Vairošanās un rūpes par mazuļiem

Saistībā ar gādību par mazuļiem varam runāt par vairākiem atsevišķiem jautājumiem: kopdzīvi (laulības dzīvi), ligzdošanu, perēšanu, mazuļu barošanu. Par šiem jautājumiem īsumā ir grūti sniegt vispārēju attiecināmu pārskatu, sakarā ar dažādo putnu dažādām bioloģiskām īpatnībām.

Sīlis (Garrulus glandarius) © Armands Majevskis

Kas attiecas uz kopdzīvi, tad putnus vispirms var sadalīt divās grupās — poligāmos un monogāmos. Poligāmi ir tādi putni, kur vienam tēviņam ir vairāk mātīšu; spilgtāk to redz pie vistveidīgiem, tālāk, pie meža slokām, gugatņiem, cik zināms arī pie dzeguzēm. Ne visi vistveidīgie putni ir poligāmi: lauku irbes un purva teteri ir stingri monogāmi: tas pats, lai gan ne tik noteikti, ir jāsaka arī par meža irbi. Monogāmiem putniem katram tēviņam ir tikai viena mātīte, un to literatūrā bieži apzīmē par laulības dzīvi. Tādi putni pārīšos dzīvo vai nu tikai vienu vasaru, kā tas ir lielākajai daļai dziedātāju putnu, vai cauru gadu un pat visu mūžu (stārķi, plēsīgie, zosis, daži dziedātāji u. t. t.). Pīles nav ne monogāmas, ne poligāmas; pavasarī katrs tēviņš turas kopā ar savu mātīti, bet vēlāk, uz perēšanas laika beigām, tēviņi klejo apkārt un, cik zināms, par mātīti un pēcnācējiem gandrīz pavisam nerūpējas.

Ne visi putni taisa ligzdas; daudzi savas olas dēj tieši zemē, retāk savelkot apakšā kādus apkārtējos zāļu stiebriņus vai lapas; kā tādi jāmin vakarlēpis, vistveidīgie, slokas, zīriņi u. c. Kaijas parasti jau taisa vienkāršākas ligzdas. Lielākā putnu daļa tomēr gatavo ligzdas, kas dažreiz ir ļoti mākslīgi izvītas. Ligzdas atrodas vai nu tieši zemē (cīruļi. dzeltenās cielavas), zemākos krūmos, vai arī augstu koku galotnēs, koku dobumos. pie ēkām, klinšu plaisās, smilšu alās u. t. t. Ievērojamas ir t. s. peldošās ligzdas, kādas ir dūkuriem. Ligzdas materiāls ļoti dažāds: žagari, spalvas, vilna, sūnas, zeme, māli u. t. t. Tropiskās zemēs daudzi putni tik mākslīgi izvij savas ligzdas, ka tos sauc par audējiem. No mūsu putniem par tādiem varētu nosaukt vālodzi, niedru strazdu un niedru ķauķus. Tāpat paceplītis un garastītes ir lieli mākslinieki ligzdas izgatavošanā, un žubītes ligzda arī ir apbrīnošanas cienīga. Daži putni dod priekšroku zināmam materiālam: tā lakstīgalas parasti savelk pie ligzdas ozolu lapas, iedzeltenais ķauķis ievij bērza tāsītes, zivju dzenīša ligzdā vienmēr ir asaku atrijas u. t. t. Daudzi putni dej olas dobumos, sevišķi cauros kokos, bet krasta čurkste un zivju dzenītis paši izrok diezgan dziļas alas stāvākos smilšu krastos. Parasti ligzdas gatavo mātītes, bet daudzām sugām (vārnas, bezdelīgas) arī tēviņi. Monogāmi putni ilgus gadus lieto vienu un to pašu ligzdu (ērgli, stārķi, vanagi).

