Pavasaris

Tiklīdz koku zaros sāk draiskuļot pavasara vēji un tumšie sniega mākoņi, kas aizsedza sauli, izklīst, putnu valstī jau nomanāmas pirmās pavasara ieskaņas. Kovārņi brēkdami laidelējas pāros, meklēdami ligzdošanas vietas; zvirbuļi trokšņo un ķildojas pilsētas apstādījumos un žagaru gubās; vārna, nometusies uz koka zara, tā savādi spārnus plātīdama, brēc; zīlītes un dzeltenās stērstes skandina savu dziesmiņu. Laukos vītero cīruļi, bet applūdušās pļavās, priecīgi saukdamas, rotaļājas ķīvītes. Rosība nomanāma arī mežā. Ar katru dienu tur ierodas arvien vairāk gājputnu. Baloži dūdo, strazdi svilpo, un visi dziedātājputni skandina savas dziesmas.

Melnais mušķērājs (Ficedula hypoleuca) © Armands Majevskis

Tev, jaunais putnu draugs, pavasarī būs darba pilnas rokas:

  • jāizgatavo putnu būrīši;
  • jāizdara fenoloģiski novērojumi;
  • jāvēro putnu riesti;
  • jāklausās un jāmācās pazīt putnus pēc dziesmām;
  • jānovēro putni viņu apmešanās vietās.

Mākslīgu ligzdu ierīkošana putniem
Putni savām ligzdām izmanto visdažādākās vietas: kokus, krūmus, zemi, koku dobumus un ūdeņus. Augstu koka zaru žāklītē, labi tālu no stumbra, vālodze uzkar savu šūpuli, vējš to mētā uz visām pusēm, un jābrīnās, kā gan viņas olas paliek veselas, nesadauzītas. Cīruļa, čipstes un lukstu čakstītes zemē taisītā ligzda ir vienkārša, no saknēm un zālēm vīta, turpretī vītītes ķauķis, kaut ari ligzdu taisa zemē un izmanto tos pašus materiālus ko cīrulis, taču novij apbrīnojami skaistu ligzdu — ar jumtiņu un ieeju no sāniem. Peldošu kā plostu cekuldūkuris gatavo savu ligzdu no niedrēm un sausām zālēm, kuru vējš dzenā no viena ezera krasta uz otru. Silta un mīksta ligzdiņa ir zīlītei garastītei, vīta no sūnām un ķērpjiem, novietota starp koka zariem, apaļa kā ķirbis, ar ieeju no sāniem, iekšpusē mīksti izklāta ar spalvām, vilnu un dūnām. Daudz vienkāršākas, bet ne mazāk interesantas ir to putnu ligzdas, kuri tās ierīko koku dobumos. Dobumos ligzdo ap 20 putnu sugu. Viena daļa dobumperētāju izmanto citu putnu taisītas ligzdas, bet dzeņi un dzilnas izkaļ tās paši. Šim nolūkam viņi izvēlas vecus kokus ar satrunējušu vidu. Dobumperētāji putni labprāt izmanto arī cilvēka darinātus būrīšus.

Putnu būrīšus izgatavojot, jāievēro, kādai putnu sugai tie domāti. Strazdu būrītis ir visvienkāršākais. To izgatavo no 1,5—2 cm bieziem sausiem dēliem vai nomaļiem. Būrīša izmēriem jābūt šādiem (šķērsgriezumā): dziļums 20 cm, platums 15 x 15 cm, ar ovālu ieeju 4,6—5 cm. Būrīša sienas nedrīkst būt pārāk plānas. Šādos būrīšos ligzdo māju strazds, dižraibais dzenis, pupuķis un vēl daži citi putni.

Zīļu būrītis līdzīgs strazdu būrim, tikai mazāks (šķērsgriezumā): dziļums ieskaitot no skrejas) 10—12 cm, platums iekšpusē 10 x 10 cm. Būrīša skreja nedrīkst būt lielāka par 3,2—4 cm. Šādos būrīšos apmetas arī erickiņš, melnais mušķērājs, dzilnītis, mazais dzenis u. c.

Zaļo vārnu būrim skreja ir 6—7 cm, dziļums 24 cm, platums 18—20 cm. Šajos būros apmetas ari kovārnis, meža balodis, pupuķis.

