Dziedāšana

Dziesma

Iepazīstoties ar putnu balsīm, jābrīnās par to pārsteidzošo harmoniju, kas eksistē dabā. Šķiet, ka putnu dziedāšana, iespējama tikai tajā vietā un tajos apstākļos, kādos to allaž dzirdam. Lakstīgalas dziesma krāšņi ziedošās ievās vai biezā kārklājā strauta vai dīķa krastā dumpja baurošana niedru audzē; bezdelīgu steidzīgās «sarunas», sēžot rindā uz vadiem; zvirbuļa čivināšana ceļmalas krūmos vai žubītes skanīgie treļļi saules apspīdētā mežmalā — tā vienmēr ir mums apkārt esošās dzīvās dabas sastāvdaļa. Pie putnu balsīm lielākā daļa cilvēku ir tā pieraduši, ka tās nemaz neievēro — šīs skaņas mums kļūst it kā par dabas «fona troksni».

Melnais mežastrazds (Turdus merula) © Armands Majevskis

Melnais mežastrazds (Turdus merula) © Armands Majevskis

Uzskats, ka putni dzied vienīgi pavasarī un vasarā, ir tikai daļēji pareizs. Tiešām, šajā laikā putnu dziedāšana ir sevišķi uzkrītoša, jo tajā piedalās liels skaits dažādu sugu putnu. Taču patiesībā dziedošus putnus var sastapt arī rudenī un ziemā. Janvāris. Tikai dažas dienas mēnesī ir pa īstam saulainas, bet saule arvien ilgāk aizkavējas pie debesjuma — diena kļūst garāka. Pirmie pie mums janvāra sauli apsveic mājas zvirbuļi — to bariņos vērojama neparasta rosība. Zvirbuļu saskanīgo čivināšanu grūti nosaukt par dziesmu, taču pēc jēgas un satura tā atbilst lakstīgalas dziesmai, kas mūs sajūsmina ar savu skaistumu. Katram mēnesim ir raksturīgas savas skaņas, savs atskaņotājs. Vēl nav norimuši februāra sniegputeņi, bet no egles galotnes jau atskan krustknābja dziesma, un naktīs meža klusumu iztraucē pūču kliedzieni. Fū-ū-ū — pūš meža pūces tēviņš, un tam atsaucas mātīte — kiu, kiu, kiu. Martā dzied mizuložņas, dzilnīši, zīlītes. Pak, pak — skan pavasara pilieni. Un šo mostošās dabas signālu uztver lielās zīlītes: ti-ta, ti-ta, tās velk divzilbīgu motīvu. Aprīlī meža korī skan jau desmiti balsu. Tur ir meža strazdi — melnais, plukšķis un dziedātājstrazds, ir sarkanrīklīte, peļkājīte, žubīte, paceplītis, čuņčiņš, melnais mušķērājs. Maijā no ziemošanas vietām atgriežas pēdējie mūsu putni. Par savu atgriešanos ar dziesmu paziņo lakstīgala, vālodze, mazais svilpis. Putni ar izstieptu vairošanās ciklu, kuri paspēj vasarā izaudzēt divus perējumus (lielā zīlīte, dzeltenā stērste, bezdelīga u. c.), turpina dziedāt vairākus mēnešus.

Rudenī pirms aizlidošanas uz ziemošanas vietām daži putni pēkšņi atsāk dziedāt. Mājas strazdi dzied pie tukšiem būriem, mežā atkal var dzirdēt čunčiņa «cilp-calp». Tā ir tā sauktā rudens dziedāšana, kas atšķiras no pavasara dziedāšanas ar savu nepastāvīgumu un mazāku intensitāti. Rudens dziedāšanas funkcionālā nozīme ir saistīta ar jauno putnu iemaņu veidošanos. Tipiskie mūsu mežu dziedāji pieder pie apakškārtas Oscines jeb zvirbuļveidīgajiem dziedātājiem. Šī grupa apvieno vairāk nekā četrus tūkstošus sugu, t.i. apmēram pusi no mums zināmajiem putniem. Pie tās pieder cīruļi, zīlītes, mušķērāji, bezdelīgas un čurkstes, žubītes, vārnas, žagatas un sīļi, un daudzi citi, pavisam 56 dzimtas. Dziesmas ir ārkārtīgi daudzveidīgas, sākot ar lielās zīlītes divu vai trīs skaņu «motīvu» līdz paceplīša 103 skaņu frāzei.

Vai ir pierādījums tam, ka sarežģīta dziesmā ir vairāk informācijas nekā vienkāršā un īsā? Kā izskaidrot dažu putnu ārkārtīgi sarežģītās un ilgstošās dziesmas? Dziesmas polifunkcionālo nozīmi tagad atzīst lielākā daļa ornitologu, bet dažādām putnu sugām atsevišķu dziesmas funkciju īpatsvars var būt dažāds. Vieniem putniem dziesma domāta galvenokārt tam, lai piesaistītu mātīti, citiem — lai pieteiktu tiesības uz teritoriju. Lielās zīlītes veido pārus vēl pirms tam, kad tēviņš sāk pavasarī dziedāt, tātad tā dziesmai ir tīri teritoriāla nozīme. Tomēr, ja lielās zīlītes tēviņš kļūst par atraitni, tad dziesma, ko tas dziedās sešas reizes intensīvāk (biežāk), būs domāta mātītes piesaistīšanai. Melnā mušķērāja tēviņš mūsu mežos atlido vairākas dienas agrāk par mātīti un, sameklējis ligzdai piemērotu dobumu vai būrīti, uzreiz paziņo par sevi ar balsi. Bet, atradis sev draudzeni, tas sāk dziedāt daudz retāk. Tātad melnā mušķērāja dziesma noder galvenokārt mātītes pievilināšanai.

Vai putni pēc dziesmas atšķir individuāli savas sugas tēviņus? Atbildi uz šo jautājumu dod eksperiments ar kādu Amerikas putnu — zeltgalvas kokķauķi. Ornitologi ierakstīja magnetofona lentē triju kokķauķu balsis. Šie kokķauķi ligzdoja kaimiņos ceturtajam kokķauķim. Kad magnetofona ierakstu atskaņoja pie šā putna ligzdošanas iecirkņa robežas, tas neizrādīja agresivitāti. Taču, kad ornitologi pie iecirkņa robežas atskaņoja cita kokķauķa, kas nebija tuvs kaimiņš, dziesmas ierakstu, mūsu kokķauķis uzreiz kļuva agresīvs, juzdams iebrucēju.

Žubīte (Fringilla coelebs) © Armands Majevskis

Dažas putnu sugas, piemēram, lielā zīlīte un žubīte, dziedot ne vienmēr atkārto vienu un to pašu frāzi, katrs tēviņš var svilpot vairākus variantus, no kuriem daži var būt kopīgi ar kaimiņiem. Ieklausieties pavasarīgajā lielo zīlīšu zvanīšanā. Kaimiņos dzīvojošie putni dziedot ievēro noteiktu secību, cenzdamies nepārtraukt cits citu. Putni it kā sacenšas savā starpā. Profesors A. Maļčevskis zīlīšu zvanīšanu apraksta šādi: «Pirmā zīlīte ar pikolo flautu izdzied lielo sekundu (mi-mi-re), uzsverot pēdējo zilbi. Cita tai piebalso ar tercu. Izveidojas muzikāla sasaukšanās. Skan vienkāršs, nemākslots dabas motīvs. Nereti var noklausīties, kā otrais dziedātājs uztver nule dzirdēto dziesmu un atdarina to. Kādēļ putns tā dara? Zinātnieki domā, ka vienādu frāžu apmaiņa dziedošajiem tēviņiem ļauj labāk ievērot distanci citam no cita un līdz ar to rūpēties par paša teritorijas robežas neaizskaramību. Ir zināms, ka ērtāk ir salīdzināt vienādus signālus, lai noteiktu skaņas izdzišanu, pieaugot attālumam, un tādā kārtā novērtētu distanci līdz dziedošajam tēviņam. Ir vēl viens interesants izskaidrojums tam, ka vienam dziedonim ir vairāki dziesmas varianti. Ja, piemēram, kādā meža iecirknī dzied vairāki tēviņi un katrs no tiem dzied vairākus dziesmas variantus, tad jaunpienācējam, kas pretendē uz ligzdošanu šajā meža iecirknī, liksies, ka tas ir biezāk apdzīvots nekā īstenībā. Tātad vairāku dziesmas variantu dziedāšana noder ligzdas teritorijas aizsardzībai pret konkurentu tīkojumiem.

