Putnu migrācija

Gājputnu atlidošanas un aizlidošanas termiņi un kārtība atkarībā no dzimuma un vecuma.

Gājputni savās ziemas mītnēs nekad neligzdo. Tie katru pavasari atgriežas savās iepriekšējās ligzdošanas vietās, kur no jauna izperē un izaudzina mazuļus. Arī jaunie putni atgriežas dzimtajos apgabalos un vij savas ligzdas visbiežāk dzimto ligzdu tuvākā apkārtnē.

Baltvaigu zoss (Branta leucopsis) © Armands Majevskis

Putnu atgriešanās dzimtenē sākas jau agri pavasarī. Mūsu valstī kā pirmie ierodas strazds, lauku cīrulis un pelēkā vārna. Šo putnu atlidošana apmēram sakrīt ar sniega kušanas sākumu un pirmo atkusušo zemes laukumiņu parādīšanos, jo tad tie var jau atrast barību — dažādas sēklas un sīkus augsnes dzīvniekus (kukaiņus, sliekas u. c.). Nedaudz vēlāk, kad no sniega atbrīvojas arvien lielākas lauku, mežu un purvu platības, pakāpeniski ierodas vēl daudzi citi putni, kuri tāpat kā iepriekšējie parasti barojas uz zemes — ķīvīte, sila cīrulis, žubīte, dažādi meža strazdi, baltā cielava, peļu klijāns, lauku piekūns u. c. Dažādu sugu pīļu, kaiju, dūkuru, lauča, zivju gārņa; daudzu tārtiņveidīgo u. c. ūdeņos un krastmalās dzīvojošo putnu atlidošana parasti sakrīt ar laiku, kad upes un ezeri atbrīvojas no ledus segas. Taja pašā laikā sākas ziemeļu apgabalos ligzdojošo gulbju, zosu, pīļu un tārtiņveidīgo putnu caurceļošana. Drīz pēc ledus un sniega nokušanas, vēl pirms lapu plaukšanas sākuma, parasti ir atlidojuši jau gandrīz visi tie gājputni, tajā skaitā arī kukaiņēdāji, kuri barojas uz zemes vai ūdenī. Turpretī tie kukaiņēdāji, kuri barību meklē koku un krūmu zaros — dažādi ķauķi, erickiņš, lakstīgala, vālodze, dzeguze u.c. — ierodas parasti tikai tad, kad kokiem un krūmiem plaukst vai ir jau izplaukušas lapas. Bezdelīgas, čurkstes, vakarlēpja un svīres ierašanās sakrīt ar laiku, kad gaisā pietiekošā daudzumā parādās tie lidojošie kukaiņi, no kuriem šie putni pārtiek. Kā vieni no pēdējiem no pārziemošanas vietām dzimtenē atgriežas dažādi niedru ķauķi. Tie ierodas apmēram tajā laikā, kad jaunās niedres un citu piekrastes augu stiebri mēdz būt jau pietiekoši paauguši.

Kā redzams, dažādi putni atgriežas dzimtenē dažādā laikā — apmēram tad, kad katrai sugai jau iespējams pietiekošā daudzumā iegūt savu parasto barību. Agros (siltos) pavasaros arī daudzi gājputni dzimtene ierodas agrāk, bet vēlos (aukstos) pavasaros — vēlāk kā parasti.

Tomēr ilggadīgi novērojumi vienās un tajās pašās vietās liecina, ka putnu atlidošanas termini dažādos gados svārstās mazāk kā citi pavasara gaitas rādītāji (piem., sniega kušanas un ledus iešanas sākuma termiņi un ieilgums, dažādu augu uzziedēšanas un salapošanas termiņi u. c.). Vēlos pavasaros pirmie gājputni dažreiz atlido pārāk agri un nonāk grūtos apstākļos, jo nespēj atrast barību pietiekošā daudzumā. Vēl biežāk gadās, ka pēc pirmajām siltajām dienām, kad daudzi putni jau atlidojuši, laika apstākļi strauji pasliktinās. Līdzīgos gadījumos tālākos ziemeļu apgabalos nereti iet bojā desmitiem un pat simtiem tūkstošu sniedžu un citu gājputnu. Zināmi arī daudzi gadījumi, kad šādas straujas laika apstākļu pasliktināšanās rezultātā atsevišķās vietās aizgājuši bojā gandrīz visi vietējie perētāji no vienas vai vairākām sugām (piem., čuņčiņš, vītītis, erickiņš, melngalvas ķauķis u. c.).

Gadās ari tieši otrādi — neskatoties uz labvēlīgiem meteoroloģiskajiem un barības apstākļiem, vienas vai otras sugas atgriešanās ligzdošanas vietās kaut kādu iemeslu dēļ aizkavējas.

Gadījumi, kad vienas vai otras putnu sugas atlidošanas termiņi nesakrīt ar attiecīgā pavasara attīstības gaitu, atkārtojas gandrīz katru gadu. Tas kļūst viegli saprotams, ja atceramies, ka daudziem putniem viņu ziemas mītnes no ligzdošanas vietām šķir vairāki tūkstoši kilometru. Tāpēc vairumam putnu ziemošanas vietās nav un nevar būt nekādu nojautu par to, kāda tajā gadā ir pavasara attīstības gaita dzimtenē. Ceļošanas instinktu lidojumam atpakaļ uz dzimteni tiem pamodina noteiktas vides apstākļu — meteoroloģisko, diennakts garuma u. c. apstākļu izmaiņas turpat ziemošanas vietās.

Putnu migrācijas ceļi (ABA 2013)

Protams, ka tik lielas atšķirības apstākļos samērā tuvos apgabalos izveidojas tikai atsevišķos gados. Daudz biežāk pavasara vispārējā attīstības gaita (agrs, savlaicīgs vai vēls pavasaris) plašākos Eiropas apgabalos ir apmēram vienāda. Tāpēc arī vairums agri (marta un aprīļa pirmajā pusē) atlidojošo putnu, kuri gandrīz visi pārziemo dažādās Rietumu un Dienvidrietumu Eiropas zemēs, agros pavasaros parasti ierodas pie mums agrāk, bet vēlākos — vēlāk kā savlaicīgos pavasaros.

Daži putni, it sevišķi ūdensputni — kaijas, pīles u. c., jau ziemas beigās pamet savu ziemošanas apgabalu tālākās vietas un līdz ar ūdens atbrīvošanos no ledus segas pamazām virzās uz ziemeļiem, it kā sekojot atejošai ziemai. Ievērojami mazākas svārstības atlidošanas termiņos dažādos gados parasti novērojamas pie sugām, kuras pie mums ierodas vēlu — aprīļa beigās un maijā. Gandrīz visi vēlie atlidotāji pārziemo tālu no dzimtenes, visbiežāk Centrālajā vai Dienvidāfrikā, kur meteoroloģisko apstākļu izmaiņas ir pavisam citādas kā dzimtenē. Daudzi zinātnieki domā, ka šiem putnu ceļošanas instinktu (kurš izstrādājies ilgstošas evolūcijas ceļā) katru gadu vienā un tajā paša laikā pamodina dienas garuma vai dažu citu stingri noteiktu vides apstākļu izmaiņas, bet nelielas svārstības atgriešanās termiņos dzimtenē atkarīgas no laika apstākļiem dažādās vietās tālajā ceļā.

Neskaitot apskatītās svārstības atgriešanās termiņos, vairumam gājputnu ierašanās laiks dzimtenē, kā jau minēts vismaz aptuveni saskan ar laiku, kad tie var pietiekošā daudzumā iegūt barību. Tomēr dažas dziedātājputnu sugas kurām jāveic neparasti tāli ceļojumi, ierodas ligzdošanas vietās ar ļoti lielu nokavēšanos. Tā mazais svilpis, kurš pārtiek no dažādām sēklām, pie mums ierodas tikai maija beigās. Tajā pašā laikā, apmēram mēnesi pēc saviem radiniekiem — citiem lapu ķauķiem, — ierodas zaļais ķauķītis. Abi šie putni pie mums ieceļojuši no austrumiem, un katru rudeni tie lido atpakaļ uz savām agrākām ziemošanas vietām Dienvidu Āzijā, galvenokārt Indijā.

Visa augstāk aprakstītā gājputnu atgriešanās kārtība attiecas uz katras sugas pirmajiem atlidotājiem, kuru parādīšanās visvieglāk reģistrējama, un tāpēc par to arī ir visvairāk novērojumu. Patiesībā nekad visi vienas sugas pārstāvji savās ligzdošanas vietās neierodas vienā laikā. Parasti tikai vairākas dienas pēc pirmajiem atsevišķiem indivīdiem tās pašas sugas pārstāvji sāk parādīties lielākā skaitā. Paši beidzamie aizkavējušies indivīdi nereti ierodas pat vairākas nedēļas pēc pirmajiem atlidotājiem. Gredzenoto putnu atrašanas dati liecina, ka tad, kad pirmie strazdi jau sen svilpo pie mūsu būrīšiem, pēdējie vēl nav atstājuši savas ziemošanas vietas Anglijā. Vārnu un mūsu parastāko kaiju — ķīru atceļošana ievelkas apmēram mēnesi, bet melno mušķērāju ierašanās ligzdošanas vietās turpinās no aprīļa beigām līdz pat jūnija pirmās dekādes beigām.

Ķīvīte (Vanellus vanellus) © Armands Majevskis

Tiešas novērošanas ceļā grūti, bet bieži pat neiespējami, noteikt, kad ierodas tās vai citas sugas pēdējie atceļotāji – vietējie perētāji, jo parasti vēl ilgi pēc to atlidošanas turpinās caurceļotāju virzīšanās uz ziemeļiem. Daudzu sugu caurceļotāji novērojami pat vēl tad, kad citi tās pašas sugas pārstāvji pie mums jau stājušies pie ligzdu vīšanas un olu dēšanas. Arī savās ziemošanas vietās dažādos apgabalos ligzdojošie putni neatstāj vienlaicīgi: pirmie parasti izlido un savas ligzdošanas vietas sasniedz indivīdi, kuru dzimtenē agrāk iestājas pavasaris, drīz pēc tam seko citi, kuru ligzdošanas vietas atrodas tālāk uz ziemeļiem, bet vēl vēlāk izlido tie, kuriem jālido vēl tālāk. Tādējādi atpakaļceļā pakāpeniski cits pēc cita dodas aizvien jauni putnu bari, pie kam nākošie it kā apdzen iepriekšējos viņu ligzdošanas vietās un turpina savu ceļu tālāk uz ziemeļiem. Tāpēc arī pirmie caurceļotāji, kuri ierodas drīz pēc tās pašas sugas pirmo vietējo perētāju atlidošanas, parasti ir pirmie pārstāvji no tuvākos kaimiņu apgabalos ligzdojošo putnu populācijām, bet caurceļošanu noslēdz pēdējie aizkavējušies indivīdi no vistālākajiem ziemeļu apgabaliem.

Pirmie no ziemošanas vietām katrai sugai atgriežas vecie putni un tikai pēc tam jaunie, kuri stājas pie vairošanās pirmo reizi. Šāda kārtība, protams, nav jāuzskata par absolūtu likumu — arī starp pirmajiem atceļotājiem dažreiz gadās atsevišķi jauni putni un otrādi. Tomēr starp agrāk atlidojušiem indivīdiem vienmēr ir pārsvarā vecie īpatņi, bet starp vēlu atlidojušiem – jaunie. Turpretī atkarībā no dzimuma atlidošanas kārtība dažādiem puniem ir dažāda. Daudzām pīlēm, kuras sadalās pāros jau ziemošanas vietās, un dažiem citiem putniem abu dzimumu īpatņi ierodas dzimtenē vienlaicīgi. Citām sugām, galvenokārt dažādiem zvirbuļveidīgiem putniem, piemēram, strazdam, žubītei, tēviņi atlido agrāk kā mātītes. Melnajam mušķērājam starp pirmajiem atceļotājiem lielā pārsvarā ir vecie tēviņi, mazāk – vecās mātītes un tikai reti gadās kāds jauns tēviņš, starp nākošiem – pārsvarā vecās mātītes un jaunie tēviņi, bet starp tiem, kuri ierodas paši pēdējie, pārsvarā ir jaunās mātītes.

Jādomā, ka šāda atlidošanas kārtība, kas raksturīga arī ļoti daudziem citiem putniem, ir izstrādājusies sakarā ar dažam citām putnu bioloģijas īpatnībām. Daudzu dziedātājputnu tēviņu agrāka ierašanās acīm redzot saistīta ar to lomu ligzdošanas vietu aizņemšanā. Tēviņi atlido ātrāk par mātītēm, lai uzmeklētu piemērotas ligzdošanas vietas. Izvēlētos ligzdošanas iecirkņus tie apsargā pret konkurentiem un gaida mātīšu ierašanos. Mātītēm šāds uzdevums parasti nav jāveic. Tāpēc tās ierodas vēlāk, kad barības apstākļi parasti jau ievērojami uzlabojušies, un sapārojas ar kādu no tēviņiem — visbiežāk ar kādu no tiem, kuri aizņēmuši piemērotākas ligzdošanas vietas.