Stārķu ligzdas pamats jātaisa no 6—7 cm bieziem dēļiem vai nomaļiem krusta veidā, sasitot tos ar tapām vai naglām. Ligzdas caurmērs 1—1.5 metri. Dēļu galos jāiedzen tapas, kur žagariem aizmesties. Ligzdas pamats labi jānostiprina tādā vietā, kur ir brīvs un plašs skats uz visu apkārtni, kā arī lai varētu brīvi pacelties un nolaisties.

Fenoloģiski novērojumi
Tuvojas pavasaris, nokūst sniegs, un dabā sāk mosties jauna dzīvība. Dzīvās dabas pārmaiņas jānovēro, un jāatzīmē šo parādību iestāšanās laiki, piemēram, gājputnu atgriešanās, koku un krūmu pumpuru briešana, lapu plaukšana, ziedēšana, dažādu kukaiņu parādīšanās u. c.

Šādus novērojumus sauc par fenoloģiskiem novērojumiem. bet zinātni, kas nodarbojas ar dzīvās dabas parādību pētīšanu, — par fenoloģiju.

Jaunajam naturālistam jābūt labam dabas novērotājam un dabas parādību izpratējam. Fenoloģiskie novērojumi ierosina pētīt, labāk iepazīt laukus un mežus, rada interesi par zinātniski pētniecisku darbu.

Lai varētu vispusīgi vadīt dzīvās dabas novērošanu Latvijā. Novērojumi ir ļoti vienkārši, tiem nav vajadzīgi nekādi instrumenti, un piedalīties var visi. Kļūstiet dabas novērotāji!

Kādas ziņas par putniem ir svarīgas?

Tundras sējas zoss (Anser fabalis rossicus) © Armands Majevskis

Lielās zīlītes pirmā dziesma, ko veci ļaudis dēvē par «lemešu kalšanu». Dzeņa un dzilnas «bungošana» (tarkšķināšana) šīs skaņas nereti dzirdamas jau februāra beigās. Krauķu pirmo baru ieceļošana un izvadāto mazuļu parādīšanās laukos. Ja iespējams, jāatzīmē medņu un rubeņu riesta dziesmu sākums, kulminācija un beigas. Stērstes pirmā pavasara dziesmiņa; mājas strazdu pirmo putnu parādīšanās, masveidīga ieceļošana un mazu}u izvadāšana. Lauku cīruļu pirmo putnu parādīšanās, pirmās dziesmas un dziesmu beigas. Pelēko strazdu parādīšanās un masveidīga ielidošana. Dziedātājstrazda pirmās dziesmas un dziesmu beigas. Meža zosu un meža pīļu pirmo pāru parādīšanas un masveidīga ielidošana. Sloku pirmo putnu parādīšanas, riesta lidojumu sākums un beigas. Ziemas viesu: ķeģa» zīdastes, ziemeļu svilpja aizceļošana uz ziemeļiem. Dzērvju pirmo kāšu parādīšanās un masveidīgs pārlidojums. Gulbju parādīšanas un masveidīga caurceļošana. Dažādu pīļu — brūnkakļa, krīkļa, gaigalas parādīšanās. Mērkaziņas riesta lidojumi (blēšana); dzeguzes kūkošanas sākums un beigas. Bezdelīgu un čurkstu pirmo putnu atlidošana un masveidīga ieceļošana. Čunčiņa pirmā dziesma un dziesmu beigas. Lakstīgalas dziesmu sākums un beigas. Vālodzes pirmā dziesma un dziesmu beigas. Paipalas, griezes pirmās dziesmas un dziesmu beigas. Pupuķa pirmo putnu ieceļošana un dziesmu sākums. Pelēkā mušķērāja pirmo putnu ieceļošana.

Vispārpieņemtie temati putnu novērošanai pavasarī ir šādi. Kad gājputns parādījies pirmo reizi? Kādās stundās? Kā ceļo pirmie novērotie putni: baros, pa pāriem vai pa vienam? Kāds dzimums pārsvarā — tēviņš vai mātīte? Vai pēc atceļošanas putni tūliņ dzied vai tikai pēc kāda laika? Vai drīz pēc ieceļošanas pirmie pāri uzmeklē ligzdošanas vietas? Riesta parādības, pāra veidošanās, ligzdas vīšana, pirmie dējumi, mazuļu izšķilšanās un izvadāšana.