Mazākā nedalāmā dziesmas «vienība» ir skaņa. Skaņas apvienojas zilbēs, bet zilbes — motīvos vai frāzēs. Dažiem ceru kāpelētājķauķa tēviņiem, sava veida rekordistiem šajā ziņā, ir krājumā apmēram 100 zilbes dziesmas izveidošanai. Noskaidrots, ka dziedātājs, kam ir sarežģītāka dziesma, ātrāk atrod sev partneri. Par to, ar kādu skaņu dažādību sastopas zinātnieki, analizējot putnu dziesmas, var spriest pēc kāda pētījuma, ko veikuši amerikāņu zinātnieki no Rokfellera universitātes. Viņi pētījuši mikrostruktūru tās purva zvirbuļstērstes dziesmas daļai, kuru putni iemācās. Purva zvirbuļstērstes dziesmai ir papildinājums, ko veido 10 zilbes ar 2—5 dažādām skaņām katrā. Noteiktas zilbes attīstība ir ļoti atkarīga no imitācijas. Zinātnieki ierakstījuši magnetofonā divu populāciju putnu 452 dziesmas (šīs populācijas dzīvoja 1000 km attālumā viena no otras). Izrādījās, ka dziesmas sastāv no 376 dažādām zilbēm, kuras veidoja 1307 dažādas skaņas. Visas skaņas iedalīja sešos tipos. Pētnieki nāca pie secinājuma, ka skaņu lietošanu noteic iedzimta programma; zilbju un skaņu iekļaušanas secība ir populācijas pazīme. Tādā veidā šo īpatnību analīzes rezultātā var atšķirt vienu dialektu no otra.

Daudzas sugas dabā atšķiramas tikai pēc balss, tādēļ tās sauc par dvīņu sugām. Mūsu mežos ļoti bieži sastopamas trīs ķauķīšu sugas: čuņčiņš, vītītis un svirlītis. Atšķirt pēc izskata šos putnus, kas lodā pa kokiem, ir ļoti grūti pat speciālistiem. Tomēr tas tā ir tikai tik ilgi, kamēr tie klusē, jo šo radniecīgo un visai līdzīgo putnu dziesmas ir pārsteidzoši atšķirīgas. Acīmredzot kaut kad sugu vēsturiskās attīstības gaitā no vienas izejformas izcēlušies trīs atzarojumi; no kuriem radušās trīs dažādas sugas. Katrs no šiem trijiem putniem ieņēma savu ekoloģisko nišu, un acīmredzot dabiskajai izlasei bija izdevīgāk, lai būtu trīs specializētas sugas, nevis viena universāla. Tieši tāpēc, lai nenotiktu dažādu sugu krustošanās, radās minēto sugu tēviņu dziesmu atšķirība. Tajās vietās, kur čuņčiņš, vītītis un svirlītis nedzīvo vienā teritorijā, to dziesmas skan pavisam citādi. Piemēram, Pireneju pussalā vītīša nav, toties tur dzīvojošās čuņčiņa pasugas dziesma ir līdzīga vītīša dziesmai un skaidri atšķiras no citu čuņčiņa pasugu dziesmas.

Daudzi cilvēki ir centušies noteikt labāko dziedātāju putnu vidū. Tomēr tāds vērtējums vienmēr ir subjektīvs. Anglijas putnu balsu pazinējs Dz. Bosvols sastādījis izcilāko Anglijas dziedātāju sarakstu. Šo sarakstu var attiecināt arī uz Latvijas putniem, tikai ar vienu iebildi: pats pirmais dziedonis — rietumu lakstīgala Latvijā nav sastopams, bet tā vietu var ieņemt Latvijā dzīvojošā austrumu lakstīgala.

Gaišais ķauķis (Sylvia curruca) © Armands Majevskis

Čārlzs Hārtsborns grāmatā «Dzimuši, lai dziedātu» nosauc 194 pasaulē labākos dziedātājus. Pirmo vietu pasaules spārnoto dziedoņu vidū ieņem lielā līraste, kas dzīvo Austrālijā. Lūk, kā Džeralds Darels apraksta pieradinātas līrastes, vārdā Spotijs, dziedāšanu: «Vispirms Spotijs uzņēma dažus flautas skaņām līdzīgus ievadtoņus, lai uzskaņotu balsi, tad mazliet nolaida spārnus, izlieca virs muguras asti kā baltu spalvu ūdenskritumu, atmeta atpakaļ galvu, un viņam no rīkles izplūda tik brīnišķīga, virtuoza dziesma, ka tās skaistumu nav iespējams aprakstīt. Līdzās trilleriem un fioritūrām, un zemiem, sulīgiem kontralta toņiem es Spotija dziedājumā saklausīju arī kukaburas griezīgos, ķerkstošos smieklus, Austrālijas «tarkšķes» dziesmu (līdzīgu gana pātagas šmīkstēšanai) un vēl tādu skaņu, kāda rodas, ripinot pa akmeņainu nogāzi skārda kannu, pilnu ar oļiem. Lai cik tas liktos savādi, visas šīs dīvainās, nemelodiskās skaņas tik meistarīgi un saskanīgi iekļāvās līrasta pamatdziesmā, ka to nevis sabojāja, bet vērta vēl jo krāšņāku.»

Daudzi, iespējams, ir ievērojuši, ka agrā rītā putni dzied daudz intensīvāk nekā pusdienas stundās. Kāpēc gan putni visaizrautīgāk dzied rītausmas un vakarblāzmas laikā? Tam, jādomā, ir vairāki iemesli. Pirmkārt, šajā diennakts laikā vājais apgaismojums, it sevišķi biezā mežā, neļauj meklēt barību, tātad visas putnu spējas var tikt veltītas dziedāšanai. Otrkārt, ap šo laiku parasti pieklust vējš, un tas padara dziedāšanu efektīvāku — skaņa izplatās tālāk un neizkropļojas. Bez tam krēslā apklust dažādi virszemes trokšņi, dabiskie vai cilvēka darbības radītie. Bet kā putni uzzina, kad jādzied? Te kā dabiskais regulators darbojas gaisma. Noteikta apgaismojuma pakāpe, ko mūsu gadsimta sākumā nosauca par «modinātāju gaismu», ir kairinātājs, kas izraisa putnos aktivitāti, turklāt dažādām sugām tas ir dažāds. Piemēram, melnajam mežastrazdam tas ir 0,1 Ix, dzeguzei — 1,0 lx, lielajai zīlītei—1,8 Ix, melngalvas ķauķim — 4,0 lx, žubītei — 12,0 lx, mājas zvirbulim — 20,0 luksi. Atšķirības apgaismojuma pakāpē ir cēlonis tam, ka dažādas putnu sugas rīta aktivitāti uzsāk noteiktā secībā. Tēviņiem pavasara dziedāšana prasa milzīgu piepūli. Dzeltenā stērste, piemēram, savu īso dziesmiņu dzied ap 3000 reižu dienā. Enerģijas daudzums, ko putns patērē dziedāšanai, gandrīz līdzinās tam, kas tiek tērēts lidojumam. Putni, kas dzīvo biezā augājā, kontaktus uztur galvenokārt ar balss palīdzību. Bieži vien redze izrādās mazāk efektīva nekā dzirde. Mēs jau minējām, ka putnu balsis un dziesmas ir pielāgotas konkrētiem ekoloģiskiem apstākļiem. Augstās skaņas lapotne apslāpē stiprāk nekā zemās. Biezā mežā labi dzirdama lielās zīlītes dziesma, kurā ir zemas uzsvērtas skaņas. Toties zīlītes, kas ligzdo pilsētā pēc somu ornitologu novērojumiem, iz manījušas dziedāšanas laiku, lai varētu sacensties ar automašīnu trokšņiem. Tagad tās cenšas dziedāt tajās dienas stundās, kad satiksmes intensitāte ir mazāka. Tāda pati tendence ir novērojama visās lielpilsētās. Meža putni, kas apmetušies pilsētā, no rīta, kad sākas ielu troksnis, dziedāšanu pārtrauc, kamēr to sugasbrāļi mežā šajās stundās mierīgi dzied.

