana, masveidīgā pulcēšanās un nozušana (ceļo naktīs); baltā stārķa bērnu izvadāšana, pulcēšanās un pēdējo baru aizceļošana; dažādu pīļu sugu mazuļu parādīšanās un pēdējo baru aizceļošana: lielā ķīra, svīres, pelēkā mušķērāja, pupuķa un gulbju aizceļošana.

Laukirbe (Perdix perdix) © Armands Majevskis

Oktobri dienas kļūst arvien īsākas, tumšākas un mākoņainākas. Mēneša sākumā vēl novērosim kādas 7—10 dziedātājputnu sugas — bezdelīgu, sarkanrīklīti, ceplīti un citus. Nokoptajos laukos un mežmalās iztraucēsim laukirbju bariņus, novērosim dadzīti, ķivuli, svilpi un citus rudens putnus, nereti gadās ieraudzīt laižamies pāri bikšaino klijānu. Mežā dzirdēsim skarbi brēcam riekstrozi, sīli un sīkā balstiņā svilpojam mežirbju gailīti. Medņu un rubeņu jaunā paaudze tik liela, ka to grūti atšķirt no vecajiem; lielāko daļu uzturas purvos un barojas ar dzērveņu ogām. Medņiem sevišķi garšo zaļās un rūgtās apšu lapas, kuras tie šķin ar lielu troksni.

Oktobra beigās galvenokārt aizceļo ziemeļu apgabalu ūdensputni: gaigala, kākaulis, cekulpīle, tumšā un melnā pīle, gaura, zosis, gulbji un kaijas.

Putnu draugiem nav jāaizmirst, ka drīzumā pienāks ziema un ka jāgatavo derīgiem putniem barība.

Ieteicams putniem sagādāt šādu barību: balandas, vīgriezes, dadžus, kā ari ķirbju, arbūzu, saulgriežu un kaņepju sēkliņas un pīlādžu ogas ar visiem zariem. Ziemā tās labprāt ēd sarkanie svilpji un greznās zīdastes. Putnu barošanai noder rupjmaizes un baltmaizes drupatiņas, sīki graudi, nezāļu sēklas, prosa un dažādi putraimi. Zīlītes un dzilnīši labprāt ēd magoņu sēklas, speķi un liellopu taukus.

Putnu barotavas ierīkošana neprasa ne lielas pūles, ne izdevumus.

Visvienkāršākais ir no dēļa sanaglots galdiņš, ko ieteicams dekorēt ar priežu vai egļu zariem, kaņepju vai saulgriežu stublājiem. Tādu barības galdiņu var ierīkot pie loga, dārzā pie koka vai krūma.

Lai sniegs vai lietus nebojātu barību, barotavai nepieciešams jumtiņš. Atklātās vietās ierīkotu barotavu ieteicams no trim pusēm iestiklot, lai vējš un sniegputeņi neaizputinātu barību. Automātisku barotavu — pudeli uzstāda tādās vietās, kur katru dienu nav iespējams papildināt barības krājumus.

Tukšu pudeli piepilda ar graudiem, uzstāda uz dēlīša ar kaklu uz leju tā, lai no pudeles uz dēlīša izbirtu vienmērīgi tikai nedaudz graudu. Pudeli piestiprina ar stiepli pie koka un nomaskē ar zariem, jo putni no spoža stikla baidās.

Kad uzkrīt sniegs, putnus var sākt ēdināt. Vispirms tiem dod kaņepes (ar visiem kātiem), saulgriezes un nezāles. Kaņepes ciena visi putni, bet saulespuķu seklas — zīlītes, dzilnīši u. c. Putniem aukstā laikā vajadzīgas kustības un nodarbības, tāpēc jācenšas dot tādu barību, kas iegūstama papūloties. Šai ziņā nezāles, kaņepes un saulespuķu sēklas ir ļoti piemērotas. Katrā ziņā putni jāpieradina pie kārtības. Nekas nevar būt sliktāks par lielu, viegli pieejamu izbērtu graudu kaudzi, ko putni izspārda un izkaisa pa visu apkārtni.

Barošanas bļodiņa vai zvaniņš domāts barības uzziešanai. Mazai bļodiņai vai citam traukam, kas atgādina puslodi, dibenā izurbj caurumu, kur piestiprināt āķīti. Bļodiņu pakarina un barību ieziež trauka iekšpusē, gar pašu malu.

Šādas ierīces sevišķi noderīgas zīlītēm, kas kāri noēd uzziesto tauku kārtu.

Pie loga var piestiprināt galdiņu uz 4 stabiņiem. To var arī novietot parkā vai dārzā. Jumtiņš to aizsarga no lietus un sniega. Lai zvirbuļi barību neizputinātu, apkārt apvelk diegu — tad zvirbuļi baidās un nenāk klāt.

Bargās ziemās no bada sevišķi cieš laukirbītes. Viņām ierīko barotavu, notīrot no sniega tīrumā vai citur laukumiņu 1—2 m caurmērā. Apkārtējo sniega valnīti apsprauž ar skuju zariem, lai sniegs to tik ātri neaizputinātu. Barotavā nokaisa dažādus graudus ar visām pelavām, lai putniem būtu arī ko kašņāties. Pie šādas barotavas irbītes ātri pierod, tikai jāuzmana, lai neuzbruktu plēsīgi putni un zvēri.