Putnu riesti un rotaļas
Marta mēnesī pavasaris uzsāk savas gaitas, bet aprīlī tas risinās pilnā sparā. Dziesmām pievienojas putnu riesti. Kas tad īsti ir putnu riests? Putnu riests ir tāda bioloģiska parādība, ka pa vienam vai vairāki tēviņi, salasījušies kopā, rāda savas savādās izdarības: dzērves dejo, gugatņi cīnās, lielais dumpis, iegremdējis ūdenī savu knābi, pūš kā taurē; mērkaziņa uzšaujas gaisā un ar izplestu asti metas lejā, vējš gaudo astē un izklausās, it kā kaza blētu «me-gegegege». Dzenis un dzilna uzmeklē skanošus zarus; tie viņiem noder par bungām, bet sitamais kociņš ir stiprais knābis. Balodis, ķīvīte, lēlis un purva pūce muzicē ar spārniem, māžodamies gaisā sit tos kopā kā plaukstas. Lielie plēsīgie putni — ērglis, klijāns, piekūns, melnā klija u. c. uzlido līdz mākoņiem un rāda veiklības brīnumus: gan sakļauj spārnus un no reibinoša augstuma krīt kā akmens lejup, gan uzšaujas gaisā, gan, kā īsti gaisa akrobāti met kūleņus un ripeniski nāk lejup, veidodami cilpas un grīstes. Mednis, rīta agrumā uzlaidies uz resna priedes zara, knipo un slipē tā, ka neko nedzird, kas viņam apkārt notiek. Ne mazāk interesanti riesto rubeņu gailis, bet viņš ir loti uzmanīgs: lai vai kā šņāc un rūc, tomēr visu dzird un redz, kas notiek apkārt. Bieži vien šādas putnu rotaļas beidzas ar plūkšanos. Mātītes šajās izdarībās vai nu piedalās, vai ari noskatās no tālienes. Arī daudziem citiem mazākiem un lielākiem putniem pavasari ir dažādi riestu rituāli un dziesmas.

Vītītis (Phylloscopus trochilus) © Armands Majevskis

Aprīlī bez dziesmām un rotaļām putniem nāk vēl klāt citas rūpes: kur taisīt un noslēpt mājokli, kur olas dēt un perēt bērnus. Katrs cenšas, lai mājoklītis būtu iekārtots rūpīgi, lai būtu siltāks un mīkstāks, un noslēpts ienaidnieku acīm. Lai drošāk cīnītos ar ienaidniekiem, krauķi, ķīri un zīriņi apvienojas kolonijās. Žubītes, čakstītes, erickiņi, paceplīši un vēl citi, lai noslēptu savus bērnus, rīkojas gan gudri, gan viltīgi, bet ja arī tas nelīdz, tad saceļ lielu brēku. Tie putni, kas spēj paši aizstāvēties vai prot aizvilināt ienaidnieku projām, kolonijās neapvienojas. Novērojumi pie putnu ligzdām. Ja uzieta putna ligzda, jāatzīmē piezīmju blokā, kur tā atrasta: mežā, pļavā, tīrumā, kokā, zemē vai dobumā. No kāda materiāla ligzda taisīta? Kur ligzda novietota? Vai ligzdu darina mātīte, tēviņš vai abi kopā? Kā putni nes materiālus — pa vienai smildziņai vai veselu salmu žūksni uzreiz? Jāatzīmē, kad ligzdu sāk vīt un kad to beidz. kā arī ligzdas apjoms, dziļums un platums. Kādi kaimiņi ir šai putnu sugai, un vai tālu no tās perē vēl citi putni? Kā tēviņš izturas pret mātīti ligzdas taisīšanas laikā? Vai olas perē mātīte ar tēviņu pārmaiņus, vai tēviņš mātīti šajā laikā tikai baro? Kādā kārtībā dēj olas — katru dienu vai retāk? Cik olu dējumā, un cik ilgi tas perē? Vai abi vecāki mazuļus baro, un kurš no viņiem biežāk pienes barību? Kurš no vecākiem ligzdu uztur kārtībā?