Dziedot putns arī kustas, un šīs kustības var būt tik raksturīgas, ka der par pazīmi putna sugas noteikšanai. Ir putni, kas dzied tikai lidojumā. Lauka cīrulim, kas dzīvo klajos laukos un izvairās no kokiem, dziedāšanas laikā ir «jākarājas» gaisā — tikai tad to var dzirdēt pietiekami tālu. Daudzi meža putni dziedot nosēžas paša augstākā apkārtnes koka virsotnē, citi — uzlido virs kokiem. Mēs jau minējām, ka vienas sugas putnu dziesma var būt atšķirīga dažādos ģeogrāfiskos rajonos. Taču arī katrā noteiktā vietā to parasti pārstāv vairāki varianti, no kuriem viens ir pārsvarā. Amerikāņu ornitologi ievērojuši, ka Amerikas zilspārnu ķauķi dzied divu tipu dziesmas: vienu no tiem tēviņi dzied satiekoties uz teritoriju robežām, bet otra atskan, kad tēviņš teritorijas centrā sastopas ar mātīti. Otrā tipa dziesmas dažādos ģeogrāfiskos apgabalos ir atšķirīgas, bet pirmā tipa dziesmas ir stereotipiskākas.

Iedzeltenais ķauķis (Hippolais icterina) © Armands Majevskis

Dziesmas evolūcija

Klausoties daudzbalsīgo pavasara putnu kori, mums neviļus rodas jautājums: kā dabā radusies tik sarežģīta un interesanta parādība? Maskavas ornitologs G. Simkins piedāvā šādu dziesmas evolūcijas izskaidrojumu. Kā primāro filoģenētisko pamatu viņš aplūko tēviņa saucienu. Pie tēviņu sauciena pieder ziemas žubītes kliedziens «džīī», zaļžubītes «džruīī», mājas strazda garais svilpiens «tīīīī». Nākamajā evolūcijas pakāpē tēviņa sauciens pārvēršas par saucienu — dziesmu. Tādi, piemēram, ir dzilnīša signāli «vi-vi-vi» un pavasara trilleris, zilzīlītes trilleris, melngalvas ķauķa un vālodzes flautas svilpieni. Nākamajā evolūcijas etapā dziesma sastāv no viena sauciena vairākkārtīga atkārtojuma, piemēram, čuņčiņa dziesma. Ar laiku sauciens, ko izmanto dziesmā, var mainīties, un tad dziesma sastāvēs jau no jauna sauciena atkārtojumiem. Jaunais sauciens jau būs pārvērties par īpašu vokālu elementu, kuru izmanto tikai specifiskiem mērķiem — dziedāšanai. Vēl sarežģītāka dziesma — tas ir divu savstarpēji saistītu saucienu atkārtojums. Raksturīgs piemērs — lielas zīlītes dziesma. Tālāk dziesmā tiek ietverti gan izmainīti saucieni, gan arī imitētas skaņas.

Tādu sugu, kā žubīte un vītītis dziesmām ir noteikta uzbūve, tās ir pabeigtas un ģenētiski nosacītas. Lukstu kāpelētājķauķa (Purva ķauķis) un dziedātājstrazda dziesma ir «bezgalīga», tajā brīvi mainās fragmenti un imitētas skaņas. Uz augstākās pakāpes mūsu putnu vidū atrodas pelēkais mežastrazds. Šā putna «riesta dziesma» sastāv no čērkstošām un griezīgām skaņām, kurās nevar saklausīt ne imitētas skaņas, ne paša saucienus. Mums visiem labi pazīstamā mājas strazda dziesma atrodas mazliet zemākā attīstības pakāpē nekā pelēkā mežastrazda dziesma un der par raksturīgu imitācijas dziesmas piemēru.

Kāds evolūcijas dzinējspēks radījis tik apbrīnojami sarežģītas dziesmas? Uz šo jautājumu centās atbildēt austriešu zinātnieki, kuri par pētījumu objektu izvēlējās kāpelētājķauķus. Kāpelētājķauķu ģints putnu, it sevišķi ceru kāpelētājķauķu, dziesmas izceļas ar savu sarežģītību. Jau pirms šā pētījuma bija ievērots, ka ceru kāpelētājķauķu tēviņi, kam ir sarežģītāks repertuārs, it kā veiksmīgāk veido pārus. Taču šie dati bija iegūti dabā, kur ir gandrīz neiespējami novērtēt dziedošā tēviņa teritorijas kvalitāti, bet teritorijas faktors pats par sevi var ietekmēt mātīti, kad tā izvēlas partneri. Tāpēc austriešu zinātnieki nolēma veikt eksperimentu laboratorijā, kur var sekmīgāk kontrolēt dažādu faktoru ietekmi. Tāpat bija ievērots, ka mātītes, kam ievadīts dzimumhormons estradiols, tēviņa dziedāšanai atbild ar īpašām kustībām. Šīs specifiskās kustības pētnieki izmantoja par indeksu reakcijai uz magnetofonā ierakstītu dziesmu atskaņošanu. Pirmo eksperimentu veica 1983. gada maijā ar astoņām ceru kāpelētājķauķa mātītēm. 1982. gada jūlijā šos putnus izņēma no ligzdām kādā Austrijas ezerā un izaudzēja laboratorijā. Sākumā putniem ierīkoja tādu gaišās dienas garumu, kādā dzīvo migranti, kas ziemo Āfrikā. Aprīlī mākslīgās dienas garums tika pārkārtots tā, ka atbilda dienas garumam Eiropā, bet maija sakumā putnus pa vienam ievietoja skaņu necaurlaidīgās kamerās un ievadīja tiem estradiolu. Pēc desmit dienām putnus pa vienam ievietoja speciālās eksperimenta kamerās, kurās bija uzstādīti skaļruņi un ierīkots lodziņš, lai novērotu putnu izturēšanos. Katram putnam ļāva noklausīties četras minūtes ilgu trīs dažādu sugu tēviņu dziesmu ierakstu. Kaut arī dabā šīs dziesmas skan dažādā skaļumā, eksperimentā skaļums bija visām sugām vienāds, lai nepieļautu kļūdīšanos. Šā ieraksta atskaņošanas laikā mātītes izrādīja specifisko reakciju: ieņēma pozu ar horizontāli noliektu muguru un bieži tricināja spārnus. Šo kustību daudzumu eksperimentātori saskaitīja un savstarpēji salīdzināja. Ceru kāpelētājķauķa mātītes dzirdēja: 1) melnā mežastrazda dziesmu, kas četru minūšu laikā atkārtojās 115 reizes; 2) ezera kāpelētājķauķa dziesmu (80 reizes) un 3) ceru kāpelētājķauķa dziesmu (20 reizes). Visintensīvāk mātīte reaģēja uz savas sugas tēviņa dziesmu. Kā uzskata šā eksperimenta autori, šeit parādījās savas sugas dziesmas izvēles stingra ģenētiska ieprogrammētība. Otrs eksperiments tika veikts dažas dienas vēlāk ar tiem pašiem putniem. Vajadzēja noskaidrot, vai mātītes dod priekšroku tādiem tēviņiem, kam ir sarežģītāks repertuārs. Mātītēm atkal deva noklausīties četras minūtes ilgas trīs dažādu, tikai šoreiz vienas sugas, tēviņu dziesmas, kuras atšķiras pēc sarežģītības.