Agrāk atlidojušiem putniem ir lielākas iespējas attiecībā uz ligzdošanas vietu izvēli nekā tiem, kuri atlido vēlāk, — tad daļa piemērotāko ligzdošanas vietu ir jau aizņemtas. Tāpēc arī -agrāka ierašanās dzimtenē nodrošina veciem īpatņiem iespēju atgriezties iepriekšējās ligzdošanas vietās.

Ievērojami lielāka dažādība nekā pavasarī ir novērojama dažādu putnu rudens aizceļošanas gaitā.

Mājas strazds (Sturnus vulgaris) © Armands Majevskis

Vairums putnu rudenī aizceļo atgriezeniskā kārtībā kā pavasari atlido — pirmie aizlido tie, kas pavasarī ieradās kā pēdējie (svīre, vālodze u. c.) un otrādi. Tomēr ir arī daudz izņēmumu. Vairums mūsu melno strazdu aizlido no ligzdošanas vietām t. s. «starpceļojumā», kā jau minēts, agri vasarā — jūnija otrā pusē. Turpretī pavasarī šie putni ierodas kā vieni no pirmajiem. Arī daži citi putni (piemēram, melnais mušķērājs, zivju gārnis, ķīris u. c.) drīz pēc mazuļu izvadīšanas uzsāk klejojumus, kuri daļai indivīdu pakāpeniski pārvēršas īstā rudens aizceļošanā. Bez tam ir ļoti grūti un dažreiz pat neiespējami noteikt, kad aizlido tās vai citas sugas vietējie perētāji, jo rudenī daudzām sugām caurceļotāji paliek vēl ilgi pēc vietējo putnu aizceļošanas. Tāda ceļošanas kārtība ir ļoti raksturīga jau minētajam mājas strazdam, ķīrim un, jādomā, arī daudziem ķauķiem, tāpat dažiem citiem sīkiem kukaiņēdāju putniem.

Ļoti dažāda aizceļošanas kārtība ir atkarībā no vecuma vai dzimuma. Dažām sugām (pelēkā vārna, sloka u. c.) pirmie aizlido jaunie putni. Citām sugām (žubīte, lauku cīrulis, lauku piekūns, mājas strazds, daļēji arī ķīris) starp pirmajiem aizceļotājiem ievērojamā pārsvarā ir jaunie indivīdi, tad seko vecās mātītes un paši beidzamie vecie tēviņi. Turpretī vēl citām sugām pirmie aizlido vecie indivīdi, un tikai pēc ilgāka laika tiem seko jaunie putni. Vecās dzeguzes aizceļo jau tad, kad viņu jaunie putni vēl nav iemācījušies patstāvīgi sameklēt sev barību un atrodas «audžu vecāku» gādībā. Agrāk par jauniem putniem aizceļo vecie indivīdi arī brūnajai čakstei, melngalvas ķauķim u. c. Vēl ilgi pirms normālā rudens ceļošanas laika novērojama neliela skaita veco indivīdu caurceļošana pie daudziem tārtiņveidīgiem putniem (kuitalas, ķīvītes u. c.). Jādomā, ka šādi agri ceļotāji tekošā gadā vai nu nemaz nav perējuši, vai arī to ligzdas aizgājušas bojā. Ziemeļu tundrās ligzdojošiem pūslīšiem, kuriem parasti olas izperē un mazuļus uzaudzina tēviņš, mātītes aizlido ievērojami agrāk. Tikai tad, kad mazuļi izauguši, tām seko tēviņi kopā ar jaunajiem putniem. Turpretī mūsu valstī ligzdojošam brūnkaklim, cekulpīlei un dažreiz arī citām pīlēm pirmie aizlido tēviņi. Tie pazūd no mūsu ezeriem jau jūnija beigās vai jūlija sākumā. Acīm redzot tie aizlido kaut kur citur mainīt spalvu. (Kā jau minēts, pīļu tēviņu agrā aizceļošana uz spalvu mešanas vietām ir plaši izplatīta parādība, piemēram, Rietumu Sibīrijā ligzdojošo garkakļa, baltvēdera, platknābja u. c. pīļu tēviņi parasti lido mainīt spalvu uz Volgas deltas niedrājiem.)

Kā redzams no aplūkotiem piemēriem, gājputnu aizlidošanas kārtība rudenī dažādām sugām ir dažāda un tajā nav vērojamas tādas vispārējas likumsakarības kā pavasara atceļošanas gaitā. Arī citādi rudens aizlidošana ievērojami atšķiras no pavasara atlidošanas. Ja pavasarī putni it kā steidzas ātrāk atgriezties dzimtenē un apstājas atpūtas – barošanās vietās tikai uz īsu laiku, tad rudenī tie paši putni ceļo lēnām un ilgstoši aizkavējas barošanās vietās. Sevišķi piemērotās vietās putni rudenī nereti aizkavējas ne tikai vairākas dienas, bet dažreiz pat nedēļām ilgi. Sevišķi uzkrītoša ir caurceļojošo ūdensputnu (galvenokārt pīļu) un dažu tārtiņveidīgo putnu ilgstoša uzturēšanās netraucētās un ar barību bagātās vietās. Kā piemēru var minēt seklo Kaņiera ezeru pie Ķemeriem. Pēc autora novērojumiem, caurceļojošo peldu pīļu un daudzu tārtiņveidīgo putnu (tajā skaitā arī mērkaziņu) skaits šajā ezera atkarīgs no ūdens līmeņa svārstībām. Ja ūdens līmenis krītas, izveidojas aizvien jaunas seklas vietas un putniem kļūst pieejami aizvien jauni barības krājumi.

Tāpēc sausos rudeņos, kad ūdens līmenis nepārtraukti samazinās, ezerā pamazām salasās lielas putnu masas. Bet tiklīdz ūdens līmenis sāk celties, putnu bari cits pēc cita aizlido. Lietainos rudeņos, kad ūdens līmenis pakāpeniski ceļas, putni ezerā nekad ilgi neuzkavējas, bet lido tālāk, lai apmestos un ilgāku laiku uzkavētos kādā citā, vairāk piemērotā vietā. Pīles ilgi neuzkavējas arī tādās vietās kur tās pārāk traucē pat tad, ja barības apstākļi tur būtu labi. Tas būtu jāievēro mūsu mednieku organizācijām un stingri jāierobežo mednieku skaits, kurus ielaiž vienlaicīgi medību objektā.

Sakarā ar aprakstīto ilgstošo aizkavēšanos piemērotās vietās, vidējais pārvietošanās ātrums diennaktī daudzām putnu sugām rudens ceļošanas laikā ir visai mazs. Baltais stārķis, kurš pavasarī ceļu no savām ziemas mītnēm līdz mums veic mēneša laikā, rudenī to pašu attālumu lido turpat divarpus mēnešus. Melnais mājas strazds vasarā, starpceļojuma laikā, nolido caurmērā tikai 20—30 km ik dienas, turpretī pavasarī šis pats putns spēj atlidot no Lielbritānijas salām līdz Latvijai divās — trīs dienās.

Lielais ķīris (Chroicocephalus ridibundus) © Armands Majevskis

Kā jau minēts, daudzām sugām grūti un bieži pat neiespējami noteikt, kad aizlido pēdējie pārstāvji no vietējās ligzdojošās populācijas, jo tajā laikā parasti ir ieradušies arī caurceļotāji no ziemeļiem vai ziemeļaustrumiem. Dažām citām sugām, kuru pārstāvji pie mums sastopami arī ziemā, tikpat grūti noteikt, vai vēlā rudenī sastopamie putni ir aizkavējušies vietējie perētāji, caurceļotāji vai ziemas viesi. Tas sakāms it sevišķi par daudziem ūdensputniem — pīlēm (lielā gaura, gaigala, meža pīle u. c.) un kaijām (kajaks, ķīris u. c.). Uz šiem jautājumiem pareizu atbildi var dot tikai gredzenošana. Kamēr nebūs uzkrājies pietiekoši daudz atbilstošu gredzenošanas rezultātu, daudzu putnu rudens aizceļošanas gaitas īpatnības vēl joprojām mums paliks nenoskaidrotas.

Nobeigumā daži vārdi par gājputnu atlidošanas un aizlidošanas termiņu reģistrāciju. Jau iepriekš bija minēts, ka ilggadīgi novērojumi par putnu atlidošanas un aizlidošanas gaitu palīdz atrisināt daudzus svarīgus putnu ceļošanas jautājumus. Savienojot ar līniju uz kartes punktus, kuros viena un tā pati putnu suga pavasarī ieradusies vienā laikā, izveidojas izlocītas līnijas, t. s. izopiptezes. Izpētot līniju raksturu, iespējams noskaidrot putnu atlidošanas gaitas sakarību ar vietējiem klimatiski ģeogrāfiskajiem apstākļiem.

Lai sastādītu šādas izopiptezu kartes, nepieciešams iegūt ziņas par vienu un to pašu sugu pirmo indivīdu ierašanās laiku ļoti daudzās vietās. Šādam nolūkam līdzšinējais novērojumu vākšanas apjoms mūsu valstī nav pietiekošs un to nepieciešams vairākkārt paplašināt. Šajā darbā lielu palīdzību zinātniekiem var sniegt visdažādāko profesiju iedzīvotāji, zvejnieki, mežkopji u. c., bet it sevišķi dabas zinību skolotāji un skolēni — jaunie naturālisti.

Kā notiek putnu ceļošana. Ceļošana baros un pa vienam. Dienas un nakts ceļotāji.

 Vairums putnu ceļo baros. Tikai nedaudzu sugu pārstāvji savus ceļojumus veic atsevišķi, pa vienam.

Baru veidošanās parasti sākas tūlīt pēc mazuļu izaudzēšanas ligzdošanas vietu tuvumā. Droši vien maz būs tādu lasītāju, kas nebūs ievērojuši vasaras beigās uz telegrāfa vadiem sēdošus bezdelīgu barus vai stārķu pulcēšanos pļavās pirms rudens aizlidošanas. Tikpat uzkrītoši ir trokšņainie strazdu bari, kuri tūlīt pēc mazuļu izvadīšanas novērojami šurp turp laidelējoties un meklējot barību pļavās un citās atklātās vietās, Uzmanīgāks novērotājs viegli pamanīs, ka arī dažādi citi putni tūlīt pēc ligzdošanas perioda beigšanās, dažreiz vēl ilgi pirms aizlidošanas, sāk pulcēties lielākos vai mazākos baros. Ceļotāju putnu baru sastāvs dažādām sugām ir dažāds. Daudzām sugām bari izveidojas, apvienojoties vairākiem perējumiem, tāpēc šādos baros sastopami kā jaunie, tā abu dzimumu vecie putni. Šādā veidā vienmēr veidojas zosu, gulbju un dažu citu putnu bari. Daudzām pīlēm, kā jau minēts, tēviņi jau agri aizlido uz spalvu mešanas vietām. Arī vēlāk lidojot uz ziemošanas vietām, šādi tēviņi parasti izveido atsevišķus barus. Turpretī pīļu mātītes parasti lido kopējos baros ar jauniem putniem. Citām sugām kurām jaunie putni parasti aizlido agrāk, piemēram, žubītei, niedru stērstei, lauku cīrulim, mājas strazdiem, arī stārķim u. c., pirmie aizlidojošie bari sastāv tikai vai gandrīz tikai no jauniem putniem, turpretī pēdējie — gandrīz tikai no veciem indivīdiem. Vispār — cik dažādas ir atšķirības vienas un tās pašas sugas dažāda vecuma un dzimuma indivīdu aizlidošanas un atlidošanas termiņos, tikpat dažādā sastāvā var novērot šo putnu barus ceļošanas laikā.

Daudzi putni ceļo «tīros», t. i., no vienas sugas indivīdiem sastāvošos baros. Turpretī citas sugas bieži izveido jauktus barus. Dziedātājstrazdi bieži lido kopā ar plukšķiem, vārnas — ar kovārņiem un krauķiem, žubītes — ar ziemas žubītēm un zaļžubītēm, kaņepīši ar ķivuļiem utt. Ļoti bieži redzamas kopā arī dažādas pīļu sugas.

Tomēr daži pētnieki uzsver, ka ir liela atšķirība starp putnu bara pamatsastāvu, kurš paliek nemainīgs visā ceļošanas laikā līdz mērķa sasniegšanai, un to sastāvu, kādu nereti var novērot dažās atsevišķās vietās. Izdevīgās atpūtas – barošanās vietās kopējos baros var nejauši salasīties vai atsevišķos ceļa posmos kādu laiku arī lidot kopā dažādi putnu bari, kuri ceļa lielāko daļu veic neatkarīgi cits no cita un bieži lido pat uz dažādām vietām. Tas attiecas ne tikai uz dažādu sugu pārstāvjiem, bet nereti arī uz vienas un tās pašas sugas dažāda vecuma un dzimuma indivīdiem. Tā, piemēram, pēc dažu autoru datiem, arī tajos gadījumos, kad vecie un jaunie putni uzsāk ceļošanu vienlaicīgi kopējos baros, jaunie putni ceļā nereti atpaliek no vecajiem un izveidojot atsevišķus barus. Pēdējiem vēl tālāk sadaloties un pārgrupējoties, izveidojas bari, kas sastāv no putniem ar vienādu izturību un lidošanas spēju. Pēc dažu citu autoru domām, putnu baru pamatsastāvu veido tikai vienas sugas vienāda vecuma un dzimuma īpatņi ar vienādu uz barotību un vienādiem organismā notiekošiem bioloģiski – fizioloģiskiem procesiem. Visi šādā grupējumā ietilpstošie putni vienlaicīgi un kopējā barā ne vien aizlidojot uz ziemas mītnēm, bet arī kopā pārziemojot un pavasarī atkal visi kopā atgriežoties ligzdošanas vietās (atskaitot, protams, bojā gājušos putnus). Ka tiešām pastāv šādi un tiem līdzīgi grupējumi, par to liecina arī novērojumi putnu ziemošanas vietās — daudzām sugām atsevišķi bari tur parasti turas atsevišķi cits no cita. Ja arī barošanās vietās šādi bari kādreiz saplūst kopā, tad vēlāk tie atkal sadalās un paliek gandrīz nemainīgi līdz izlidošanai atpakaļ uz dzimteni.