Putnu dziesmas un ka pazīt putnus pēc dziesmām
Maijs ar savu ziedu krāšņumu un putnu dziesmām ir visskaistākais pavasara mēnesis. Putni mēro garo ceļu no Dienvideiropas, Āfrikas un Indijas, lai tikai dažus mēnešus pavadītu savā dzimtene. Putni pilnvērtīgi izmanto pavasara dienas: savs laiks dziesmām, savs atpūtai, rotaļām un barības sameklēšanai. Gaismai austot tie pamostas un sāk skandināt savas dziesmas un, tumsai iestājoties, vēl nav dziedāšanu beiguši.

Maija mēnesī no siltajām zemēm atgriežas vairāk nekā 30 dažādas sugas putnu — vislabāko dziedātāju.

Putnus vislabāk var pazīt pēc dziesmas vai kādas citas saucošas skaņas. Putnu dziesmas var dzirdēt jau pa lielu gabalu mežos, krūmos un nepieejamās vietās. Pazinējam putnu balss kalpo ne tikai sugas noteikšanai, bet pēc tās var noteikt, vai dzied tēviņš vai mātīte ar mazuļiem sasaucas.

Spēcīgāk un jautrāk putni dzied rītos agri un drīz pēc ieceļošanas, bet skaņu dažādībām dziesmas kļūst bagātākas tad, kad tie jau kādu laiku ir dziedājuši. Dziedātājputnu dziesmas ir dzirdamas līdz jūlijam. Tikai nedaudz sugu putni turpina dziedāt ilgāk.

Putnu dziesmu ilgums ir dažāds. Žubīte, stērste, dziedātājstrazds un plukšķis vasarā dzied trīs, četrus mēnešus ilgi. Vālodze, koku čipste, melnais mušķērājs — divus, divarpus mēnešus, bet māju strazds, mazais svilpis, dzilnītis, lakstīgala un mizuložņa dzied tikai mēnesi, pusotra. Visilgāk dziesmas skandina krustknābji — gandrīz visu gadu, bet upes ķauķa un sila strazda dziesmas dzirdamas tikai vienu mēnesi.

Melnais erickiņš (Phoenicurus ochruros) © Armands Majevskis

Daži putni — dziedātājstrazds, stērste, erickiņš un vēl citi — dziedot sēž koka galotnē, bet visi ķauķi, lakstīgala, mušķērāji dzied pazarēs. Akmeņčakstīte, koku un pļavu čipstes, pelēkais, svītrainais un ceru ķauķi paceļas gaisā un, laižoties lejup slīpā vai taisnā līnijā, spārnus vēcinādami, dzied savas melodijas. Dažiem dziedātājputniņiem — čunčiņam. tītiņam un dzeguzei dziesma sastāv no vienas vienīgas skaņas, ko tie vienādā tonī atkārto. Citi dziedātāji, piemēram, erickiņš, mazais mušķērājs, zaļais ķauķis un lukstu čakstīte. dziesmas sākumā dzied vienu un to pašu teikumu un beigas iepin kādu jaunu strofu, bet dārza stērste otrādi — beigās dzied vienu un to pašu. Turpretī melngalvas, dārza un iedzeltenais ķauķis tikai risina savu melodiju ātrā tempā uz priekšu.

Jautājumam par iedzimtām vai iegūtām putnu dziesmām ir pievērsušies daudzi pētnieki un izsaka dažādas domas. Vieni atzīst, ka putnu dziesmas ir iedzimtas un tās var dziedāt bez mācīšanās, bet otri uzskata, ka tās iegūtas imitācijas ceļā no sugas priekštečiem.

Ļoti interesantus putnu dziesmu imitāciju pētījumus ir veikusi ZA Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas līdzstrādniece leva Vilka. Izdarīti loti daudzi izmēģinājumi ar melno mušķērāju, dažām zīlēm, erickiņu, lukstu čakstīti, cielaviņu. Pārliktas olas vai mazuļi no vienas sugas putnu ligzdas citas sugas putnu ligzdā. Pētījumu rezultāti rāda, ka izaugšana svešas sugas ligzdā ietekmē putnu balss reakcijas ļoti dažādi. Daži putni pilnīgi piesavinās audžuvecāku balsis, kuri tos barojuši ligzdas periodā. Svešā ligzdā pārlikts, melnais mušķērāju mazulis visbiežāk pārņem erickiņa dziesmu, kā ari zīlītes un svirlīša dziesmu, bet retāk cielaviņas un čakstītes.