Upes ķauķis (Locustella fluviatilis) © Armands Majevskis

Eksperimentam izvēlējās trīs ierakstus, kas bija izdarīti dabā Anglijā. Tie krasi atšķīrās savā starpā pēc garuma (viena dziesma bija pārāk īsa, otra — pārāk gara, bet trešā bija parastā garumā). Izrādījās, ka īsajai dziesmai sekoja daudz mazāk mātītes kustību reakciju nekā vidēji garajai un garajai dziesmai. Tomēr netika atrasta statistiski droša atšķirība starp vidēju un garu dziesmu. Taču tam atradās izskaidrojums — tēviņš, kam dziesma vidēji gara, dziedāja nedaudz ātrāk par saviem sugas brāļiem un tātad četru minūšu laikā izdziedāja vairāk zilbju. Šo īpatnību ņēma vērā nākamajā eksperimentā. Tagad izmantoja tikai vienu tēviņu. Tika sastādīta šā tēviņa dziesmu ierakstu virkne, kurā dziesmas atšķīrās pēc repertuāra plašuma. Vienā dziesmā atkārtojās tikai dažas zilbes no šā tēviņa repertuāra, otrā dziesmā dažādu zilbju skaits bija lielāks, bet trešajā — pilns zilbju skaits. Mātītēm atkal deva četru minūšu laikā noklausīties dziesmas. Mātīšu atbildes reakciju statistiskā analīze parādīja, ka, repertuāram kļūstot plašākam, palielinās atbildes reakciju skaits. Darba gaitā izdarīts šāds secinājums: palielinoties ceru kāpelētājķauķa tēviņa dziesmu daudzveidībai, pieaug tā iespējas ietekmēt mātītes uzvedību izšķirošajā ligzdošanas partnera izvēles periodā.

Ir zināms, ka dažām putnu sugām mātītes izvēli ietekmē tēviņa teritorijas kvalitāte. Ievērots arī, ka, piemēram, lielās zīlītes tēviņiem, kam ir sarežģītāks repertuārs, ir lielāka teritorija. Tātad mātīte, izvēlēdamās labāko dziedātāju, iegūst iespēju izaudzēt pēcnācējus labākā teritorijā. Tomēr šis likums ne vienmēr ir spēkā. Amerikāņu zinātnieki novērojuši, ka dziedātājstērstes mātītes ir atsaucīgākas pret tiem tēviņiem, kam ir plašāks repertuārs. Taču šiem zinātniekiem nav izdevies pierādīt, ka repertuāra lielums būtu atkarīgs no teritorijas lieluma, tēviņa vecuma vai ķermeņa izmēriem, no statusa putnu barā vai laika, kad tas aizņēmis teritoriju. Šajā gadījumā, secina amerikāņu pētnieki, mātīšu priekšrokas došana tēviņiem ar plašāku repertuāru ir filoģenētiskas paliekas, kurām kādreiz ir bijusi liela nozīme evolūcijas procesā. Tādējādi šie novērojumi liecina par to, ka dziesmas evolūcijas dzinējspēks minētajos gadījumos ir dzimumizlase.

Noklausoties putnu dziesmas, var ievērot noteiktu likumsakarību: īsās dziesmas ir monotonas, ar garām pauzēm; garās dziesmas ir stipri dažādākas, tās dzied nepārtraukti. Angļu zinātnieki Inss un Sleiters, kas analizējuši šo putnu dziesmu īpatnību, izteikuši domu, ka putnu sugas, kam ir monotona dziesma, sadala to ar pauzēm un līdz ar to izvairās no pierašanas (monotoniskuma princips). Pastāv korelācija starp dziesmas garumu un tās daudzveidīgumu. Šo likumsakarību ilustrē meža strazdi. Šeit var izsekot visām pakāpēm — no vienu frāzi dziedošā plukšķa līdz dziedātajstrazdam, kura repertuārā ietilpst vairāk nekā 100 dažādu frāžu. Autori izsaka pieņēmumu, ka nepārtraukta un daudzveidīga dziesma evolūcijas gaitā radusies vispirms kā mātītes pievilināšanas līdzeklis dzimumizlases darbības rezultātā, bet diskrētas un vienkāršas dziesmas pamatfunkcija ir akustisku sakaru nodibināšana starp tēviņiem. Angļu ornitologiem izdevies novērot, kā var mainīties dziesma, ja putnus pārvieto jaunā, neparastā vidē: Apmēram pirms 100 gadiem Jaunzēlandē ieveda žubītes no Anglijas. Drīz vien putni iedzīvojās šīs salas mežos. 1983. gadā ornitologi ierakstīja žubīšu balsis Jaunzēlandē un salīdzināja šos ierakstus ar Anglijas žubīšu balsu ierakstiem. Atšķirības bija pārsteidzošas. Ja pieņem, ka Anglijā ar pirms simts gadiem žubītes dziedāja tāpat kā tagad, tad te redzama dziesmas mainīšanās jaunas vides ietekmē.

Kā putni dzied

Putniem elpojot gaiss iet caur knābi un rīkli un nonāk elpošanas caurulē — trahejā. Caur traheju gaiss nokļūst bronhos un pēc tam plaušās. Izelpojot gaiss iet pretējā virzienā. Sistēmas, kas vada gaisu, ir pielāgotas arī skaņu veidošanai. 1847. gadā Johanness Millers pierādija, ka putnu galvenais balss aparāts ir apakšējā balsene jeb sirinkss. Apakšējā balsene atrodas starp traheju un bronhiem un veido savdabīgu kameru. Cilvēkiem sirinksa nav, skaņa tiem veidojas augšējā balsenē. Apakšējā balsenē skaņu veido timpālā membrāna un ārējās lūpas, kas atrodas bronhu pretējās sienās. Tā kā putnam ir divas skaņu veidojošās struktūras (pa vienai pie katra bronha ieejas), tad arī skaņas var nākt no katras struktūras neatkarīgi. Timpālās membrānas var iestiepties bronhos dažādā dziļumā, stājoties ceļā gaisa plūsmai un mainot skaņas augstumu (frekvenci) un skaļumu (amplitūdu). Kad gaiss iet caur sirinksu, sirinksa lūpas saspringst, tādējādi mainot skaņas skaļumu un nemainot augstumu. Regulējot ar muskuļiem membrānu spriegumu dziedāšanas laikā, putni var pat atstāt vienu bronhu kādu laiku slēgtu, bet, atverot abus bronhus, — dziedāt divās balsīs. Tāds skaņu veidošanas mehānisms labi izskaidro skaņu daudzveidību putnu vokālajā repertuārā. Un vēl viena interesanta detaļa: putni elpo arī dziedāšanas laikā.