Baltvēderis (Anas penelope) © Armands Majevskis

Tomēr daži novērojumi liecina, ka aprakstītā uzvedība nav uzskatāma par likumību bez izņēmuma visām putnu sugām. Piemēram, pīles, kurām tēviņi un mātītes rudenī aizlido parasti dažādos laikos, sapārojas jau ziemošanas vietās un dzimtenē atgriežas pa pāriem. Arī daži citi novērojumi runā pretī uzskatam par putnu baru pamatsastāva relatīvo nemainīgumu. Konkrētu datu par putnu baru veidošanos, to sastāvu un izmaiņām ārpus ligzdošanas perioda pagaidām vispār ļoti maz. Šo jautājumu noskaidrošanai ir ļoti liela teorētiska un praktiska nozīme, tāpēc sagaidāms, ka nākotnē ornitologi tiem pievērsīs aizvien lielāku vērību. Ļoti vērtīgus datus var iegūt, apgredzenojot visus atsevišķu putnu baru īpatņus un izsekojot to turpmākam liktenim. (Tomēr, lietojot pašreizējās putnu ķeršanas metodes šādi pasākumi ļoti grūti izdarāmi.) Līdz šim nav pietiekoši noskaidroti arī baru veidošanās bioloģiskie pamati — arī šajā jautājumā pagaidām ir izteiktas tikai dažādas hipotēzes.

Kā jau minēts, tādu putnu, kas ceļošanas laikā nesalasās baros, bet ceļo pa vienam, nav daudz. Kā piemērus var minēt sloku, dzeguzi, tītiņu jeb grozgalvīti, griezi, ūdensvistiņu u.c. Atsevišķi ceļo arī vairums plēsīgo putnu.

Baros lidojošo putnu baru lielums ceļošanas laikā ir ļoti dažāds, un tas var svārstīties robežās no dažiem atsevišķiem īpatņiem līdz daudziem tūkstošiem vai pat desmitiem un simtiem tūkstošu īpatņu.

Šādi lieli putnu bari izveidojas tikai atsevišķās vietās un uz neilgu laiku, saplūstot daudziem sīkākiem bariem. Mūsu valstī jau reti gadās novērot putnu barus, kas sastāvētu no vairākiem tūkstošiem īpatņu — tādā skaitā kopā kādreiz var redzēt melnos strazdus, retāk dažas pīļu sugas jūrā. Visbiežāk sastop bariņus, kas sastāv no dažiem desmitiem, retāk — no dažiem simtiem īpatņu.

Daudzas sugas, sevišķi lieli putni, lido noteiktas formas baros. Dažām sugām šīs baru formas ir tik raksturīgas, ka jau pēc tām vien pat lielā attālumā iespējams pateikt, kādi putni lido. Visiem pazīstami raksturīgie dzērvju «kāši». Tādas pašas formas baros lido arī zosis un dažas pīļu sugas. Daži tārtiņveidīgie putni (piemēram, jūras žagatas, ibisi u. c.) vienmēr lido slīpā rindā. Izklaidus baros lido vārnas, krauķi, kovārņi, baloži un nedaudzi citi sīkie putni, bet sīkās tārtiņveidīgo putnu sugas, melnie strazdi un daži citi lido ļoti blīvos baros. Daži plēsīgie putni lido atsevišķi, bet tik tālu cits no cita, lai varētu viens otru saredzēt.

Daļa putnu ceļošanas laikā lido tikai pa dienu, daļa — gandrīz tikai naktī, vēl citi lido kā dienu, tā nakti. «Dienas ceļotāju» nav daudz. Pie tādiem pieder stārķi, dzērves, plēsīgie putni, vārnu dzimtas pārstāvji (vārna, krauķis u.c.), bezdelīgas, svīres, dažas kaijas un daži žubīšu dzimtas pārstāvji (žubīte, kaņepītis, ķivulis un daži citi). Vairums dienā ceļojošo putnu parasti lido gandrīz tikai rīta stundas, un tikai dažas sugas (piemēram, dzērves, daži plēsīgie) nereti ceļo arī pēcpusdienā.

Kā dienu, tā nakti ceļo tikai nedaudzi putni – dažas pīļu un zosu sugas, mājas strazds, lauku cīrulis, ķīvīte, dažas kaijas u.c.

Cekuldūkuris (Podiceps cristatus) © Armands Majevskis

Vairums putnu sugu ceļo tikai stundās. Naktīs lido gandrīz visi sīkie kukaiņēdāji, tārtiņveidīgie, griežveidīgie un dūkurveidīgie putni, vairums pīļu, daži žubīšu dzimtas pārstāvji un daudzi citi. Šo putnu ceļošanu ļoti grūti novērot, jo rīta gaismai austot, tie parasti redzami jau barošanās vietās un nav zināms, no cik tālas vietas un no kuras puses tie ieradušies. Tikpat pēkšņi šo putnu bari kādā naktī atkal pazūd, un parasti paliek nezināms, kur tie devušies tālāk. Vienīgā pazīme, pēc kuras bieži var spriest par nakts ceļotāju pārlidošanu, ir viņu balsis. Lai bars neizklīstu ,šie putni bieži sasaucas savā starpā. Klusējot lido tikai nedaudzi nakts ceļotāji, galvenokārt tādi, kuri lido pa vienam vai arī ļoti blīvos baros.

Putnu ceļošanu naktī vislabāk var novērot pie bākām, jo to gaisma pievilina daudzus ceļotājus putnus. Dažās vietās, kur putnu ceļošana notiek sevišķi intensīvi (piemēram, Ziemeļjūra), pie bākām agrāk gāja bojā tūkstošiem putnu, kuri, neparastās gaismas apžilbināti, traucās uz to un nositās pret stikla sienām. Tagad daudzām bākām pierīkotas papildu lampas, kuras nedaudz apgaismo tās no ārpuses. Līdz ar to putni var ieverot bākas stikla sienas un izvairās no tām

Ar kādu ātrumu un cik ilgi lido ceļotāji putni.

Ļaudis parasti mēdz piedēvēt putniem pārspīlēti lielus lidojuma ātrumus ceļošanas laikā. Nedrīkst sajaukt ātrumu, kādu putni spēj attīstīt īslaicīgi — dzenoties pēc laupījuma vai bēgot no vajātājiem, — ar ātrumu tālā, ilgstošā lidojumā. Lielais piekūns, uzbrūkot lidojošiem putniem, uz dažām sekundēm pikējošā lidojumā spēj attīstīt ātrumu līdz 70 m/sek., t.i., 250 km stundā (pēc citiem novērojumiem, pat līdz 100 m/sek. jeb360 km stundā). Turpretī ceļošanas laikā tas pats piekūns nolido 49—79 km stundā. Novērojot ceļotājus putnus ar speciāliem optiskiem instrumentiem, kā arī ar dažādiem citiem paņēmieniem ir izdevies aprēķināt līmeniska lidojuma ātrumu ceļošanas laikā daudziem putniem. Pēc dažu pētnieku datiem, vairums sīko dziedātājputnu bezvēja laikā lido ar ātrumu 32—60 km stundā, zvirbuļu vanags — 32—41, sudrabkaija un melnspārnu kaija — ap 50, krauķis — 52, vārna 50—60 (pēc citiem novērojumiem — līdz 72), kovārnis — 62, daudzi tārtiņveidīgie putni — 55—86, strazds — 61—79, dažas piekūnu sugas — 64—77 km stundā. Pēc tiem pašiem datiem, zosis ceļo ar ātrumu 67—91, pīles — 71—97, baltie stārķi — 77, bezdelīgas 100—120 (pēc citiem novērojumiem — 54—65) un svīres 150—160 (pēc citām ziņām — 110) km stundā.

Apskatītajos piemēros minēts putnu pārvietošanās ātrums līmeniskā lidojumā attiecībā pret gaisa masām, t.i., ar kādiem ātrumiem putni lido bezvēja laikā. Praktiski ceļošanas laikā putnu lidošanas ātrumu ļoti stipri ietekmē vēja ātrums un virziens. Ar vienu un to pašu enerģijas patēriņu putni pa vējam var lidot daudz ātrāk kā pret vēju, jo vējā putnu pārvietošanās ātrums gandrīz līdzinās vēja un lidojuma ātrumu summai. Profesors Turovs raksta, ka pie vēja ātruma 64 km stundā putns, lidodams pa vējam ar ātrumu 40 km stunda,
pārvietojas ar ātrumu 104 km stundā, bet pret vēju — tikai 24 km stundā. Tāpēc gadījumus, kad putni īsā laikā nolidojuši ļoti lielus attālumus, bieži var izskaidrot ar izdevīga ceļa vēja ietekmi.  Tomēr novērojumi (par kuriem sīkāk būs runa turpmāk) liecina, ka daudzi putni ceļošanas laikā izvairās lidot stiprā vējā un it sevišķi tad, ja tas pūš ceļošanas virzienā. Taisni otrādi — daudzi putni ļoti labprāt ceļo pret vēju.

Laucis (Fulica atra) © Armands Majevskis

Kā redzams, putnu lidošanas ātrums ceļošanas laikā nav visai liels. Tomēr tas ir pietiekošs, lai putni nedaudzās dienās varētu sasniegt savas ziemošanas vietas. Pat baltais stārķis, ja tas lidotu 10 stundas diennaktī ar ātrumu 70—80 km stundā, jau divas nedēļas varētu nolidot 10 000 km līdz savām ziemošanas vietām Dienvidāfrikā, bet bezdelīga, lidojot ar ātrumu 100—120 km stundā, turpat nokļūtu jau apmēram 10 dienās. Tomēr bezdelīga pavada šajā ceļā apmēram pusotra, bet stārķis turpat divarpus mēnešus. Tas nozīmē, ka, lidojot ceļošanas virzienā ar minēto ātrumu, šiem putniem vidēji diennaktī būtu jālido tikai apmēram 2 stundas, jo stārķim šajā laikā jāveic apmēram 140, bet bezdelīgai — 220 km. Aprēķini rāda, ka daudziem citiem gājputniem arī rudenī jāveic vidēji ik dienas apmēram tādi paši attālumi (100— 200 km), bet dažas sugas nolido vēl mazāk. Mūsu strazdi vasarā, starpceļojuma laikā, nolido caurmērā tikai 20— 30 km diennaktī.

Minētie skaitļi, protams, nav uzskatāmi par likumu — tie tikai liecina, ka vidējais putnu pārvietošanās ātrums ir samērā neliels, un nav jābrīnās, ka daudzi gājputni pavada ceļā vairākas nedēļas, bet dažas sugas pat vairākus mēnešus. Vienas un tās pašas sugas dažādi indivīdi vienādā laikā var nolidot ļoti dažādus attālumus. Pavasarī gājputnu pārvietošanās ātrums parasti ir ievērojami lielāks kā rudens, jo putni it kā steidzas ātrāk nokļūt atpakaļ dzimtenē — savās perēšanas vietās. Bez tam daudzi novērojumi liecina, ka putni parasti nenolido ik dienas vienādus attālumus, jo ne katrā vietā tie var atrast pietiekošā daudzumā barību. Tāpēc bieži tie veic ievērojamus pārlidojumus no vienas piemērotas barošanās vietas līdz otrai.

Profesors Strezemans noskaidrojis, ka, piemēram, brūnā čakste, kura ceļo tikai naktīs, nolido vidēji ap 200 km diennaktī. Tomēr tā nelido katru nakti. 5 diennakšu laikā tā lidojot 2 naktis, katru apmēram 10 stundas ar ātrumu ap 50 km stundā. Pārējās 3 naktis tā izmantojot atpūtai, bet dienās barojoties.

Sevišķi izdevīgās barošanās vietās, kā jau minēts, daudzi putni uzturas vairākas dienas, bet dažreiz pat vairākas nedēļas ilgi. Šādās vietās tad novērojama masveidīga ceļotāju putnu baru koncentrēšanās.

Ar ilgstošu uzturēšanos piemērotās barošanās vietās arī izskaidrojams aprakstītais putnu ceļojumu ieilgums. Putni nevar lidot nepārtraukti. Lidošana prasa lielu enerģijas patēriņu, kuras krājumi laiku pa laikam jāatjauno.