Baltā cielava (Motacilla alba) © Armands Majevskis

Lielākā putnu daļa perē vasarā un parasti vienu reizi; normāli divas reizes perē un audzina mazos sīkākie dziedātāji, baloži, bezdelīgas. No tiem liela daļa pirmo reizi per maija, pat mēneša pirmajā pusē un otru reizi jūnijā līdz Jāņiem un pat vēl vēlāk (sīkāki norādījumi doti atsevišķām sugām): Rietumeiropā daudzi putni normāli perē pat trīs reizes. Ja pirmais dējums iet bojā, tad lielākā putnu daļa dēj otru reizi. Putnu valstī diezgan izplatīta ir perēšana kolonijās; no mūsu putniem kolonijās perē krauķi, zivju gārņi. kaijas, upes čurkstes u. c. Perēšana ir mātīšu uzdevums, kā jau saprotams, pie visiem poligāmiem. Pie monogāmiem putniem tēviņi perēšanā parasti palīdz, sevišķi pusdienas stundās. Ir arī dažas putnu sugas, kur per gandrīz tikai tēviņi (daži tārtiņi) vai ari mātītes ar tēviņiem pārmaiņus vienādi ilgi. Olu dēšanas (perēšanas) sākums arī atkarīgs no attiecīgā laika: tāpat kā pie putnu ceļošanas, arī šinī gadījumā — perēšana dēļ tā, ka uznācis aukstāks laiks var nokavēties. Tas pazīstams katram medniekam saistībā ar jauno pīļu un rubeņu medībām: tā piemēram jūlija vidū dažos gados jaunie pīlēni jau pieauguši, bet citus gadus tie vēl nespēj celties spārnos. Gadās pat vēl augusta vidū atrast laisties nespējīgus pīlēnus, arī piem., mājas čurkstes u. c. putnus no novēlotiem perējumiem.

Melnais erickiņš (Phoenicurus ochruros) © Armands Majevskis

Putni parasti dēj katru dienu pa vienai olai, bet lielāki putni (plēsīgie, ūdensputni) dēj katru otro dienu. (Par olu formu, krāsu u. t. t. sīkāki novērojumi atrodami nodaļā par dzimumorgāniem.) Visus putnus var sadalīt vēl divās bioloģiskās grupās — ligzdbēgļos un ligzdguļos. Ligzdbēgļiem mazuļi izšķiļas jau diezgan labi attīstīti, patstāvīgi un pēc izšķilšanās drīz paši var skraidīt un meklēt barību; viņu olas parasti ir samērā lielākas un perēšanas laiks ilgāks. Ligzdguļi no olām izšķiļas vājāk attīstīti un ilgāku laiku guļ ligzdā, kamēr spēj to atstāt. Daļai ligzdguļu (plēsīgiem, pūcēm, gārņiem, stārķiem) mazuļi ir apklāti pūkām, kas gandrīz vienmēr baltas, citiem (lielākai daļai dziedātāju, dzeņiem, zaļajām vārnām) mazuļi ir pilnīgi kaili un sākumā pat vairākas dienas akli; tad vecāku pienākums ir ne tikai viņus barot, bet pirmajā laikā arī sildīt. Tādos gadījumos tēviņiem jābaro ne tikai mazuļi, bet arī mātītes; abiem veciem putniem ari jāgādā par tīrību ligzdā, jo tikai vēlāk, augot, mazie putni paši iemācās izkārnījumus neatstāt ligzdā. Pie ligzdbēgļiem jau agri redz darbojamies dažādus instinktus: viņi labi saprot mātes biedēšanas skaņas, aicināšanas saucienu u. t. t. Mātītes kā ligzdas, tā mazuļus cenšas aizsargāt arī pret ienaidniekiem. lielākus mēģinot aizvilināt prom, izrādot it kā nevarību laisties u. t. t. — Dažu sugu mazuļu barība stipri atšķiras no tās, ko ēd pieaugušie.

Pelēkais mušķērājs (Muscicapa striata) © Armands Majevskis

Tā graudu ēdāji (žubītes, zvirbuļi) pirmajā laikā savus mazos baro ar tārpiņiem, dažādiem kukaiņiem, un tikai pamazām tie pāriet uz graudu barību; stārķi un daži citi putni mazuļiem sniedz savu pa pusei sagremoto barību; baloži mazuļus baro ar speciālu šķidrumu.

Teksts: Mežu departamenta izdevums, 1936, Rīga, LU Pr. Doc. N. Transehe, Dr. R. Sināts, Latvijas Putni. 19 – 21 lpp.