Tītiņš (Jynx torquilla) © Armands Majevskis

Vakarlēpis, piemēram, var nepārtraukti turkšķēt astoņas minūtes, cīrulis nepārtrauc savu trillināšanu pat līdz 18 minūtēm. Laiku pa laikam putniem tomēr ir jāieelpo. Un tiešām, putnu, piemēram, tā paša cīruļa, dziesmā klusi, īsi treļļi mijas ar gariem un skaļiem. Acīmredzot šo īso treļļu laikā putniem izdodas ievilkt gaisu. Jo sarežģītāku dziesmu putns dzied, jo daudzveidīgākām jābūt sirinksa kustībām. Cīrulim, melngalvas ķauķim, lakstīgalai un citiem zvirbuļveidīgajiem dziedātājputniem ir no pieciem līdz deviņiem balsenes muskuļu pāriem. Tieši šie muskuļi kustina membrānas un balsenes lūpas, veidojot dažādas skaņas. Putniem, kuru balss nav tik daudzveidīga, balsenes muskuļu skaits ir mazāks, piemēram, mežirbēm un citiem vistveidīgajiem ir tikai viens balsenes muskuļu pāris. Retos gadījumos skaņas veidojas arī augšējā rīkles daļā, piemēram, gulbim un rubenim šņācot.

Paskatieties putnam knābī. Putnam. tāpat kā mums, cilvēkiem, ir mēle. tikai putna mēlei nav tik svarīga loma kā cilvēka mēlei. Putni mēli izmanto galvenokārt dzeršanai un ēšanai. Sakarā ar jautājumu par to, kā putni izdod skaņas, jāmin kāda dziļa maldīšanās, kas plaši izplatīta gan cilvēku priekšstatos, gan ari literatūrā par putniem. Runa ir par dumpi. Šā diezgan retā, garkājainā un asknābjainā putna balsi var dzirdēt ar niedrēm aizaugušās ūdenstilpēs, taču neuzkrītošā apspalvojuma dēļ ieraudzīt to ir ārkārtīgi grūti, jo šis putns mēdz slēpties un burtiski saplūst ar niedrāju. Tāpēc arī pastāv izdomāti stāsti par šo putnu, ka tos atspēkot nav tik vienkārši. Dumpja balss atgādina tālu kuģa pūtienu vai kāda dzīvnieka māvienu. Šī skaņa it kā rodoties tā, ka dumpis iebāžot savu garo knābi ūdenī un izpūšot caur to gaisu, taču tāds apgalvojums neatbilst īstenībai. Cilvēki, kas novērojuši dumpi no slēpņa, apgalvo, ka dumpis mauj, neiebāžot knābi ūdenī, tātad skaņu rada tikai ar balsi.

Mazuļu balsis

Ir zināms, ka pirmās skaņas putnēni izdod jau pirms izšķilšanās. Putnēna pīkstēšana olā liecina, ka tas drīz nāks pasaulē. Taču pirms tam no olas atskan tādi kā klauvējieni. Agrāk tika uzskatīts, ka putnēns sit ar knābi pa čaumalu it kā censtos pārsist to no iekšpuses. Izrādījās, ka šīs knikšķošās skaņas patiesībā ir putnēna, kurš pārplēsis dīgļa apvalku un izbāzis knābi olas gaisa kamerā, elpošana. Šīm pirmajām skaņām ir liela nozīme visa dējuma sinhronās izšķilšanās koordinācijā. Perētājas mātītes, izdzirdušas mazuļu saucienus, sāk regulāri izdot savu īpašu signālu, un arī tas veicina putnēnu attīstības sinhronizāciju. Ar tādas sinhronizācijas palīdzību 10 – 12 meža pīles vai laukirbes mazuļi izšķiļas vienas diennakts laikā. Tāds sinhronizācijas mehānisms izveidojies dažām putnu sugām, kas ligzdo uz zemes un drošības apsvērumu dēļ spiestas atstāt ligzdu tūlīt pēc izšķilšanās. Vecāku saucieni, kas domāti mazuļiem, kuri vēl atrodas olas čaumalā, stimulē tos ātrāk izšķilties. Cik svarīgi ir tādi akustiski sakari starp vecākiem un vēl neizšķīlušamies putnēniem, pierāda eksperimenti ar meža pīlēm. Perējošā pīle izdod saucienus ar noteiktu intervālu — četras skaņas sekundē. Tādā pašā režīmā sasaucas arī mazuļi pirms izšķilšanās. Eksperimentā embrijiem deva noklausīties magnetofona ierakstu, kurā skanēja putnēnu balsis ar frekvenci divas, četras vai sešas skaņas sekundē. Pirms izšķilšanās normāli uz māti reaģēja tie pīlēni, kas bija dzirdējuši signālus ar sugai raksturīgo intervālu. Tagad kļūst saprotams, kāpēc dabai ir vajadzīga šķietami priekšlaicīga mātes sazināšanās ar mazuļiem. Acīmredzot pēc tāda kontakta pasaulē ienāk putnēns, kas jau zināmā mērā ir sagatavots tālākajai dzīvei. Pēc izšķilšanās putnēni pīkstēdami prasa barību no vecākiem. Mazuļu pīkstēšana ligzdā mudina vecākus doties meklēt barību. Ar balsi barību prasa daudzu «mēmu» putnu mazuļi, piemēram nandu, kuru reizēm sauc par Dienvidamerikas strausu, vai baltais stārķis. Šo sugu pieaugušie putni skaņas ar balsi neizdod. Jādomā, ka balss zaudēšana šādiem putniem ir sekundāra parādība, bet cēlušies tie ir no senča, kas sazinājies ar balsi. Pieaugušie stārķi savā starpā sazinās, klabinot knābi. Mazajiem stārķēniem tas neizdodas, jo knābis vēl mīksts. Paaugušies, putnēni pakāpeniski «zaudē» balsi un pāriet uz sazināšanos ar knābja klabināšanu.

Lielā zīlīte (Parus major) © Armands Majevskis

«Balss zaudēšanu» nandu novērojis Maskavas ornitologs A. Tihonovs Askānija Novas rezervātā, kur šos putnus audzē. Nandu mazuļiem viņš atzīmējis piecus signālu tipus. Agrīnā attīstības stadijā sazināšanās ar skaņu šiem putniem ir visērtākais sakaru veids, kas nodrošina dažādu uzvedības reakciju sinhronizāciju (barošanās, aizsardzības u. c. reakcijas) Nandu balsi «zaudē» 1,5—2,5 mēnešu vecumā, jo ap to laiku ir izauguši tik lieli, ka cits citu redz iztālēm un ar pozu un kustību palīdzību sazinās ar sugas biedriem. Šajā laikā notiek izmaiņas putna skaņu veidotajos orgānos – traheja palielinās un kļūst nepiemērota skaņu viļņu radīšanai.

Ligzdbēgļu un pusligzdbēgļu putnu mazuļiem, pie kuriem pieder vistveidīgie, piles, dumbrcāļi, griezes, ormanīši, ūdensvistiņas, lauči un kaijveidīgie, tūlīt pēc izšķilšanās ir vesels komplekss balss signālu. Tā kā šie putni uzreiz pēc izšķilšanās atstāj ligzdu, balss tiem noder sakaru uzturēšanai ar vecākiem.

