Par putnu kaitīgumu un noderību

Jautājums par putnu kaitīgumu un noderību ir vecs, un mūsu laikos var pat teikt, ka šis jautājums ir jau novecojies. Agrākos laikos putnu nozīmi dabā par daudz vērtēja no tā viedokļa, vai tie cilvēkam ir ,,kaitīgi” vai ,,derīgi”, spriežot pēc viņu barības. Tur tad varēja notikt vislielākie pārpratumi. Vienas paaudzes cilvēki centās iznīcināt katru plēsīgo, katru putnu, kam vien bija līks knābis.

Bikšainais apogs (Aegolius funereus) © Armands Majevskis

Tagad mūsu dienās jau ir zināms, ka ne katrs ,,plēsīgs putns” ir kaitīgs. Pieņemsim, ka ari izdotos iznīcināt visus tos plēsīgos, ko varētu uzskatīt par kaitīgiem, piem. vistu vanagus; tad cilvēku labā daudz kas nebūtu sasniegts, jo tieši šie plēsīgie putni izlasa dažu medību putnu sugu vājākos un slimākos eksemplārus un līdz ar to ierobežo tur esošo, piem. no parazītiem cēlušos, sērgu izplatīšanos. Ir ,piem., zināmi gadījumi Skotijā, kur vanagi bija iznīcināti, bet pēc tam sāka nīkuļot un skaitā mazināties medību putni — purva teteri. tikai pēc jaunas vanagu ievešanas šī nelabvēlīgā parādība izbeidzās. Arī pie mums Latvijā agrāk bija daudz vairāk plēsīgo putnu, bet, neskatoties uz to, arī ievērojami vairāk medību putnu. Tātad skaidri redzams, ka plēsīgajiem putniem nav vainojami pie medību putnu samazināšanās, bet tur ir citi iemesli. Par to visu ir pietiekami rakstīts medniecības žurnālos. Ir novērots arī tas, ka tagadējos laikos ir daudz vairāk ieroču veikalu nekā pirmskara gados, un sakarā ar to ari daudz vairāk šāvēju, no kuriem ne katrs pelna mednieka nosaukumu. Ko līdz visi piemērotie medību likumi, ja daudzi mednieki apzināti šos likumus neievēro. Ja vien katrs saimnieks un mednieks rūpētos par lauku irbju sargāšanu un barošanu ziemās, tad viņu skaits Latvija dažos gados savairotos desmitkārtīgi, uz ko jau norādīts aprakstā par lauku irbi.

Vispār putnu sadalījums kaitīgos un noderīgos ir zinātniski nepamatots. Bez tam viens un tas pats putns var skaitīties par derīgu un kaitīgu, skatoties pēc gada laika un arī attiecīgā cilvēka uzskata. Piemēram, mūsu pelēkās vārnas mednieka acīs sevišķi vasaras sākumā bez šaubām ir kaitīgi putni, jo tās izlasa pīļu u. c. medību putnu olas un mazuļus; zemkopis vārnas katrā ziņā aizstāvēs. jo tās, sevišķi aršanas laikā sekojot arājam tīrumā, iznīcina ievērojamā skaitā dažādus kukaiņus un tārpus. — Otrādi — arī „noderīgums” viegli tiek pārspīlēts: kukaiņu skaits, kurus iznīcina mazie dziedātāji vai citi putni nav tik liels, lai par to runātu kā par saimniecisku faktoru. Ja kādā gadā savairotos pārmērīgā vairumā kāds dārza vai meža kaitēklis (piem. mūķene), tad ne dzeguzes, ne citi derīgie putni nesamazinās kaitēkļu skaitu, bet tie iznīkst tamdēļ, ka viņu starpā rodas kāda sērga, kā parasti notiek dabā, kur vienas sugas pārstāvji parādās pārmērīgā vairumā.

Vistu vanags (Accipiter gentilis) © Armands Majcevskis

Cilvēks tikai no seniem laikiem ir pieradis redzēt katrā dzīvniekā kaitīgu vai derīgu, pie kam viegli aizmirst, ka brīvā dabā valda savi likumi, un šo likumu pārmērīga traucēšana rada tikai nedabisku stāvokli. Mūsdienās putnus neiznīcina kaut kāda kaitīguma dēļ un nesaudzē noderības dēļ, bet ievēro vienīgi to viedokli, vai putns rets, vai ne. Retumi katra ziņā jāsaudzē tieši to retuma dēļ. Dabas — putnu — aizsardzības jautājums Rietumeiropā ir jau sen iesakņojies tautas uzskatos, un apzinīgs mednieks nešaus pat kaitīgos vistu vanagus, zinādams, ka viņu skaits gājis stipri mazumā un ka tie iznīcina arī lielu daļu vārnu u. c. putnu, kas medniecībā nemaz nav derīgi. Putnu aizsardzība nevar pastāvēt vienīgi no tā, ka tos nešauj, bet jārūpējas ari tādā veidā, ka dod tiem perēšanas iespēju. Daudzi putni sakarā ar moderno mežsaimniecību zaudē savas perēšanas vietas — caurus kokus (meža baloži, zaļās vārnas, dzeņi). Apzinīgi mežkopji un lauksaimnieki neiznīcina vecos kokus, bet atstāj saviem draugiem — putniem. Tomēr mums par kaunu jāsaka, ka, neskatoties uz mūsu pirmatnējo, skaisto dabu, dažu retāku putnu skaits samazinās, jo sajūta par dabas aizsardzību mums nav vēl tik tuva tautas dvēselei, kā to katrs putnu draugs no sirds varētu vēlēties.

Teksts: Mežu departamenta izdevums, 1936, Rīga, LU Pr. Doc. N. Transehe, Dr. R. Sināts, Latvijas Putni. 21 – 22 lpp.