Cik liels ir enerģijas patēriņš lidošanas laikā, redzams no dažiem pētījumiem pēc kuriem pasta balodis, lidojot ar ātrumu 10 m/sek., uz katru 41 kilometru zaudē no sava svara apmēram 1%, bet tārtiņš ar tādu pašu taukvielu patēriņu var nolidot tikai 26,2 km. Var aprēķināt, ka, zaudējot no sava svara 30%, ko pieņemts uzskatīt par lielāko pieļaujamo svara zaudējumu, tārtiņš bezvēja laikā teorētiski var nolidot bez barības uzņemšanas 785 km, bet balodis tādos pašos apstākļos — 1200 km. Pēc tiem pašiem datiem, zilrīklīte var nolidot bez pārtraukuma 440 km.

Jāpiezīmē, ka arī šie skaitļi ir ļoti aptuveni un bieži neatbilst īstenībai, jo fizioloģiskie procesi, kas notiek putna organismā ceļošanas laikā vēl nav pietiekoši izpētīti. Tā no prakses zināms, ka augstāk minētos apstākļos pasta balodis faktiski reti nolido vairāk par 600 km. Daudzi putni turpretī regulāri veic pārlidojumus pār jūrām un tuksnešiem, kurus daži zinātnieki uzskatīja par fizioloģiski neiespējamiem. Šķērsojot Meksikas līci (Amerikā), dažādi putni, tajā skaitā sīkie zvirbuļputni, spiesti lidot bez apstājas līdz 1000 km. Daudziem Eiropā ligzdojošiem putniem, lai nokļūtu savās ziemošanas vietās Rietumāfrikā, jāveic 1500— 2000 km virs Sahāras tuksneša. Lai veiktu šo attālumu, sīkiem zvirbuļputniem jālido nepārtraukti 30—40 stundas. Plaši pazīstami ir sauszemes putna — kāda tārtiņa (Charadrius dominicus) tālie lidojumi virs atklāta okeāna, kurš no Aleutu salām bez nosēšanās veic vairāk kā 3000 km līdz savām ziemošanas vietām Havaju salās. Pēc citām ziņām, šīs pašas sugas pārstāvji, kas ligzdo Kanadā, lidodami no Jaunās Skotijas uz Dienvidameriku pāri Atlantijas okeānam, vienā paņēmienā nolido līdz 3600 km. Beidzot, kāds cits tārtiņveidīgais putns (mūsu mērkaziņas tuvs radinieks) bez apstāšanās aizlido no Japānas līdz Austrālijai, veicot gandrīz 5000 km.

Lauku balodis (Columba palumbus) © Armands Majevskis

Apskatītie piemēri tomēr jāuzskata par izņēmumiem, un tie attiecas uz nedaudzām sugām. Arī tādu dabīgu šķēršļu kā Meksikas līcis un Sahāras tuksnesis uz zemeslodes nav daudz. Pat vislielākie atstatumi, kādus Eiropas putni veic virs Ziemeļjūras vai Vidusjūras, parasti nepārsniedz 600—700 km. Vairums sauszemes putnu izvairās pat no šādiem, samērā nelieliem lidojumiem virs jūras, bet lido pa apkārtceļu un plašākus ūdens šķēršļus cenšas pārlidot šaurākās vietās.

 Cik augstu lido ceļotāji putni.

Putnu lidošanas augstums ceļošanas laikā nav tik liels, kā to domāja agrāk. Vēl pagājušā gadsimta beigās literatūrā bija sastopami dati, ka putni bieži ceļojot 2000 m augstumā, bet dažas sugas — 3000 m vai pat 4000 m augstumā no zemes. Toreiz domāja, ka lielā augstumā putniem esot izdevīgi lidot, jo tad tie varot tālu saredzēt un tāpēc labi orientēties apvidū. Bez tam lielā augstumā, kur gaiss ievērojami izretināts, putniem esot vieglāk lidot un tie varot arī labāk izmantot dažādas gaisa strāvas.

Tomēr turpmākie novērojumi minētos datus neapstiprināja. Nepareizie uzskati par putnu lidošanas augstumu bija radušies tādēļ, ka daudzi novērotāji nebija pratuši pareizi novērtēt attālumu no zemes līdz lidojošiem putniem — šo attālumu parasti noteica daudz par lielu. Lai noskaidrotu, cik augstu vispār var saredzēt dažāda lieluma lidojošus putnus, daži zinātnieki piestiprināja izbāztus putnus ar izplestiem spārniem pie gaisa baloniem un pacēla tos augstu gaisā. Izrādījās, ka pat viens no lielākiem putniem — bārdainais grifs jau 2000 m augstumā izskatās kā tikko manāms punkts, bet vidēja lieluma putni nav saskatāmi jau 1000 m augstumā. Piemēram, krauķis, kuru daži agrākie novērotāji bija «redzējuši» lidojot pat 4500 m augstumā, jau 800 m augstumā bija tikko samanāms.

Lielu palīdzību putnu lidošanas augstuma noskaidrošanai sniedza arī aviācija. Bez tam pēdējā laikā šim nolūkam sekmīgi lieto optiskus tālmērus, kuri konstruēti militārām vajadzībām.

Lidotāju ziņojumi, kā arī ar tālmēriem iegūtie dati liecina, ka lielā augstumā putni sastopami ļoti reti. Lauku balodis kādreiz novērots 2500 m augstumā, krauklis — 2000 m, bet cīrulis — 1900 m augstumā. Tomēr tādi gadījumi ir izņēmumi — pat 1000 m augstumu putni sasniedz ļoti reti. 900 m augstumā dažreiz novēroti stārķi un klijāni, bet vārnu bars esot lidojis 500 m augstumā. Šādu augstumu nereti sasniedzot arī gulbji. Lielais vairums putnu lido vel zemāk — līdz 400 m augstumam, bet sīkie putni visbiežāk ceļo dažu desmitu metru augstumā, parasti ne augstāk par 100 m. Tikai retos gadījumos daži sīkie putni (mājas strazdi, meža strazdi, žubīšu dzimtas pārstāvji, bezdelīgas) novēroti lidojot dažu simtu metru augstumā. Biežāk tādā augstumā lido lielie putni — stārķi, dzērves, zosis, daudzi plēsīgie putni u. c.

Putnu lidošanas augstums lielā mērā atkarīgs no laika apstākļiem. Skaidrā laikā ar nelielu vēju vai bezvēja laikā putni lido augstāk, turpretī miglainā laikā — zemāk. Stiprā vējā daudzi putni, sevišķi sīkie, nereti lido virs pašas zemes vai ūdens, it kā slēpdamies no vēja aiz zemes nelīdzenumiem vai viļņu galotnēm.

Aplūkotie skaitļi attiecas uz relatīvo augstumu (augstumu no zemes virsas). Pārlidojot augstas kalnu grēdas (piemēram, Himalajus, Tjanšanu, Kaukazu u. c.), putni var sasniegt diezgan ievērojamu absolūto augstumu (virs jūras līmeņa) — nereti tie paceļas pat līdz 6000 m. Vislielākais absolūtais augstums, kādā līdz šim novēroti ceļotāji putni, ir 9500 m. Tādā augstumā kādreiz novērots zosu bars pie Everesta.

Tomēr vairums putnu izvairās pacelties arī lielā absolūtā augstumā. Augstienēs un kalnainās vietās ceļotāji putni parasti lido pa ielejām vai ieplakām un cenšas izvairīties no augstu kalnu grēdu pārlidošanas. Ja tas nav iespējams, tie cenšas pārlidot grēdu tās zemākās vietās un tūlīt atkal nolaižas otrā pusē ielejā.

Brūnā čakste (Lanius collurio) © Armands Majevskis

Šāda putnu uzvedība izskaidrojama ar to, ka izretinātais gaiss nevis atvieglo lidošanu, kā to domāja agrāk, bet gan apgrūtina to, jo putniem sāk trūkt skābekļa elpošanai. Lai noskaidrotu, cik lielu gaisa izretinājumu putni vispār spēj izturēt, daži zinātnieki ievietojuši tos speciālās vakuumā kamerās un pamazām izsūknējuši gaisu. Izrādījās, ka daudziem putniem sāk trūkt skābekļa un tie nereti pat nobeidzas jau pie tāda gaisa izretinājuma, kurš atbilst 5000—6000 m absolūtajam augstumam. Nav apstiprinājusies arī hipotēze, ka lidošana lielā augstumā ievērojami atvieglinātu putniem orientēšanos ar redzes palīdzību. Jautājums par to, ka putni ceļojot orientējas, vēl joprojām nav pilnīgi noskaidrots.

Kas zināms par laka apstākļu ietekmi un dažādu putnu ceļošanas gaitu.

Meteoroloģisko apstākļu ietekme uz dažādu putnu atlidošanas un aizlidošanas termiņiem ar dažiem piemēriem bija aprakstīta jau iepriekšējās nodaļās. Šeit pavisam īsi aplūkosim, kā laika apstākļi ietekmē putnu lidošanu tieši ceļošanas laikā.

Jāuzsver, ka, neskatoties uz ļoti plašiem novērojumiem par putnu ceļošanu, vēl joprojām nav īstas skaidrības par to, kādi laika apstākļi sekmē un kādi kavē putnu ceļošanu. Dažādu zinātnieku uzskati “šajā ‘jautājumā ļoti pretrunīgi. Tas izskaidrojams vispirms ar to, ka pētnieki mēģina saistīt izmaiņas putnu ceļošanas gaitā ar meteoroloģiskajiem apstākļiem tieši novērošanas vietā; patiesībā daudz svarīgāk būtu zināt, kādas laika apstākļu izmaiņas izraisījušas pastiprinātu putnu izlidošanu no iepriekšējām atpūtas – barošanās vietām vai aizkavēšanos tajās. Cik liela nozīme šādām ziņām, par to aptuveni var spriest pēc iepriekš aplūkotiem Linta pētījumiem par mājas strazdu atlidošanas gaitu. Tomēr līdzīgus datus grūti iegūt, jo parasti nav zināms, no kurienes katrs putns ieradies novērošanas vietā. Sevišķas grūtības šajā ziņā sagādā nakts ceļotāji, jo par to ceļošanu parasti spriež pēc viņu skaita izmaiņām atpūtas – barošanās vietās. Šo putnu skaita palielināšanās var norādīt gan uz pastiprinātu caurceļošanu, gan arī uz to, ka agrāk atlidojušie putni nav lidojuši tālāk un to skaits palielinājies uz jaunpienākušo putnu rēķina. Bet putnu aizkavēšanās izdevīgās barošanās vietās, kā jau redzējām, bieži nepavisam nav saistīta ar laika apstākļiem.

Šīs metodiskās grūtības ir iemesls tam, ka vēl līdz šim laika apstākļu ietekme uz putnu ceļosanas gaitu nav pietiekoši noskaidrota. Visvairāk putnu ceļošanas gaitu ietekmē vēja virziens un stiprums. Par vēja virziena nozīmi ilgu laiku pastāvēja domstarpības. Tomēr pēdējā laikā uzkrātie novērojumi liecina, ka vairums putnu, sevišķi nelieli puni vienmēr cenšas lidot pret vēju un izvairās lidot pa vējam. Daudzas sugas stiprākā vējā izmaina lidošanas virzienu un bieži lido pret vēju pat tad, ja iznāk pārvietoties pretēji normālam ceļošanas virzienam. Šāda uzvedība novērota pie žubītes, lauku un sila cīruļa, dzeltenās cielavas, pļavu čipstes, mājas strazda, zīlītēm, sila strazda, plukšķa, bezdelīgas u. c. Nelielā vējā tie paši putni lido normālā ceļošanas virzienā arī tad, ja tas pūš no sāniem vai muguras. Lielākie putni parasti mazāk jutīgi pret vēja virzienu, tomēr arī no tiem daudzi labprātāk lido pret vēju (piemēram, pīles, kaijas u. c.). Par dažiem lieliem putniem, kuri nereti lido lielākā augstumā (zosis, dzērves, plēsīgie putni u c) pagaidām vēl maz drošu datu, jo vēja virziens lielākā augstumā var būt citāds kā piezemes.

Ļoti liela nozīme arī vēja stiprumam. Lielā vējā daudzi putni ceļošanu pavisam pārtrauc. Tādā laikā sauszemes putni sevišķi vairās lidot pāri ūdens šķēršļiem. Pēc lietuviešu ornitologa Voitkeviča novērojumiem, daudzi sīkie putni izvairās lidot pār Kuršu līci, kura platums putnu ceļošanas virzienā ir ap 15 – 25 km, jau tad, kad vēja stiprums pārsniedz 3—4 balles; ja vēja stiprums pārsniedz 6 balles, tad no sauszemes putniem pāri līcim lido vairs tikai tārtiņveidīgie putni. Vēl vairāk sauszemes putni izvairās lidot stiprā vējā pāri jūrām un okeāniem. Ceļā pār lieliem ūdens klajumiem, vētras pārsteigti, putni, sevišķi vājāki lidotāji, bieži iet bojā vai arī tiek nonesti sāņus no mērķa un nokļūst tiem svešos apgabalos kā maldu viesi. Šajā ziņā raksturīgs ir literatūrā bieži minētais gadījums ar kādu ķīvīšu baru, kas 1927. gadā 24 stundu laikā stiprā ceļa vējā pārlidoja Atlantijas okeānu no Anglijas uz Ameriku (Ņufaundlendu). Ķīvīšu bars, kurā bija viens Anglijā tikko apgredzenots indivīds, jādomā, bija lidojis uz Īriju, bet stiprais vējš to nonesis sāņus atklātā okeānā. Acīmredzot, nespēdami atgriezties pret vēju, putni lidoja pa vējam, kurš tiem palīdzēja pārlidot okeānu.