Ligzdguļu mazuļiem tik attīstīti komunikācijas līdzekļi nav nepieciešami, jo tie sēž ligzdā un to atrašanās vieta vecākiem ir labi zināma. Pirmās skaņas šie putnēni sāk izdot, prasot no vecākiem barību. Interesantus balss stimula lomas pētījumus attiecībā uz barojošiem vecākiem veikusi bioloģijas zinātņu doktore E. Derimoglu. Viņa novērojusi zīlītes, kas mitinājušās būrītī vecā ozolā. Vecāki nepārtraukti nes barību saviem desmit ēdelīgajiem putnēniem. Pielidojot ligzdai, vecāki izdod tikko dzirdamu saucienu, uz kuru atbildot atskan skaļa izsalkušo mazuļu pīkstēšana. Pētniece apmainīja zīlītes mazuļus ar melnā mušķērāja mazuļiem, kuru balsis, protams, bija citādas. Kad zīlīšu māte pielidoja ar barību un iepīkstējās, tai neviens neatbildēja. Abus vecākus pārņēma liels uztraukums. Tie ilgi bezpalīdzīgi lidinājās ap ligzdu un sēdēja zaros, nemēģinādami barot svešos mazuļus. Tikai pēc kāda laika tie padevās spēcīgajam vecāku instinktam un iemācījās atdot barību svešajiem mazuļiem. Kā redzams, ligzdguļiem izšķirošā nozīme tomēr ir ligzdas vietai, bet ne skaņu kontaktam starp vecākiem un mazuļiem. Vai vienas sugas putnēni savstarpēji sasaucas? Cilvēka izbarotu Centrālāzijas zoslēnu skaņu signālu pētījumi parādīja, ka zoslēni savstarpēji sasaucas ar zemfrekvences skaņām, turpretī pieaugušās zosis labāk reaģēja uz augstfrekvences signāliem (zoslēnu trauksmes saucieni). Skaņu signālu lietošana sevišķi nozīmīga ir tiem putniem, kas ligzdo kolonijās. Sudrabkaijas, piemēram, sāk pazīt savus mazuļus kopš 4—6 dienu vecuma, t i., tad, kad putnēni sāk atstāt ligzdu un vecākiem jāsameklē tie starp daudziem citiem mazuļiem, kas izšķīlušies kaimiņu ligzdās. Kamēr putnēni vēl ir pavisam mazi un sēž ligzdā, vecāki pieņem par saviem arī svešus mazuļus, ja cilvēki tos apmaina. Acīmredzot pirmajās dienās pieaugušajām sudrabkaijām galvenā pazīme nav vis paši mazuļi, bet ligzdas teritorija. Vēlāk apmaiņa vairs neizdodas un pieaugušie putni padzen svešos mazuļus no savas teritorijas, bet savējos atrod pat tad, ja tie ir ieklīduši svešā teritorijā.

Putnu balss attīstība no mazuļu saucieniem līdz pieauguša īpatņa dziesmai milzīga loma ir tai skaņu videi, kurā putnēns aug pašā savas dzīves sākumā. Atcerēsimies Rendiju — E. Setona-Tompsona stāsta «Ielas dziedonis» varoni. No zvirbuļa olas, kas bija ielikta kanārijputniņa ligzdā, izšķīlās putnēns, kurš vēlāk dziedāja, nevis čivināja kā zvirbulis, turklāt daudz aizrautīgāk nekā citi 3 zvirbuļi. Diez vai tā būtu bijusi šā apbrīnojamā dabas pazinēja fantāzija, drīzāk gan viņš zināja par D. Baringtona 1773. gadā veikto eksperimentu. Baringtons bija ielicis kaņepīšu mazuļus cīruļa ligzdā un novērojis, kā mazuļi pārņem sava audzinātāja dziedāšanas veidu. Mazuļi no ligzdas tika izņemti 1—2 dienu vecumā, jo vēlāk, kad putnēni paši to atstāj, tie jau ir piesavinājušies savas sugas dziesmu, lai gan vēl ne reizi nav to dziedājuši. Citu putnu dziesmu tādiem putnēniem iemācīt vairs neizdodas. Aprakstītās parādības liecina, ka putni, tāpat kā citi dzīvnieki, var mācīties tikai noteiktā dzīves posmā.

Pelēkā vārna (Corvus cornix) © Armands Majevskis

Mācīšanās nozīme

Gandrīz visas putnu sugas, izņemot tā sauktos ligzdas parazītus (Latvijā tāda ir dzeguze), pašas apmāca savus mazuļus. Putnēni kopš dzimšanas pakļaujas vecāku signāliem, imitē un kopē to balsi un kustības, iegaumē situācijas. Taču vēl 20. gadsimta pirmajā pusē, neraugoties uz atsevišķiem zināmiem gadījumiem, kad putnēni, kas bija ielikti citas sugas putnu ligzdā, apguva svešu dziesmu, daudzi ornitologi bija pārliecināti, ka putnu spēja dziedāt savas sugas dziesmu ir iedzimta un nav atkarīga no mācīšanas. Pie tāda uzskata speciālisti nonāca ar eksperimentu palīdzību. Tikko izšķīlušies putnēni tika turēti izolācijā, lai tie nedzirdētu neviena cita putna balsi. Tādos apstākļos izaugušie putni dziedāja un izdeva dažādus skaņu signālus, kas it kā neatšķīrās no brīvībā dzīvojošu putnu dziesmām un saucieniem. Tolaik vēl nebija speciālas skaņu analizētājas aparatūras un putnu balsu līdzību eksperimentators noteica ar dzirdi. Vēlāk precīzākos eksperimentos tika noskaidrots, ka, lai gan izolācijā izaugušie putni arī dzied savas sugas dziesmu, tā tomēr atšķiras no brīvībā dzīvojošo sugasbrāļu dziesmas. Protams, sugām ar dažādu dziesmas attīstības un sarežģītības pakāpi iedzimto komponentu loma izpaudās atšķirīgi. Tika pierādīts, ka pieaugušo putnu balsu imitācija ir nepieciešama normālai jauno putnu attīstībai.

Eksperimentus, kuru mērķis bija noskaidrot, kā jaunie putni mācās dziedāt, veikuši daudzi zinātnieki, un šajā sakarībā atrasta vesela virkne īpatnību. Amerikāņu pētnieki, piemēram, deva iespēju mākslīgi izbarotiem baltkakla zvirbuļstērstes mazuļiem dzirdēt savas un svešas sugas pieaugušo putnu dziesmas. Putnēni tomēr iemācījās savas sugas dziesmu. Tāda izlases nosacītība ģenētiski novērš iespēju dabā iemācīties citas sugas dziesmas. Mežā vienā kokā dažkārt tiešām dzied dažādu sugu putnu tēviņi, un ir jābūt noteiktam mehānismam, kas nodrošinātu dziesmas pārmantojamību sugas robežās. Pēdējos gados, pētot putnu smadzenes, zinātnieki atklājuši, ka putnu dzirdes neironi stiprāk reaģē uz savas sugas dziesmu. Citiem vārdiem sakot, šajā gadījumā ir vērojams atgriezeniskās saites kibernētiskais princips, kad apmācāmais dod pozitīvu atbildi uz gaidāmo signālu. Turpretī dažām citām putnu sugām tādas stingras ģenētiskas kontroles nav. Piemēram, sarkanspārnu melnvālodzei gūstā var iemācīt divas dažādas dziesmas, kamēr dabā tas nekad nenotiek. Tātad šeit izvēles pamatā ir cits mehānisms, piemēram, iedzimta reakcija uz raksturīgām vecāku apspalvojuma pazīmēm.