Varēja domāt, ka tādam melnā mušķērāja tēviņam, kas dzied erickiņa balsī, būs grūti nodibināt ģimenes dzīvi. Izrādījās gluži otrādi. Tam tēviņam, kurš imitēja erickiņa dziesmas un brīdinājuma saucienus, bija pat divas mātītes.
Katrai putnu sugai ir savs īpatnējs balss apjoms. Šajā skaņu apjomā tiek darinātas dziesmiņas, melodijas, strofas, teikumi, čivināšana un svešu putnu dziesmu imitācija.

Varētu teikt, ka putnu dziesmas sastāv no strofām un teikumiem. Strofa ir noteikta garuma un noteikta ritma flautas vai stabules melodijai līdzīga skaņa. Strofas dzirdamas lakstīgalas, dziedātājstrazda un vālodzes svilpošanā.
Teikums ir tikpat garš kā strofa, tas sastāv no dziedošu skaņu sakopojuma. Teikumi dzirdami sila cīruļa, svirlīša, stērstes, zaļā ķauķīša un citu putnu dziesmas.

Variācija ir čalojošas skaņas, kas lielā ātrumā seko cita citai. Tā dzied melngalvas, svītrainais ķauķis, dārza ķauķis un vēl citi dziedātāji.

Vidžināšana vai vīterošana ir mazāk spilgta putnu dziedāšanas izpausme. Kaņepju putniņa (kaņepīša), zaļžubītes, ķivuļa, dadzīša un vēl citu putnu vīterošanai nav noteikta ritma.

Cekulzīlīte (Lophophanes cristatus) © Armands Majevskis

Svešu putnu dziesmu atdarināšana — imitācija. Daži putni patapina melodijas no citas sugas putnu dziesmām. Šādus atdarinājumus kopā ar savām dziesmām dzied purva, melngalvas, iedzeltenais un ceru ķauķis, brūnā čakste un mājas strazds. Liels svešu putnu dziesmu atdarinātājs ir arī sīlis.

Ja dziesmā strofu veido katru par sevi, tādu dziesmu sauc par pogošanu vai svilpošanu, bet, ja dziesmā teikumi skan nepārtraukti cits pēc cita, tad to dēvē par dziedāšanu. Tā, piemēram, lakstīgala pogo, strazds, vālodze svilpo, cīrulis, ķauķis dzied.

Dažām dziedātājputnu sugām ir vienveidīgs dziesmu ritms un dziesmu un paužu garums, kas var pat noderēt šīs putnu sugas noteikšanai. Piemēram, žubītei gandrīz pastāvīgi dziesma ilgst 2.5—3 sitienus, bet pauze ir 6—7 sitienus gara. Vītītim ir 3.5 sitienus gara dziesmiņa, bet pauzes ietur 9 vai 10 sitienus. Arī daudziem citiem putniem dziesmas ir visai ritmiskas. Turpretī lakstīgala, dziedātājstrazds, melnais meža strazds sevišķi neietur ne dziesmas, ne ari pauzes vienlīdzīgā takts garumā.

Lakstīgalas dziesmas garums ir 6—8 sitieni, kam seko 3—4 sitienus gara pauze. Bez tam lakstīgalas dziesma sastāv no 4 līdz 6 frāzēm, kuras tā atkārto no vienas līdz astoņām reizēm, pēc tam seko pauze. Dziedātājstrazds savas dziesmas risina, rečitatīvi atkārtojot 1—4 reizes, pa starpām ieturot īsu pauzi.

Putnu dziesmu veidu noteikšanai Kārlis Grigulis ir izveidojis šādu ciparu formulu. Piemēram, lakstīgalas dziesma: 74, 73, 64 utt. Vītītim dziesma: 310, 310, 310. Pirmais skaitlis apzīmē dziesmas garumu, bet otrais (augšā) – pauzi. Lai pārliecinātos par kāda putna dziesmas ritmu, tā jāskaita un jāatzīmē vismaz 10 reižu.