Lielgalvis (Netta rufina) © Armands Majevskis

Kā jau minēts, stiprā vējā putni parasti lido zemu, nereti virs pašas zemes vai ūdens. Tāpēc virs sauszemes, salīdzinot ar plašiem ūdeņiem, vēja virziens un stiprums mazāk ietekmē ceļošanas gaitu, jo te putni arī lidojot var izmantot dažādus apvidus nelīdzenumus.

Ceļošanas gaitu ietekmē arī citi meteoroloģiskie apstākļi — temperatūra, nokrišņi, mākoņu daudzums, gaisa spiediens u. c. Temperatūras un līdz ar to arī atbilstošas citu meteoroloģisko apstākļu izmaiņas sevišķi stipri ietekmē putnus, kuri ceļo pavasarī agri un rudenī vēlu («putni, kam ceļošana atkarīga no ārējās vides apstākļiem»). Temperatūras pazemināšanās rudenī paātrina šo putnu ceļošanu un palēnina vai pat pilnīgi aptur to pavasarī. Iestājoties sevišķi nelabvēlīgiem apstākļiem (sniegs un sals u. c.), kā jau minēts, daudzi putni pavasarī ceļo atpakaļ. Bet tiklīdz laika apstākļi uzlabojas putnu bari no jauna lido virzienā uz ligzdošanas apgabaliem. Vietās, kuras masveidīgi pārlido ceļotāji putni (piemēram, Kuršu kāpas), var labi novērot šādu ceļošanu turp un atpakaļ atkarībā no laika apstākļu izmaiņām. Dažos pavasaros, kad straujas laika apstākļu izmaiņas atkārtojas vairākkārtīgi, tikpat bieži mainās arī daudzu putnu (visbiežāk ķīvītes, mājas strazda, lauku cīruļa, zaļžubītes u. c.) ceļošanas virziens.

Neliels lietus netraucē putnu ceļošanu, turpretī spēcīgs lietus, bet it sevišķi krusa, pilnīgi pārtrauc to. Sīkie putni, kurus pēkšņa meteoroloģisko apstākļu pasliktināšanās ar spēcīgu lietu vai krusu pārsteidz virs jūrām, nereti iet bojā lielā skaitā. Putni parasti nelido arī biezā miglā. Pēc Voitkeviča novērojumiem, daudzi putni izvairās pārlidot ūdens šķēršļus arī ļoti mierīgā un skaidrā saulainā laikā. Pēc viņa domām, stiprā saules gaisma un tās atspīdums ūdenī traucē putniem orientēties.

Atmosfēras spiediena un gaisa mitruma izmaiņu ietekme uz putnu ceļošanas gaitu pagaidām nav pietiekoši noskaidrota.

Aplūkojot meteoroloģisko apstākļu ietekmi uz putnu ceļošanu, nevar neatzīmēt kādu ļoti interesantu parādību. Noskaidrojies, ka nelabvēlīgos apstākļos dažas putnu sugas var iegrimt dažu zīdītāju ziemas miegam līdzīgā stāvoklī. Sākumā šādu spēju atklāja bezdelīgām un svīrēm. Konstatēja, ka, nokļūstot ilgstošos nelabvēlīgos apstākļos, šie putni uz laiku pārtrauc ceļošanu, salasās sausās vietās un, cieši kopā saspiedušies, iemieg, pie kam tāpat kā ziemas miegā gulošiem zīdītājiem arī šiem putniem tad stipri pazeminās ķermeņa temperatūra un samazinās vielmaiņa. 1931. gada rudenī, kad pēkšņi uznāca nelabvēlīgi laika apstākļi, tādā stāvoklī Viduseiropā pie Alpiem atrada tūkstošiem bezdelīgu. Vēlāk šo parādību, kuru nosauca par «ceļošanas miegu» vai «bada miegu» konstatēja arī pie dažiem citiem putniem. 1955. gada 22. maijā Dānijā, kad pēkšņi iestājās nelabvēlīgi laika apstākļi un temperatūra pazeminājās. līdz 0 grādiem pēc celsija, atrada šādā stāvoklī gulošu vakarlēpi. Izdarot izmēģinājumus, noskaidrojās, ka atrastais un atmodinātais putns no jauna iegrima miegā, tiklīdz temperatūra tika pazemināta līdz 40 grādiem pēc celsija. Literatūrā sastopami norādījumi, ka atrastas arī «bada miegā» gulošas mizuložņas.

Tomēr par pašu interesantāko jāuzskata kāds atradums Amerikā. 1946. un dažos turpmākos gados tur atrada kādu turienes vakarlēpi, kurš gulēja īstā ziemas miegā speciāli sagatavotā migā.

Vakarlēpis (Caprimulgus europaeus) © Armands Majevskis

Pēdējais gadījums liecina, ka aprakstītā parādība starp putniem izplatīta ievērojami plašāk nekā to domāja agrāk. Šajā sakarībā jāatceras Arostoteļa domas, ka daudzi putni rudenī neaizceļo, bet pārziemo noslēpušies alās. Tomēr viņa apraksti par šo parādību ļoti atšķiras no mūsdienu novērojumiem. Tāpēc zinātnieki šaubās, vai Aristotelim patiešām jau toreiz būtu bijusi zināma šī retā dabas parādība.

Kādās vietās novērojami caurceļotāji putni.

Aprakstot putnu ceļošanas pētīšanas vēsturi, bija īsi aplūkots arī pagājušā gadsimta zinātnieku strīds par to, vai putni ceļošanas laikā vienmēr pieturas noteiktām vietām — šauriem «putnu ceļiem», vai arī tie lido izklaidus it kā «plašā frontē». Turpmākie novērojumi, kas tika izdarīti dažādās vietās ar plašu novērotāju tīklu palīdzību pierādīja, ka taisnība bijusi abām pusēm — putnu ceļošana notiek ļoti dažādi.

Dažādas putnu sugas uzrāda šajā ziņā ievērojamas atšķirības. Bet arī vienas un tās pašas sugas pārstāvji, kas lido vienā un tajā pašā virzienā, dažādās vietās var dažādi sadalīties. Ceļa posmos, kur barības daudzums, apvidus reljefs un dažādi citi apstākļi lielākās platībās ir vienādi, putni parasti lido izklaidus plašā frontē, pieturoties tikai vispārējam, attiecīgai sugai vai populācijai raksturīgam ceļošanas virzienam. Turpretī, ja barības apstākļi nav viscaur vienādi, vai arī ja ceļā gadās citi attiecīgai sugai grūti pārvarami dabiski šķēršļi, tad putni parasti spiesti izmainīt savu lidošanas virzienu un novirzīties sāņus. Līdz ar to daudzie atsevišķie blakus lidojošo putnu ceļi, kuri biežās virziena maiņas dēļ veido vairāk vai mazāk izlocītas līnijas, izdevīgās vietās it kā sablīvējas, saplūst kopā. Jo šaurākā josla ir atrodama barība, vai arī jo plašāks ir kāds dabiskais šķērslis un jo grūtāk tas pārvarams, jo lielāka ir ceļotāju putnu baru sablīvēšanās. Šādas vietas, kur izdevīgu barības apstākļu vai citu apvidus īpatnību dēļ šaurās joslās novērojama masveidīga dažādu putnu caurceļošana tiešām atgādina it kā norobežotus putnu ceļus. Tālākos ceļa posmos, apvidus apstākļiem mainoties, tie paši putni var atkal izklīst lielākās platībās un turpināt lidojumu, pieturoties tikai vispārājam ceļošanas virzienam.

Dabiski šķēršļi, no kuriem ceļotāji putni cenšas izvairīties, dažādiem putniem var būt ļoti dažādi; daži no tiem bija īsi aplūkoti jau iepriekšējās nodaļās.

Kā jau redzējām iepriekš, daudzi putni izvairās pārlidot augstus kalnus, bet cenšas tos vai nu aplidot, vai arī šķērsot pa upju ielejām. Līdz ar to atbilstoša virziena upju ielejās notiek ievērojama dažādu ceļotāju putnu sablīvēšanās. Gandrīz tikai pa ielejām kalnainus apvidus pārlido vairums ūdensputnu, tārtiņveidīgie un daudzi atklātās vietās dzīvojošie zvirbuļveidīgie putni.

Sauszemes putniem viens no visgrūtāk pārvaramajiem dabiskiem šķēršļiem ir lieli ūdens baseini, sevišķi jūras. Putni parasti cenšas tās aplidot vai arī pārlidot šaurākās vietās. Lai nokļūtu Āfrikā, daudzi Eiropas putni šķērso Vidusjūru visbiežāk trīs rajonos — vai nu pie Gibraltāra, vai pāri Apenīnu pussalai un tai piegulošām salām vai ari pāri Grieķijai un tās salu arhipelāgam. Vēl citi putni, kuri vispār izvairās lidot virs jūras (piem., baltais stārķis), aplido Vidusjūru no austrumiem un nokļūst Āfrikā caur Mazāziju. Aprakstītajos rajonos daudzu atsevišķu putnu ceļi saplūst, un var uzskatīt, ka putnu ceļošana šeit notiek «šaurās frontēs» vai pat pa norobežotiem «šauriem putnu ceļiem». Tālāk Āfrikas kontinentā ceļošanas raksturs atkal izmainās. Daudzi putni, kuri Vidusjūru pārlido tās visšaurākajā vietā pie Gibraltāra, pēc tam no jauna izklīst tālāk, pāri Sahārai, atkal lido izklaidus «plašā frontē» tieši savu pārziemošanas apgabalu virzienā. Turpretī daži citi, kuri šķērso Vidusjūru tās austrumu daļā, Āfrikā koncentrējas Nīlas ielejā un pa to lido tālāk uz dienvidiem.

Arī Eiropas ziemeļu daļā ir vairākas vietas, kur novērojama masveidīga ceļotāju putnu koncentrēšanās. No vissvarīgākajām visa Eiropā plaši pazīstamām caurceļotāju putnu ceļu sablīvēšanās vietām ir Kuršu kāpas. Tās atrodas Baltijas jūras dienvidaustrumu krastā pie Ņemunas grīvas. Kuršu kāpas ir šaura (0,4—4,0 km) un gara (98 km) zemes strēmele, kas atdala Kuršu līci no Baltijas jūras. Par šo šauro zemes joslu intensīvas putnu ceļošanas laikā cits pēc cita nepārtrauktā straumē plūst neskaitāmi putnu bari, galvenokārt zvirbuļveidīgie putni. Rudenī atsevišķās dienās pārlidojošo putnu skaits šeit sasniedz pat vairākus simts tūkstošus. Šāda ceļotāju putnu masu koncentrēšanās Kuršu kāpās izskaidrojama ar šīs vietas īpatnējo ģeogrāfisko stāvokli. Vairums Eiropas ziemeļaustrumu apgabalos ligzdojošo putnu rudenī lido dienvidrietumu virzienā. Sasniedzot Baltijas jūras austrumu krastu, daudzi no tiem izmaina savu lidošanas virzienu un lido gar piekrasti uz dienvidiem. Tālāk tiem pievienojas aizvien jauni un jauni putnu bari no zemes iekšienes. Sasniedzot Kuršu kāpu ziemeļaustrumu galu, vairums putnu pārlido uz tām, jo kāpu virziens vairāk atbilst ceļošanas virzienam nekā līča austrumu krasts. Daļa putnu tomēr turpina lidot gar krastu līdz zemesragam. Šaurajā zemes mēlē putnu ceļi vēl vairāk saplūst, un tā izveidojas gandrīz nepārtraukta ceļojošo putnu straume. Sasniedzot kāpu dienvidrietumu galu, putni atkal pamazām izklīst lielākās platībās. Pavasarī tā pati kustība notiek pretējā virzienā, jo tad putnu sakoncentrēšanās notiek gar jūras dienvidu krastu.

Kuršu kāpas ir izdevīga vieta putnu ceļošanas pētīšanai. Zemes mēles dienvidrietumu daļā, Rositenes zvejnieku ciemā jau 1902. gadā nodibināja vēlāk plaši pazīstamo vācu ornitoloģisko staciju. Tā darbojās līdz otram pasaules karam. 1956. gadā bijušās Rositenes vietā Kuršu kāpās (tag. – Kaļiņingradas apgabals) nodibināja PSRS Zinātņu akadēmijas Zooloģijas institūta Ornitoloģisko staciju. Kuršu līča austrumu krastā uz Ventes Ragas zemesraga, pār kuru daudzi putni pārlido uz Kuršu kāpām, atrodas Lietuvas PSR Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūta Ornitoloģiskā stacija.

Eiropas ziemeļu daļā ir arī vēl citas vietas, kur dažādu apvidus īpatnību dēļ notiek sauszemes putnu koncentrēšanas ceļošanas laikā. Tomēr nevienā no tām nav novērojams tāds putnu daudzums kā Kuršu kāpās.