Melnais meža strazds (Turdus merula) © Armands Majevskis

Viens no interesantākajiem putniem, kas ziemā apmeklē barotavas, ir melnais meža strazds – dzeltenu knābi, sarkanām kājām, pagaru asti, mazliet lielāks par mājas strazdu. Sākumā tas ir diezgan bailīgs, pieradināt to var ar pīlādžu ogām un āboliem. Pie barotavas galdiņa viņš nenāk, bet labprāt apmeklē stērstēm notīrīto laukumiņu uz zemes. Labprāt ēd ogas, ābolus. vārītus kartupeļus ar visām mizām un maizes drupatas. Ar citiem putniem nedraudzējas, bet, nomanījis, ka cilvēks tam ļaunu nedara, kļūst visai drošs. Pavasarim tuvojoties, pa reizei skaisti uzsvilpo.

Barība putniem jāpasniedz regulāri, — ja dažas dienas barotava paliek bez barības, putni var uz kādu laiku no dārza pazust.

Putnu barošana ziemā nav tikai izklaidēšanās vien, tai var būt ari zinātniska nozīme, sevišķi tad, ja ar barotavām saistīta putnu ķeršana, gredzenošana un kontrolēšana.

Ja putnu barotava ierīkota meža tuvumā, droši vien to apmeklēs ap 10—12 sugu putni. Putniem ēdot, tos ļoti labi var novērot un iepazīties ar viņu spalvu krāsu (tēviņa un mātītes dimorfizmu) un jauno putnu apspalvojumu.

Kā putni noēd savu barību. Lielā zīle — saulespuķu vai kaņepju sēkliņu iespiež starp pirkstiem un kaļ ar knābi tik ilgi, kamēr sameklē kodolu. Zvirbulis, zaļžubīte, dadzītis, stērste barību — auzas vai kaņepes tur knābītī ar mēlīti un ar knābja malām pāršķeļ pušu. Svilpis saņem knābī vairākus graudus un sasmalcina tos. Dzilnītis, pielecis klāt pie barības, sagrābj vairākus graudus knābī un aizlaižas projām, tad mierīgi tos saknābā vai noslēpj nākošajām dienām.

Ja tas ir sameklējis kādu lielāku taureņa kūniņu vai riekstu, tad, lai varētu labāk atvēzēties, pagriežas ar galvu uz leju, iespiež riekstu mizas spraugā, sit ar knābi un visu ķermeni, kamēr dabū pušu.

Interesanti novērot, kā svilpis un zīdaste ēd pīlādžu ogas. Svilpis, saņēmis ogu knābī, to maļ un spaida tik ilgi. kamēr izmet miziņu un kauliņus, tad, nopurinājis galvu, apēd mīkstumu. Pēc svilpja aizlaišanās zem koka atradīsiet ogu mizas ar sēkliņām. Turpretī zīdaste ogas norij veselas citu pēc citas.

Pēc tā, kādu barību putni labprāt ēd, var ari secināt vai tie ir derīgi vai kaitīgi dārzkopībai, lauksaimniecībai. Daži graudēdāju putni, kā stērstes, dadzīši, zaļžubītes, zvirbuļi ziemā pārtiek no sēklām un graudiem. Vasarā tie savus bērnus baro ar kukaiņiem un tādēļ ari nav kaitīgi.

KUR KĀDUS PUTNUS NOVĒROSIM

Apdzīvotās vietās, dārzos, laukos un mežaudzēs
Svilpis, dadzītis, kaņepītis, lielā čakste, melnpieres čakste, zīdaste, laukirbe, ķivulis, ķeģis, bikšainais klijāns.

Skuju, jauktu koku mežos un vecos parkos
Riekstrozis, sibīrijas riekstrozis, zeltgalvītis, mežirbe, lielais piekūns, meža pūce, garastes pūce, svītrainā pūce, purva pūce, plīvurpūce, apodziņš, bikšainais apogs, mājas apogs, ausainā pūce.

Jūrmalā, ezeru, upju ietekās, uz putnu ceļiem.
Lielā tilbīte, tumšā tilbīte, melnā puskuitala, sarkanā puskuitala, jūras ķīvīte, šņibītis, līkšņibītis, trulītis, pelēkais šņibītis, dūņšņibītis, smiltsšņibītis, pūslītis, melnspārnu kaija, reņģu kaija, klijkaija, gaigala, kākaulis, melnā pīle, tumšā pīle, ķerra, cekulpīle, baltacis, brūnkakla gārgale, lielā gaura, garknābja gaura, mazā gaura, paugurknābja gulbis, ziemeļu gulbis, mazais gulbis, meža zoss, sējas zoss, baltpieres zoss, melngalvas zoss, mazā zoss, baltvaigu zoss.

Teksts: Latvijas valsts izdevniecība, 1964, Rīga, Kārlis Grigulis, Putnu grāmata. 145 – 151 lpp.