Nozīmīgus putnu balss reakciju veidošanās pētījumus dabiskos apstākļos Latvijā 50. gados veikuši Kārlis un leva Vilki. Galvenā metode viņu darbā bija olu un mazuļu pārlikšana citu sugu putnu ligzdās. Pavisam viņi novēroja apmēram 3000 «audžu bērnu». Tos apgredzenoja un turpmākajos gados izsekoja. Daļa no šiem putniem nākamajā pavasarī atgriezās dzimtajā mežā. Tēviņi ieņēma ligzdošanas teritorijas, un tad eksperimentatoriem bija iespējams novērot «audžu bērnu» pavasara dziedāšanu un pāru veidošanos. Protams, šo putnu dziesmu un citas balss reakcijas eksperimentatori novērtēja ar dzirdi, bet pat tāds aptuvens novērtējums ļāva noskaidrot principiālas īpatnības. Novērojumi aptvēra 36 melnos mušķērājus, 10 lielās zīlītes, četras purva zīlītes un vienu pelēko zīlīti. Veicot eksperimentus dabā, daži fakti, kuri vēlāk tika pierādīti arī laboratorijas apstākļos, izraisīja eksperimentatoru pārsteigumu. Iedomājieties, piemēram, melnā mušķērāja tēviņu, kas mēģina sev piesaistīt mātītes uzmanību, dziedot erickiņa dziesmu. Tajā pašā laikā netālu no šā putna citi melnie mušķērāji dzied savu parasto dziesmu, bet svešā ligzdā izaugušais dziedonis kādreiz iemācīto audžuvecāku dziesmu vairs nemaina. Cits melnā mušķērāja tēviņš ar tādu pašu entuziasmu dziedāja svirlīša dziesmu. Bija gadījumi, kad audžuvecāku «valoda» izrādījās apgūta tikai daļēji.

Zilzīlīte (Cyanistes caeruleus) © Armands Majevskis

Novērojumu rezultātā K. un I. Vilki secina, ka, lai gan signālu saucieni un dziesma pētāmajām sugām ir iedzimti, to veidošanā izšķiroša loma ir imitācijai. Un tiešām, iedzimtībā ietvertā skaņu signālu programma dabiskos apstākļos tiek attīstīta un pastiprināta, jaunajiem putniem imitējot vecāku balsis. Taču, ja šo programmu nepastiprina un vecāku balsis izrādās pavisam citādas, tad tā acīmredzot tiek apslāpēta un putni iemācās sev neparastu «valodu», likdami lietā imitācijas spējas. Tātad pilnīgi pareizs ir pazīstamā padomju fiziologa L. Krusinska izteiciens par to, ka jēdzieni «iedzimts» vai «iegūts» nozīmē tikai augstāku vai zemāku genotipa vai ārējās vides ietekmes īpatsvaru tās vai citas reakcijas izpausmē. Saucienu veidošanā, kā atzīmē K. un I. Vilki, iedzimtajam ir lielāka loma nekā dziesmas veidošanā, tomēr gadās, ka arī šos saucienus imitē pilnīgi un lieto «pareizi», t. i., atbilstoši noteiktai situācijai.

Mātītēm tieksme imitēt ir mazāka nekā tēviņiem. Taču sevišķi interesanti ir tas, ka pirmā dzīves gada laikā iemācītais vēlāk vairs nepakļaujas izmaiņām. Jau minētais Pīters Mārlers ir viens no vadošajiem zinātniekiem, kas pēta putnu dziesmas veidošanās īpatnības to attīstības procesā. Viņa pētījumi, kuros tiek izmantota vismodernākā aparatūra, izceļas ar oriģinalitāti un lielu precizitāti. Lūk, piemēram, kādas dziesmu veidošanās īpatnības divām sugām — dziedātājstērstei un purva zvirbuļstērstei — šis pētnieks atradis, audzējot mazuļus laboratorijā pilnīgas skaņu izolācijas apstākļos. Izrādījās, ka šādos apstākļos izaugušu tēviņu dziesmai piemita dažas līdzības pazīmes ar brīvībā dzīvojošu īpatņu dziesmu attiecībā uz vispārīgākajiem organizācijas parametriem. Galvenās atšķirības attiecās galvenokārt uz skaņu struktūru. Pēc savvaļas tēviņu agresīvās reakcijas varēja redzēt, ka tie uztver atšķirību starp izolācijā izaugušo savas un citas radniecīgas sugas īpatņu dziesmu. Arī mātītes, kas izaugušas gūstā, reaģēja uz izolācijā izaugušu savas sugas tēviņu dziesmu un nereaģēja uz tām tuvas sugas dziesmu. Tātad tādu īpatņu, kam nav bijis iespējas mācīties no saviem sugas biedriem, dziesmā ir pietiekoši daudz sugai specifisku pazīmju, lai tā funkcionētu kā komunikatīvs mehānisms. Tomēr savvaļas tēviņu un mātīšu reakcija uz izolācijā izaugušu īpatņu dziesmu bija mazāk intensīva nekā uz dabā dzīvojošu īpatņu dziesmu. No teiktā var secināt, ka dziesmas komunikatīvās funkcijas tiek precizētas mācīšanās procesā. Jauno putnu vecāku «valodas» apgūšana ir tikai piemērs tam, kāda loma ir mācīšanai putnu dzīvē. K. Lorencs, kas pētījis mācīšanās īpatnības kovārņiem, raksta: «Padomājiet, cik tas ir lieliski: dzīvniekam, kas nejūt iedzimtas, instinktīvas bailes no ienaidnieka, vecāki, vairāk pieredzējušie sugas īpatņi pasaka, kurš ir ienaidnieks, no kā jābaidās! Tā ir īstā tradīcija, kur tēvs savas pašiegūtās zināšanas nodod tālāk dēlam.»

Putni mācās dziedāt pakāpeniski; šim procesam ir vesela virkne secīgu stadiju. Žubītei, piemēram, ir trīs dziesmas mācīšanās stadijas — pēcligzdas, rudens un pavasara. Vissvarīgākie ir divi pēdējie periodi. Jaunie tēviņi atdarina pieaugušo tēviņu dziesmu, kuru tie dzird rudens dziedāšanas periodā. Pavasarī, atlidojuši. ligzdošanas rajonos, jaunie tēviņi intensīvi atdarina pieaugušo tēviņu dziedāšanu un vienlaicīgi pilnveido savu sugas dziesmu, apgūst vietējo dialektu. Žubīšu dziesmas veidošanās beidzas dažu pavasara dienu laikā. Dziesmu, kas izveidojusies šajā «jutīgajā» periodā, putni dziedās visu mūžu. Laboratorijas apstākļos, izmantojot hormonu injekcijas, pieaugušiem putniem ir izdevies atkārtot «jutīgo» periodu. Daudzu sugu dzīvnieku uzvedība ir tik sarežģīta un mērķtiecīga, ka dažkārt neviļus gribas to salīdzināt ar cilvēka saprāta darbību. Uzvedības progress ir vēsturisks progress. Tā uzvedība, ko novērojam dzīvniekiem, ir veidojusies miljoniem gadu ilgas attīstības gaitā. Ne tikai augstākajiem dzīvniekiem, bet arī kukaiņiem, it sevišķi sabiedriskajiem, tādiem kā bites, skudras un lapsenes, pastāv ļoti sarežģīta sazināšanās sistēma ar skaņām, pozām, kustībām un krāsām. Taču spēja noteiktā veidā izturēties un reaģēt uz dažādām situācijām kukaiņiem ir iedzimta. Salīdzinot uzvedības evolūciju divām tālu stāvošām dzīvnieku grupām — pirmmutniekiem, pie kuriem pieder arī visi kukaiņi, un otrmutniekiem, pie kuriem pieder visi mugurkaulnieki, redzēsim, ka pirmajiem tā notikusi ģenētiski fiksēta instinkta sarežģīšanās virzienā, bet otrajiem — plastiskākas, variantiem bagātākas uzvedības virzienā, turklāt augstākajiem mugurkaulniekiem milzīga loma ir mācīšanai un signālu pārmantojamībai. Visaugstāko pakāpi mācīšanās loma sasniedz cilvēka attīstībā. Ievērojamais padomju ģenētiķis akadēmiķis N. Dubiņins apgalvo, ka ģenētiskā bāze, kura izveidojās cilvēces rītausmā, kopumā saglabājusies nemainīga līdz mūsdienām. Pēc šā zinātnieka domām, pārsteidzošo cilvēka evolūciju, sabiedrības sociālās struktūras, kultūras un civilizācijas progresu nosacījušas nevis ģenētisko īpatnību izmaiņas, bet gan sociālā pārmantojamība. Kopš kromaņoniešu laikiem no paaudzes paaudzē nav mainījusies atmiņa, domāšana, emocijas, maņu orgāni. Cilvēks mainās citādi: neizmērojami pieaug viņa informētība, izglītības līmenis.