Kaņepītis (Linaria cannabina) © Armands Majevskis

Jāuzsver, ka vispār jūru krastos gandrīz vienmēr novērojama dzīvāka sauszemes putnu ceļošana nekā daudzos iekšzemes apvidos. Jūras vienmēr kādai daļai putnu spiež izmainīt iedzimto ceļošanas virzienu un līdz ar to krastu tuvumā notiek lielāka vai mazāka ceļotāju putnu sablīvēšanās. Bez tam daži sauszemes putni (piemēram, vārnas, strazdi u. c.) ceļošanas laikā jūrmalā atrod labus barības apstākļus un tāpēc bieži ceļo gar krastu. Vairāk vai mazāk intensīva sauszemes putnu ceļošana novērojama gandrīz jebkurā vietā arī mūsu jūrmalā, sevišķi Kurzemē pie atklātas jūras. Rīgas jūras līča piekrastē ceļotāju putnu sablīvēšanās labi novērojama Lielupes grīvā, Slokas – Ķemeru jūrmalā, Saulkrastu jūrmalā un vairākās citās vietās. Lielupes grīvā ceļošana ir sevišķi uzkrītoša pavasarī. Labvēlīgos laika apstākļos cits pēc cita vienā un tajā pašā virzienā dažāda lieluma baros trauc žubītes, ziemas žubītes, kaņepīši, vārnas, krauķi, cīruļi, u. c.

Ceļotāju putnu sablīvēšanās jūrmalā, protams, nenozīmē, ka putnu ceļošana notiek tikai tur. Mūsu valsts nelielajā teritorijā, kuras reljefs un citi dabas apstākļi ir samērā viendabīgi, sauszemes putni ceļo izklaidus visā teritorijā. Sevišķi tas sakāms par lieliem un labi lidojošiem putniem, kuri parasti lido lielākā augstumā. Jādomā, ka mūsu valstī nav tādu vietu, kur šad tad nebūtu novērojami pārlidojoši zosu, dzērvju, baložu u. c. putnu bari, kā arī caurceļojoši dažādi plēsīgie putni. Vienīgi daži sīkie putni, kuri ceļo dienā, cenšas pēc iespējas pieturēties savām tipiskām barošanās vietām. Pļavu čipstes, mājas strazdi, žubītes, zaļžubītes, kaņepīši u. c., kuri ceļošanas laikā barojas galvenokārt atklātās vietās, visbiežāk arī lido pār atklātām vietām un pēc iespējas aplido lielus mežu masīvus. Turpretī sīļi, riekstroži un daži citi putni izvairās lidot lielus attālumus pār atklātām vietām. Sevišķi tas sakāms par rudens ceļošanu, kad putni ceļo lēni un ilgstoši uzturas labās barošanās vietās. Pavasarī, kad putni ik dienas parasti nolido daudz lielākus attālumus un izmanto taisnāko ceļu, tie redzami visdažādākās vietās. Vairums to putnu, kuri ceļo tikai naktīs, acīm redzot vispār daudz mazāk ievēro dažādas apvidus īpatnības. Mūsu valsts teritorijā tie viscaur lido izklaidus plašā frontē, pieturoties noteiktam ceļošanas virzienam. Lielās pilsētās, piemēram, Rīgā, kur daudzi dienā ceļojošie putni novērojami samērā reti, naktīs dzirdamas visdažādāko pārlidojošo putnu balsis. Vispār jāuzsver, ka sauszemes putnu caurceļošana lielākā vai mazākā mērā ir novērojama visā Latvijas teritorijā un visdažādākās vietās.

Ļoti dažādi notiek arī ūdens un piekrastes putnu ceļošana. Daudzi jūras putni izvairās šķērsot lielas sauszemes platības. Tie cenšas pārlidot sauszemi tās šaurākajās vietās vai arī izmanto ezeru virknes. Šādās izdevīgās vietās, kur jūras un piekrastes putni lido lielās masās, izveidojas it kā šaurāki vai plašāki «putnu ceļi» (piemēram, jau minētais «Baltās—Baltijas jūras putnu ceļš» u c.). Tomēr lielāka vai mazāka daļa īpatņu no tām pašām sugām nereti arī pār sauszemi lido izklaidus dažādās vietās, izmantojot upes un ezerus par atpūtas un barošanās vietām.

Jūrā dažādu ūdensputnu koncentrēšanās ceļošanas laikā novērojama visbiežāk piekrastes zonā. Tas izskaidrojams ar to, ka seklas vietas daudziem putniem (piemēram, dažādām jūras pīlēm, gārgalēm u. c.) vieglāk iegūt barību, pēc kuras tiem jānirst līdz jūras dibenam. Vēl vairāk ar jūras piekrasti saistītas dažas kaijas, bet it sevišķi daudzas sīko krastmalas bridēju — tārtiņveidīgo  putnu sugas. Daudzi no šiem putniem ceļošanas laikā novērojami gandrīz tikai jūrmalā (sudrabkaija, reņģu kaija, šņibītis, jūras ķīvīte, smilšu tārtiņš u. c.). Bieži arī tie īpatņi, kuri ligzdo ezeru vai upju krastos zemes iekšienē, vispirms pa tuvāko un izdevīgāko ceļu aizlido uz jūras krastu pat tad, ja tiem sākumā jālido pretēji ceļošanas virzienam. Tikai pēc tam šie putni ceļo tālāk, parasti sekojot jūras krasta kontūrām. Caurceļojošo ūdens un piekrastes putnu bari novērojami arī visdažādākās vietās mūsu jūrmalā. Visbiežāk tie salasās upju grīvās (piemēram, Lielupes grīvā) un piekrastes ezeros (Kaņiera, Liepājas u. c.), kur tie parasti atrod izdevīgus atpūtas un barošanās apstākļus. Šādās vietās gandrīz vienmēr uz smilšu vai dūņu sērītēm un sēkļos šur tur var sastapt šņibīšu, smilšu tārtiņu, dažādu kaiju un pīļu barus.

Parastais šņibītis (Calidris alpina) © Armands Majevskis

Kā redzams, jūru un sauszemes robežai ir it kā vadošas līnijas nozīme kā sauszemes putnu, tā dažādu ūdensputnu ceļošanā. Pirmie sablīvējas piekrastes zonā visbiežāk tāpēc, ka jūra kā grūti pārvarams dabisks šķērslis spiež putnus novirzīties no normālā ceļošanas virziena. Turpretī dažādi ūdens un piekrastes putni salasās jūrmalā tāpēc, ka atrod tur ļoti labvēlīgus barošanās apstākļus. Tieši šo putnu uzkrītošā koncentrēšanās jūras piekrastes zonā visvairāk atgādina ceļošanu «šaurās frontēs» vai pat pa norobežotiem «šauriem putnu ceļiem». Somu ornitologs Palmens, kurš aizstāvēja «šauro putnu ceļu» teoriju, vadījās galvenokārt tieši no ūdens un piekrastes putnu ceļojumiem. Tomēr jaunākie novērojumi liecina, ka daudzās vietās arī šie putni lido izklaidus plašā frontē ne vien pār jūrām, bet dažreiz arī pār sauszemi. Bez tam nedrīkst aizmirst, ka par ūdensputnu ceļošanu parasti mēdz spriest pēc viņu atpūtas un barošanās vietām. Patiesībā tas nav pareizi, jo vairums ūdens un piekrastes putnu ceļo tikai naktīs. Lai precīzi noskaidrotu, pār kādām vietām ceļošanas laikā lido dažādi putni, nepieciešami vēl turpmāki pētījumi.

Ceļotāju putnu saistība ar ligzdošanas un ziemošanas vietām.

Putniem ir ļoti stingri izteikta saistība ar ligzdošanas vietām. Lai cik tālu no dzimtenes arī atrastos pārziemošanas apgabali, dzīvi palikušie vecie putni katru pavasari no jauna atgriežas iepriekšējās ligzdošanas vietās. Daudzi putni atlido ne vien uz tiem pašiem mežu, lauku, pļavu, purvu vai ezeru iecirkņiem, kuros tie ligzdoja iepriekšējā gadā, bet nereti tie ik gadu ieņem arī vienus un tos pašus ligzdošanas iecirkņus vai pat tās pašas ligzdas. Šāda vairāk vai mazāk stingra saistība ar ligzdošanas vietām novērojama pie ļoti dažādiem putniem. Vispār zināma ir lielo plēsīgo putnu, stārķu u. c. atgriešanās uz iepriekšējām ligzdām. Būrīšos uz ligzdām gredzenotie melnie mušķērāji nākošajos gados. Parasti atrasti ligzdojot ne tālāk par 1 km no iepriekšējā gada ligzdu vietām. Vairums no tiem bija ieņēmuši jaunus būrīšus līdz 200 m attālumā, bet daļa (apmēram 10—20%) vismaz divus gadus pēc kārtas atrasti ligzdojot vienā un tajā pašā būrītī. Noskaidrots, ka bieži pat lielās kolonijās ligzdojošiem putniem katram īpatnim ir sava, noteikta vieta ligzdai. Ziemeļu «putnu kalnos» ligzdojošie alkveidīgie putni, kaijas u. c. katru gadu dēj savas olas uz viena un tā paša klints izciļņa vienā un tajā pašā vietā.

Sugām, kurām pārīši veidojas katru pavasari no jauna, ar iepriekšējām ligzdu vietām stingrāk saistīti kāda viena dzimuma īpatņi. Jau minētam melnajam mušķērājam un citiem sīkiem zvirbuļveidīgiem putniem tieši uz vecām ligzdām atgriežas visbiežāk tēviņi. Turpretī dažām pīlēm, kā noskaidrots, ar ligzdu vietām stingri saistītas ir mātītes.

Šo iespēju atgriezties savās ligzdošanas vietās, kā jau bija minēts iepriekš, veciem putniem nodrošina viņu agrākā atlidošana pavasari, salīdzinot ar jauniem īpatņiem.

Jaunie putni, kuri pie ligzdošanas stājas pirmo reizi, arī atgriežas dzimtajos apgabalos un izvietojas dzimto ligzdu apkārtnē. Daļa no tiem līdzīgi veciem īpatņiem aizņem ligzdošanas vietas dzimto ligzdu tiešā tuvumā, bet daļa izvietojas plašākā apkārtnē. Piemēram, jau minētam melnajam mušķērājam vairums jauno putnu izvietojas dažu simtu metru līdz dažu desmitu kilometru attālumā, bet daži atsevišķi īpatņi atrasti ligzdojot pat vairāku simtu kilometru attālumā no dzimtām ligzdām. Daļa jauno ķīru neatgriežas dzimtajās ligzdošanas kolonijās, bet pārvietojas uz citām kolonijām un nereti pat uz citiem tuvākiem ūdens baseiniem. Plēsīgo putnu un citu lielu putnu jaunie īpatņi, kuri ne visur var atrast piemērotus apstākļus ligzdošanai, samērā bieži izvietojas dažu desmitu un pat vairāku simtu kilometru attālumā no dzimtām ligzdām.

Brūnspārnu ķauķis (Sylvia communis) © Armands Majevskis

Šādai jauno īpatņu mazākai saistībai ar ligzdošanas vietām, kas novērojama pie visdažādākajām putnu sugām, ir liela un daudzveidīga bioloģiska nozīme. Kā jau minēts, vairums jauno putnu atlido dzimtajos apgabalos tikai pēc tam, kad vecie putni jau ieņēmuši savas ligzdošanas vietas. Jaunie putni, kuri, meklējot ligzdošanas vietas, izklīst plašākā apkārtnē ap dzimtām ligzdām, ieņem bojā gājušo veco īpatņu ligzdošanas iecirkņus. Līdz ar to tie sekmē vienmērīgu un sugas pastāvēšanai izdevīgu putnu sadalīšanos visās piemērotās vietās. Tieši jaunie putni ir tie, kuri ieklejo jaunajos apgabalos, veicinot sugas izplatīšanos piemērotās vietās un izplatības areāla palielināšanos. Un beidzot, — jauno putnu attālināšanās no dzimtām ligzdām samazina tuvu radniecīgo īpatņu savstarpējās krustošanās iespēju.

Kā jau minēts, lielākā attālumā no dzimto ligzdu vietām izvietojas tikai neliela daļa jauno putnu. Tāpēc parasti vecie putni, kuri vismaz vienreiz savā mūžā ir jau perējuši, atgriežas savās iepriekšējās ligzdošanas vietās, bet jaunie īpatņi atgriežas dzimtajos apgabalos un pirmajai ligzdošanai izvietojas visbiežāk dzimto ligzdu apkārtnē. Šīs vietas, kur jaunie īpatņi stājas pie ligzdošanas pirmo reizi, turpmāk kļūst par viņu dzimteni, uz kurieni tie arī atgriežas nākošajos gados, parasti līdz mūža beigām.