Takts garuma noteikšanai mežā ar panākumiem var izmantot čunčiņa dziesmiņu, skaitot uz viena sitiena divas reizes — čun – čiņ, čun – čiņ; var arī lietot hronometru vai pulksteņa sekunžu radītāju. Šādu tabulu var sastādīt par vairākām putnu dziesmām.

Vislabākais putnu dziesmu pētīšanas laiks ir no 10. maija līdz 20. jūnijam. Šajā periodā putni dzied visintensīvāk un dziesmu ritmi un melodijas ir visnoteiktākās.

Pupuķis (Upupa epops) © Armands Majevskis

Putnu dziesmu atdarināšana interesēs dažu labu jauno putnu dziesmu entuziastu. Kraukļa, vārnas, dzeguzes, pupuķa, rubeņa un vēl citu putnu balsis iespējams atdarināt ar balsi. Dziedātājstrazda, vālodzes, dzilnas, kuitalas, svilpja, pat lakstīgalas un citu putnu flautas vai stabules skaņām ]īdzīgās dziesmas var atdarināt ar lūpām — svilpojot. Turpretī meža pīles, lauča, slokas, laukirbes un mežirbes dziesmas atdarina ar speciāli izgatavotām svilpēm un mānekļiem. Pareizi atdarinot viņu balsis, putni atsaucas un pielaižas klāt, un tad tos labi var apskatīt. Jaunajiem naturālistiem, kas vēlas atdarināt putnu dziesmas, kā vienkāršākos līdzekļus var ieteikt plaukstas, dūri un lūpas. Mazliet ievingrinoties, labs novērotājs ar tiem varēs dziesmu skaņas atdarināt labāk nekā ar veikalā pirktām svilpītēm. Ar burtiem un teikumiem uzrakstītās putnu dziesmas maz ko dod.

Katram novērotājam pašam jācenšas izstrādāt zināmu sistēmu, kā atzīmēt putnu dziesmas. Jācenšas sīki uztvert katru dzirdēto dziesmas frāzi, tās ilgumu, atkārtojumu, pauzi, svilpienus un citas skaņas, lai vēlāk noskaidrotu, kādas sugas bija dzirdētais putns.

KUR KĀDUS PUTNUS NOVĒROSIM PAVASARĪ

Apdzīvotās vietās dārzos, parkos, laukos un birztalās
Mājas strazds , lauku cīrulis, cekulainais cīrulis, baltā cielava, stepes čipste, gaišais ķauķis, erickiņš, akmeņčakstīte, iedzeltenais ķauķis, baltais stārķis, dārza stērste, lielā stērste, melnais mušķērājs, pelēkais mušķērājs.

Pļavās, ganībās un ūdens malā
Ķīvīte, mazais svilpis, lielā kuitala, lietuvainis, mērkaziņa, ķikuts, vistilbe, gugatnis, pļavas čipste.

Krūmos, jaunaudzēs un upes krastos
Tītiņš, koku čipste, brūnspārnu ķauķis, dārza ķauķis, svītrainais ķauķis, melngalvas ķauķis, lakstīgala, upes tilbīte.

Skuju un jauktu koku mežos un izcirtumos
Žubīte, sarkanrīklīte, dzeguze, sloka, krauķis, sila cīrulis, melnais stārķis, meža tilbīte, rubenis, paceplītis, lauku piekūns, peļu klijāns, čunčiņš, vītītis, svirlītis, zaļais ķauķītis, dziedātājstrazds, melnais meža strazds, plukšķis, pelēkais meža strazds, lauku balodis, meža balodis , ūbele.

Priežu silos, sūnu un zāļu purvos
Mednis, gaišā tilbīte, sila strazds, dzeltenais tārtiņš, mazais mušķērājs, dzērve.

Aizaugušos ezeros, meldros un niedrājos
Lielais dumpis, mazais dumpis, niedru strazds, ezera ķauķis, krūmu ķauķis, upes ķauķis, kārklu ķauķis, ceru ķauķis, purva ķauķis, niedru stērste.

Jūrmalā un upju ietekās
Jūras žagata, smilšu tārtiņš, upes tārtiņš.

Teksts: Latvijas valsts izdevniecība, 1964, Rīga, Kārlis Grigulis, Putnu grāmata. 7 – 17 lpp.