Jāatzīmē, ka jaunie putni vienmēr atgriežas dzimtajos apgabalos tikai tajā pavasarī, kad tie sasnieguši dzimumgatavību. Daudzi putni sāk ligzdot tikai divu gadu vecumā vai vecāki. Dažām no šīm sugām jaunie putni pēc pirmās pārziemošanas tūlīt neatgriežas dzimtenē, bet nereti pavada vasaru izdevīgās barošanās vietās kaut kur «pusceļā» uz ligzdošanas apgabaliem, vai arī paliek turpat ziemošanas vietās līdz nākošajām pavasarim. Raksturīgs piemērs šajā ziņā ir baltais stārķis. Gredzenoto stārķu atrašanas dati liecina, ka vairums šīs sugas jauno putnu nākošajā pavasarī (pēc izvadīšanas no ligzdām nelido uz dzimteni bet paliek turpat ziemošanas vietās Dienvidāfrikā. Tikai neliela daļa jauno stārķu pavirzās tuvāk dzimtenei un pavada vasaru šaipus ekvatora — Dienvideiropas zemēs, Mazāzijā. vai Egiptē. Tikai trešā gada pavasarī, kad jaunie stārķi parasti sasniedz dzimumgatavību, tie atgriežas ligzdošanas apgabalos. Kaut kur ceļā uz ligzdošanas apgabaliem, tos nesasniedzot, vasaru pavada arī daudzu citu putnu (piemēram, tārtiņveidīgo putnu) jaunie, vēl neligzdojošie īpatņi.

Izņēmumus vispārējai likumsakarībai par putnu saistību ar dzimtajiem apgabaliem visbiežāk gadās novērot pie pīlēm. Zināmi gadījumi, kad tās no ziemošanas vietām nav atgriezušas dzimtenē, bet aizlidojušas uz citiem apgabaliem, dažreiz pat pavisam citā virzienā. Piemēram, Islandē kā jauni putni apgredzenotie baltvēderi vairākkārt atrasti Eiropas ziemeļrietumu apgabalos (tajā skaitā ari Latvijā) un otrādi. Šādi gadījumi, kad apgredzenoti īpatņi nākošajos gados atrasti dažādās citās zemēs daudzu simtu (nereti pat vairāk kā tūkstoš) kilometru attālumā no gredzenošanas vietas, reģistrēti arī vairākām citām pīļu sugām (meža pīle, garkaklis u. c.). Šāda ligzdošanas apgabala maiņa ir skaidrojama ar to, ka pīles parasti sadalās pa pāriem jau ziemošanas vietās. Ja sapārojas īpatņi no dažādām ligzdošanas vietām, viens no partneriem (jādomā, ka tēviņš) aizlido otram līdz uz viņa dzimteni. Tādējādi izskaidrojami arī jau minētie Īslandes baltvēderu atrašanas gadījumi pie mums: kā Islandē, tā ari Eiropas ziemeļrietumu apgabalos ligzdojošie baltvēderi pārziemo vienā un tajā pašā vietā — Lielbritānijas salās.

Tomēr ligzdošanas vietu maiņa šādos lielos attālumos ari pīlēm nav visai bieži izplatīta parādība. Iespējams, ka dažādu populāciju pārstāvju sapārošanās ziemošanas vietās notiek samērā reti tikai tāpēc, ka putnu bari, kā jau minēts, arī ziemošanas vietās parasti turas atsevišķi cits no cita. Uzkrātie novērojumi un gredzenošanas rezultāti liecina, ka daudzi gājputni gadu no gada atgriežas arī vienās un tajās pašās ziemošanas vietās. Šāda uzvedība novērota ne vien pie īstajiem gājputniem, kuru «ceļošana atkarīga no iekšējās vides apstākļiem», bet arī pie tām sugām, kuru «ceļošana atkarīga no ārējās vides apstākļiem» (piemēram, kaijas, pīles u. c.). Cik stingri dažiem putniem izteikta šī saistība ar noteiktām ziemošanas vietām, liecina izmēģinājumi ar pārvestiem un citās vietās palaistiem putniem — daudzi no tiem jau tajā pašā vai nākošajā ziemā atkal atgriežas iepriekšējās pārziemošanas vietās. Piemēram, daļa no ķīriem, kuri bija noķerti Berlīnē kā pārziemotāji, pēc tam pārvesti un palaisti pie Bodenes ezera (ap 600 km gaisa līnijā), jau tajā pašā ziemā atgriezās Berlīnē. Līdzīgi rezultāti iegūti arī dažos citos izmēģinājumos. Tomēr šādu izmēģinājumu nav visai daudz. Jāuzsver, ka dažādu putnu saistība ar iepriekšējām ziemošanas vietām nav vēl pietiekoši noskaidrota. Ir zināmas arī tādas sugas, kuru īpatņi maina ziemošanas vietas atkarībā no vecuma u. c. apstākļiem (kā piemēru var minēt pelēko vārnu, kuras jaunie īpatņi rudenī aizceļo, bet daļa veco putnu paliek pārziemot turpat ligzdošanas vietās). Tāpēc šajā jautājumā nepieciešami turpmāki pētījumi.

Akmeņtārtiņš (Arenaria interpres) © Armands Majevskis

Daži pētnieki ir mēģinājuši pierādīt, ka katrs putns visu savu mūžu ne vien ligzdo un pārziemo ik gadus vienās un tajās pašās vietās, bet arī lido uz ziemošanas vietām un atpakaļ pa vienu un to pašu ceļu; ir mēģināts arī pierādīt, ka pīļu tēviņi ik gadus atgriežas vienās un tajās pašās spalvu mešanas vietās. Tomēr neviens no šiem apgalvojumiem līdz šim nav droši pierādīts. Katrā ziņā tie nav attiecināmi uz visām putnu sugām. Par daudziem putniem noskaidrots, ka to īpatņi rudenī lido uz ziemošanas vietām un pavasarī atgriežas no tām pa dažādiem ceļiem. Pēdējā laikā izdarītie novērojumi liecina, ka apšaubāma ir arī iedomātā pīļu tēviņu saistība ar iepriekšējām spalvu maiņas vietām. Visos šajos jautājumos nepieciešami turpmāki pētījumi.

Pēc mūsu domām, arī mazāk kompetentam lasītājam nebūs grūti saprast, cik ļoti liela praktiska nozīme ir pētījumiem par dažādu putnu saistību ar ligzdošanas, pārziemošanas u. c. vietām, kurās putni pavada lielāku vai mazāku daļu no savas dzīves. Precīzas zināšanas par šiem jautājumiem ir medību putnu un citu putnu aizsardzības un saimnieciskās izmantošanas pamats. Sevišķi liela nozīme ir putnu saistībai ar dzimtajiem apgabaliem. Jo stingrāk kādas sugas īpatņi saistīti ar savām iepriekšējām ligzdošanas vietām, jo vieglāk noorganizēt to aizsardzību un skaita palielināšanu tajās pašās vietās; no otras puses, — šādi putni dabiskā ceļā lēnāk ieviešas citās, jaunās vietās; un otrādi. Ne mazāka nozīme ir pētījumiem par saistību ar ziemošanas vietām, ligzdošanas ceļiem u. c. vietām. Pagaidām zināšanas visos šajos jautājumos ir visai nepietiekošas un nepieciešami plaši un rūpīgi turpmāki pētījumi. Šajā darbā visvērtīgākos rezultātus var dot putnu gredzenošana.

Kas zināms par gājputnu orientāciju ceļošanas laikā.

 Kā jau redzējām, lai arī cik tālu no dzimtenes atrastos putnu pārziemošanas vietas, tie gandrīz vienmēr atrod pareizo ceļu uz tām un atpakaļ uz iepriekšējām ligzdošanas vietām. Daudzi putni pie tam lido tikai naktīs vai arī veic lielus attālumus virs tuksnešiem un jūrām, un tomēr tie reti nomaldās no pareizā ceļa. Jau minētais Aleutu salas ligzdojošais tārtiņš, kurš pārziemo Havaju salās, nolido virs klaja okeāna bez nosēšanās vairāk kā 3000 km; un tomēr bezgalīgajos un vienmuļajos ūdens plašumos šis putns spēj atrast nelielo Havaju salu grupu. Ne mazāk pārsteidzoša ir arī to putnu orientēšanās apvidū, kuri uz savām pārziemošanas vietām un atpakaļ lido pa ļoti izlocītiem ceļiem. Šī putnu spēja atrast pareizo celu šķiet vēl brīnišķāka, ja atceramies, ka daudzām sugām jaunie putni, kuri dodas ceļojumā pirmo reizi mūžā, lido citā laikā kā vecie indivīdi. Neskatoties uz to, ka šie jaunie putni lido vieni paši, bez veco putnu vadības, tie tomēr nonāk tajās pašās sugai raksturīgajās ziemošanas vietās.

Kā jau minējām, vispārējais ceļošanas virziens, šķiet, katrai sugai vai populācijai iedzimtības ceļā saglabājas no paaudzes uz paaudzi. Tāpēc arī jaunie putni spēj atrast ziemošanas vietas bez veco putnu palīdzības. Tomēr šajā lietā nav skaidrs pats galvenais — pēc kādiem redzamiem vai neredzamiem orientieriem, pēc kāda «kompasa» tad putni nosaka pareizo vispārējo ceļošanas virzienu? Šeit jāatzīmē, ka daudzi putni spēj ne tikai noteikt debess puses, bet arī savu atrašanās vietu. Par to liecina neskaitāmi putnu pārvadāšanas izmēģinājumi. Gājputni, kuri noķerti uz ligzdām, pārvesti un palaisti pavisam svešās vietās pat daudzu simtu kilometru attālumā, gandrīz vienmēr pēc īsāka vai garāka laika ierodas atpakaļ pie savām ligzdām. Interesanti atzīmēt, ka nometniekiem šī spēja noteikt savu atrašanās vietu ir attīstīta nesalīdzināmi vājāk.

Šis jautājums — kā putni nosaka pareizo ceļošanas virzienu, nodarbina zinātnieku prātus jau gadsimtiem ilgi. Grūti būs atrast vēl kādu citu ar putnu ceļošanu saistītu jautājumu, par kuru būtu izteikti tik dažādi un bieži vien pretrunīgi uzskati un minējumi. Vieni domā, ka putni ceļošanas laikā vadās tikai pēc redzes, pie kam, kā orientieri tiek minēti gan dažādi zemes virsas un reljefa veidojumi, gan saules vai zvaigžņu un pat mēness stāvoklis Citi uzskata, ka putni izjūt zemes magnētiskā lauka spēka līnijas un pēc tam no debess puses vai pat savu atrašanās vietu. Vēl citi izteic domu, ka liela nozīme ir dažādo meteoroloģisko apstākļu (temperatūras, gaisa spiediena u.c.) nevienmērīgam sadalījumam dažādās vietās. Beidzot, ir mēģinājumi izskaidrot putnu orientēšanos ar spēju uztvert gan elektromagnētiskos viļņus, gan kosmiskos starus, gan zemes pievilkšanas spēka dažādības dažādās zemeslodes vietās utt.

Jūras zīriņš (Sterna paradisaea) © Armands Majevskis

Vairums minēto uzskatu nav patvaļīgi izdomājumi vai tīras teorijas. To pamatā ir kaut kādi faktiski novērojumi par vienu vai otru putnu sugu. Kā, piemēram, noskaidrots, ka Eiropā vairākām gājputnu sugām ceļošanas virziens ir perpendikulārs izotermām ceļošanas laikā. Citos gadījumos pierādījies, ka ultraīsie radioviļņi iespaido putnu ceļošanas virzienu. Plaši izplatīts arī uzskats, ka, piemēram, pasta baloži t. s. «magnētisko vētru» laikā viegli pazaudē orientāciju un nomaldās no pareizā ceļa. Tomēr visi šie un citi līdzīgi novērojumi parasti attiecas uz vienu vai nedaudzām putnu sugām, pie kam dažos no tiem nav izslēgta arī vienkārša sagadīšanās iespēja. Izdarot jaunus izmēģinājumus ar citām, bet bieži pat ar tām pašām putnu sugām, nav izdevies pierādīt ka aplūkotajiem apstākļiem varētu piedēvēt meklējamā «kompasa» lomu putnu orientācijai ceļošanas laikā.

Neraugoties uz neskaitāmiem izmēģinājumiem, līdz pat pēdējam laikam nebija pat pietiekoši drošu norādījumu, kādā virzienā meklēt putnu orientācijas noslēpuma atrisinājumu. Tomēr vācu zinātniekam Krameram izdevās eksperimentālā ceļā pierādīt, ka dažas putnu sugas (mājas strazdi, pasta baloži, svītrainie ķauķi) ceļošanas laikā orientējas pēc saules stāvokļa. Pierādījās arī, ka putniem nav nepieciešams redzēt tieši pašu sauli, jo tie spēj noteikt saules stāvokli arī pēc polarizētās un atstarotās gaismas. Stipri mākoņainā laikā putni orientējoties vājāk. Nosakot debess puses pēc saules stāvokļa (kurš, kā zināms, taču mainās), putni vadās pēc kaut kāda «iekšējā pulksteņa», kura būtība līdz šim nav noskaidrota.

Kramera pētījumus uzskata par ļoti svarīgiem, jo tie ienes zināmu skaidrību līdz šim pilnīgi neizpētītajā putnu orientācijas problēmā. Tomēr šis darbs pašreiz vēl ir tikai sākuma stadijā. Daudzi jautājumi, tajā skaitā ari naktīs ceļojošo putnu orientācija, pagaidām vēl nav izskaidroti.

Teksts: Latvijas PSR Zinātņu Akadēmija, Bioloģiskais institūts, 1958, Rīga, H. Michelsons, Putnu ceļošana. 54 – 92 lpp.

Blakus sistemātiskam putnu sadalījumam tos var dalīt bioloģiskā sadalījumā. Tā var izšķirt perētāju putnus, ziemas viesus, caurceļotājus un maldu viesus. Par ziemas viesiem sauc tādus putnus, kas, kā jau pats nosaukums rāda, pie mums sastopami galvenokārt ziemā, bet kuru perēšanas vietas ir augstāk ziemeļos (zīdastes, baltās pūces). Caurceļotāji ir tie ziemeļu perētāju putni, kas katru rudeni un pavasari pie mums parādās ceļojot uz ziemas mītnēm vai atgriežoties atpakaļ uz perēšanas vietām; te pieder vairākas ziemeļu pīļu (nirpīļu) sugas, dažas tārtiņu sugas u. c. Šeit jāpiebilst, ka vienas un tas pašas sugas pārstāvji pie mums var būt perētāji un arī caurceļotāji (meža slokas, piles, pelēkie strazdi). Ar maldu viesiem saprot tādus citu zemju perētājus, kas tikai dažas reizes pie mums ir parādījušies, vai pat tikai vienu reizi atzīmēta viņu iemaldīšanās; kā maldu viesi jāmin — pelikāni, stepju vistiņas, lielā maitu lija, sudraba gārnis. zīda gārnis u. c. Šo bioloģisko grupu pārstāvju skaits dažādos apgabalos ir dažāds.

Šeit jāatzīmē, ka visā pasaulē sastopam apm. 13 000 pamatsugas. Ja skaitītu visas pasugas un aprakstītās putnu formas, tad viņu skaits palielinātos varbūt pat divkārši. Arī Eiropas un Latvijas putnu skaits palielinātos, ja tādā pašā veidā ievērotu visas literatūrā minētās formas.

Mazais svilpis (Carpodacus erythrinus) © Armands Majevskis

Pašus perētāju putnus no bioloģiskā viedokļa var savukārt sadalīt trīs grupās: nometniekos, klejotāju putnos un ceļotājos. Šis iedalījums nav sevišķi noteikts, un dažreiz pat grūti starp šīm grupām vilkt robežu. Visumā ar nometniekiem saprot tādus putnus, kas visu gadu paliek savas perēšanas vietās un uzturas zināmā lielākā vai mazākā apgabalā. Par klaidoņiem apzīmē tādus putnus, kuri sastopami gan cauru gadu, bet nevienādā skaitā: viņi uz zināmu laiku var kādā vietā izzust pavisam, citur atkal parādīties; tie parasti meklēdami barību, lielākos vai mazākos bariņos, klejo apkārt. Pie ceļotājiem pieder visi tie (lielākā daļa), kas rudeni savu dzimteni atstāj, dodas pārziemot uz siltākiem apgabaliem un pavasari atkal atgriežas. Kā jau aizrādīts, noteiktu robežu starp nometniekiem un klaidoņiem, klaidoņiem un ceļotājiem nevar vilkt. Turoties pie paša vārda nometniekus nemaz nedrīkstētu atzīt, jo katrs putns, ja arī neceļo. tad vismaz klejo.

Putnu ceļošana jeb parādība, ka daudzas putnu sugas rudeni atstāj dzimteni, lai nelabvēlīgos aukstos mēnešus pavadītu siltākās zemēs, ziemas mītnēs, ir loti apbrīnojams bioloģisks jautājums. Putnu ceļošana ir instinkts, dzineklis, kas, bez šaubām, saistīts ar seniem klimata pārgrozījumiem, tiešāk — ar ledus laikmeta iestāšanos un nozušanu attiecīgā putna dzimtenē. Pie ,,pusceļotājiem” — klejotājiem, viņu pārlidojumi atkarīgi no nelabvēlīgu apstākļu iestāšanās, bet īstos ceļotājus gandrīz neietekmē. Daudzi no tiem jau atstāj dzimto pusi vasaras beigas, pastāvot vēl jaukam, siltam laikam, kad par barības trūkumu nemaz nevar būt runa. Tur vienīgi darbojas no neskaitāmām paaudzēm mantotais dzineklis, uz ko arī norāda apstāklis, ka bieži vien jaunie putni dodas agrāk ceļā nekā vecie; var arī piedzīvot, ka gūstā turētie putni no kukaiņēdājiem ceļotājiem rudeni, naktīs izrāda lielu nemieru, mētājas pa sprostu, lai gan tie bija pieradināti un nekad nekā tamlīdzīga nav izrādījuši; šis laiks turpinās tik ilgi, cik viņu brīvībā dzīvojošo radinieku ceļošanas periods. — Starp aizceļošanu rudenī un atgriešanos pavasari ir novērojama diezgan liela starpība: rudenī putni nesteidzas, viņi ceļo bieži un ar lielākiem pārtraukumiem, dažreiz pat uz pāris nedēļām apmetoties kādā labvēlīgā vietā.

Pavasarī putni, kā neatvairāmu spēku vilkti, steidzas atpakaļ uz dzimteni, un jādomā, ka tas ir sakarā ar vairošanās dzinekli, ar priekšā stāvošo ligzdošanu. Kā zināms, dažas sugas pie mums sastopamas kā perētāji un kā caurceļotāji, t. i. viņu perēšanas apgabals aptver ne tikai mūsu apgabalu, bet arī zemes tālāk uz ziemeļaustrumiem. Pie tādām sugām jāpieņem, ka mūsu perētāji ierodas agrāk nekā viņu radinieki, kas ceļo tālāk. Pamatojoties uz attiecīgiem novērojumiem, tas ir diezgan noteikti sakāms par dzērvēm, meža slokām un dažām citām sugām. Dažu putnu bari rudenī ceļojot nolido daudz garāku gabalu nekā pavasarī, kad tie steigdamies laižas taisnāk, pa īsāko – Ceļojot putni pieturas pie zināmām vietām: daudzi ceļo gar jūrmalu, gar lielākām upēm, gar augstākām kalnu grēdām u. t. t. Tādas vietas arī parasti nosauc par putnu ceļiem. Saprotams, visas putnu sugas nelieto vienu un to pašu ceļu, un šie ceļi, sevišķi dziļā iekšzemē, dažreiz ir tik plati, ka var runāt par ceļošanas „frontēm”. Kopumā var teikt, ka putni ceļojot pieturas pie zināmam ainavas formācijām — upju ielejām, mežu malām u.t.t., bet jūrmala izrādās sevišķi „pievilcīga” visdažādākajām putnu grupām. Eiropā mēdz izšķirt trīs galvenos putnu ceļus. Pirmais būtu t. s. jūrmalas ceļš, kas iezīmējas gar Baltijas, Ziemeļu jūru, Atlantijas okeāna un Vidus jūras piekrastēm; šo ceļu starp daudziem citiem lieto Ziemeļeiropas ūdensputni. Daudzo līkumu un jūras līču dēļ, šis ceļš ir loti garš; lidojot pa to, Sibīrijas gaŗkaklim jāveic apm. 8000 km, lai gan viņa ziemas miteklis no perēšanas vietas taisnā līnijā ir tikai apm. 3000 km. Otrs cels ir t. s. Itālijas, Spānijas ceļš: tas ved no Austrumeiropas pāri Ungārijai, Ziemeļitālijai, Korsikas salai uz Spāniju. Trešais ceļš būtu Adrijas, Tunisas ceļš, kas iet pāri Sicīlijas salai. Saprotams, šo ceļu nozīmi nedrīkst uztvert burtiski, un novērojot putnu lidojumus, varētu uzstādīt daudzus citus mazāk ievērojamus „ceļus” un to nozarojumus; jo tālāk zināma apgabala perētāji ceļojot atrodas no dzimtenes, jo drīzāk tie pieturas pie noteikta ceļa un, turpretim, jo tuvāk putni ir savai dzīves vietai, jo grūtāk ir runāt par kādu ceļu — tie izklīst mazākos baros, meklējot savas perēšanas vietas, un rudeni atkal pamazām salasās kopā. Sakarā ar lielo dažādību starp atsevišķām bioloģiskām grupām nav iespējams šo jautājumu īsi aprakstīt un vispārināt. Pat vienas sugas putni nelieto vienu un to pašu ceļu, skatoties pēc tā, kur atrodas viņu perēšanas vietas; tā, Rietumeiropas stārķi ceļo pāri Spānijai un Ziemeļāfrikas tuksnešiem, bet Austrumvācijas un mūsu stārķi pāri Balkānu pussalai, gar Mazāziju un Ēģipti un tālāk uz Dienvidāfriku. Arī pie mums ir vairākas vietas, kur ļoti izdevīgi var novērot putnu ceļošanu, piem. Rīgas jūrmalā pie Lielupes, atklātā jūrmalā pie Ventspils u. c. Arī iekšzemē ir vietas, pār kurām ceļotāji putni labprāt pārlido; kā tādas jāmin lielāki ezeri ar apkārtējiem līdzenumiem (Burtnieku, Lubānas ezers).

Baltais stārķis (Ciconia ciconia) © Armands Majevskis

Galu gala ceļošanas periodos, rudenī un pavasarī, putnu ceļošanu lielākā vai mazākā mērā var novērot visās vietās.—Tuvu stāvošs ir jautājums — kā putni ceļojot orientējas. Lai gan pati ceļošana ir dzineklis, tomēr putni ceļa izvēlē visvairāk paļaujas uz savu aso redzes spēju. Tādēļ var ari saprast, ka skaidrā laikā putni ceļo samērā augstāk nekā neskaidrā, miglainā. Grūti saprast, kā putni, sevišķi nakts ceļotāji, atrod pareizo virzienu ceļojot, piemēram, 100—200 km pāri jūrai. — Ceļojot putni neattīsta savu augstāko lidošanas ātrumu. Ar vairākiem eksaktiem eksperimentiem pierādīts, ka strazdi lido ar apm. 70 km ātrumu stundā, vārnas — 60 km, žubītes apm. 50 km stundā u. t. t. Visi šie putni lidojot var sasniegt daudz lielākus ātrumus, piemēram, bēgot no ienaidnieka. Agrāk tika pieņemts, ka ceļotāji putni lido daudz augstāk, nekā tas faktiski ir; lielākos augstumos valda ne tikai lielāks aukstums, bet ir arī mazāks gaisa spiediens, kas apgrūtinātu viņu lidošanu. Lielākā putnu daļa ceļo 400—500 m augstumā, tikai daži (plēsīgie putni) augstāk. Šā jautājuma noskaidrošanu dabas pētniekiem, pēckara gados, lielā mērā sekmējuši lidotāji. Dažas sīkāku putnu sugas ceļo lēkājot un laidelējoties no viena krūma vai kociņa galotnes uz otru gar upmalām, mežmalām, turoties visu laiku vienā virzienā; par to var katrs novērotājs viegli pārliecināties, nosēžoties ceļošanas laikā kādā piemērotā vietā. Daži putni (lielākā daļa dziedātāju) ceļo naktīs, citi (plēsīgie, vārnas, žubītes) tikai pa dienu; daudzi (ūdensputni, stārķi, strazdi un bezdelīgas) ceļo kā dienu, tā nakti. -. Kur ceļotāji pavada ziemu? Ziemeļeiropas, kā arī mūsu pīles, siltākās ziemās paliek Ziemeļvācijā un tikai aukstākam laikam iestājoties aizlido tālāk līdz Anglijas vai Ziemeļfrancijas piekrastei. Arī mūsu vārnas aizceļo tikai līdz Austrumvācijas rietumu daļai, reti tālāk. Tomēr lielākā daļa putnu atrod savus ziemas mitekļus daudz tālākās vietās — Dienvideiropā (slokas, ķīvītes, ķīŗi), Āfrikā (vālodzes, dzeguzes, daudzi dziedātāji). Tādā veidā putni nolido garu ceļu; mūsu stārķiem jānolido apm. 10 000 km, kamēr tiek savos ziemas mitekļos Dienvidāfrikā Kāpzemē. Ir dažas vietas, kur ziema salasās sevišķi daudz visdažādāko sugu putnu; kā tādas var minēt Kaspijas jūras dienvidrietumu piekrasti un Eiropā Donavas ietekas apgabalu pie Melnās jūras; šādas vietas ziemas mēnešos var uzskatīt par ,,dzīvu muzeju”.

Sākot ar šo gadsimtu, arvienu plašāk izmanto putnu gredzenošanu, kā viseksaktāko metodi putnu ceļu un ziemas mītņu izpētīšanai. Putniem, lielāka vairumā jauniem, vēl ligzdās esot, ap kāju apliek speciālu gredzenu ar numuru un iestādes apzīmējumu. Gredzeni izgatavoti no alumīnija, kas nerūsē un sava viegluma dēļ arī netraucē putnu. Lai gredzeni būtu piemēroti putnu kājas lielumam, lieto dažādu kalibru gredzenus, parasti 5—6 lielumus. 
Pēdējos gados putnu gredzenošana notiek gandrīz visas valstīs. Iegūtie rezultāti ir ļoti vērtīgi un ar to palīdzību noskaidroti ne tikai mūsu putnu ziemas mitekļi un ceļu virzieni, bet arī viņu sasniegto vecumu.

Teksts: Mežu departamenta izdevums, 1936, Rīga, LU Pr. Doc. N. Transehe, Dr. R. Sināts, Latvijas Putni. 15 – 18 lpp.