Pazīstamais etologs N. Tinbergens sniedz interesantu piemēru, kad iemācītais uzslāņojas iedzimtajām reakcijām, padarot tās mērķtiecīgas. Viņš novērojis kaiju koloniju un pamanījis, ka kaijas nereti vienaldzīgi izturas pret putnu trauksmes saucieniem. Kaut gan tiek uzskatīts, ka reakcija uz trauksmes saucienu ir iedzimta, zināma loma te acīmredzot ir arī pieredzei. Izrādījās, ka lielākā daļa ligzdu iemītnieku kolonijā nepievērsa uzmanību ļoti nervozām un bailīgām kaijām, kas bija ieradušās kliegt visniecīgākā iemesla dēļ. Tomēr, ja trauksmes signālu izdeva «uzticams» putns, uz to vienmēr reaģēja. Citiem vārdiem, kaijas iemācās atšķirt, kuru putnu kliedzieni nozīmē nopietnas briesmas, kuru — ne. Pēc N. Tinbergena domām, tā ir ļoti augsta apmācīšanās spēja.

Ūdensvistiņa (Gallinula chloropus) © Armands Majevskis

Putnu mācīties spējā labi izpaužas to psihiskās darbības īpatnības. Šīs spējas ir tikušas noskaidrotas arī eksperimentos. Lasītāji droši vien atceras, kā ievērojamais Kanādas rakstnieks Freds Bodsvorts grāmatā «Svešinieks» diezgan ironiski apraksta profesora ornitologa centienus iemācīt skaitīt līdz pieci vienu no viņa putniem. Iespējams, ka šis personāžs, kā arī visa situācija ir autora izdoma, taču tam pamatā ir eksperimenti, kuriem rakstnieks, būdams profesionāls biologs, protams, varēja zināt. plaši pazīstami ir Oto Kēlera eksperimenti ar kovārņiem, kuriem viņš mācīja skaitīt. Kovārņi Kēlera mēģinājumos izrādījās visspējīgākie iegaumēt daudzumus. Kovārnim iemācīja nosviest vāciņu no kārbiņas ar barību un pēc tam ēst no tās. Eksperimenta gaitā kovārnim priekšā nolika divas tādas kārbiņas. Uz vienas vāciņa bija uzzīmēti trīs, uz otras — četri punkti. Putnam atļāva nomest vāciņu ar trim punktiem un paēst, bet no kastītes ar četriem punktiem to visu laiku dzina projām. Drīz putns to apguva. Pēc tam sekoja interesants un ļoti pārliecinošs eksperiments. Uz vāciņiem punktus nezīmēja, bet uzlika uz tiem dzīvus miltu tārpus. Kovārnis piegāja pie kārbiņas ar trim tārpiem, apēda tos, bet četrus vienmēr atstāja. Šie mēģinājumi parādīja, ka putns var pieņemt lēmumu, balstoties uz objektu daudzumu. Protams, starp punktiem  un miltu tārpiem vispār nav nekādas līdzības. Tātad putni, ieguvuši pieredzi, neatkarīgi no uztverto objektu tipa var atšķirt un atcerēties to daudzumu.

Bet kādu tad maksimālo priekšmetu daudzumu putni var ielāgot? Atbildi uz šo jautājumu sniedz speciāli dresēšanas mēģinājumi. Dodot putniem knābāt vienu no divām graudu kopām, izdevās iemācīt tiem atšķirt kopu ar 3 graudiem no 4, 4 no 5, 6 no 4 un dažreiz 5 no 6. Bet tālāk jau bija spēju robeža, un iemācīt putniem atšķirt kopu ar 7 graudiem no 6 neizdevās. Mēs ar nodomu nosaucām to, ko putni pazina un iegaumēja, par daudzumu, nevis skaitu. Skaits — tas jau ir daudzuma nosaukums.

Žurnālā «Nauka i žizņ» bija iespiesta angļu anekdote par šo tēmu. Tā skanēja apmēram tā:

— Džon, ko jūs šodien skolā mācījāties?

— Saskaitīšanu.

— Cik tad būs, ja pie diviem āboliem pieliks trīs?

— Nezinu. Mēs to darījām ar apelsīniem.

Šī anekdote, lai cik tas būtu dīvaini, ļoti precīzi uzsver svarīgu domāšanas īpatnību. Putni Oto Kēlera eksperimentos parādīja spējas veikt elementāras darbības — noteikt daudzumu un izmantot šo jēdzienu neatkarīgi no konkrētiem priekšmetiem. Abi šie elementi sastopami cilvēka domāšanā, un mēs viegli varam novērot, kā bērniem māka skaitīt pakāpeniski attīstās pēc tam, kad viņi iemācās apzīmēt daudzumu ar vārdiem. Tikai vārds mums palīdz operēt ar skaitļiem. Bērniem, kas mācās skaitīt, jēdziens par daudzumu sākumā vienmēr ir saistīts ar konkrētiem priekšmetiem, kurus viņi skaita (nūjiņas, āboli utt).

Trauksmes signāli

Pēc tēviņa aicinājuma saucieniem vislielākā nozīme putnu dzīvē laikam gan ir trauksmes signāliem. Tie ir tieši saistīti ar putnu eksistences drošību un no to pilnvērtības lielā mērā ir atkarīga izvairīšanās no briesmām.

Barojot ziemā zīlītes, var novērot, kā tās brīdina sugas brāļus par plēsēju uzbrukumu. Par to parādīšanos barotavas tuvumā vienmēr var uzzināt no trauksmes signāla, ko izdod zīlītes. Spalgais paīsais pīkstiens liecina, ka tuvumā parādījies zvirbuļu vanags — šo signālu zīlītes citos nolūkos nelieto. Izdzirduši trauksmi, visi pārējie putni turpat sastingst koku zaros, bet tie, kas bija barotavā, acumirklī nolec no tās tuvākajā kokā. Nekustīgi sēdošus putnus plēsējam ir grūtāk pamanīt — tā acs noskaņota uz kustīgu upuru atrašanu.

Pārsteidzoši ir tas, ka putns, kas pirmais ierauga plēsēju, kliedz, tā piesaistīdams sev plēsēju uzmanību. Kā tāda uzvedība varēja rasties dabiskās izlases ceļā? Par šo problēmu dzīvnieku uzvedības speciālisti ilgi strīdējās. Tomēr, ja tāds pielāgojums radies dabiskās izlases gaitā, tātad tas dod priekšrocības sugai kopumā. Daļēji šo jautājumu var noskaidrot, ja izpēta trauksmes signāla fizikālās īpatnības. Izrādās, ka vanagam nemaz nav tik viegli pamanīt putnu, kas izdod briesmu signālu. Signāls ir it kā pielāgots tam, lai pēc iespējas labāk paslēptu trauksmes cēlēju. Signāla fizikālās īpatnības atbilst šīm prasībām — signāls ir labi dzirdams, bet noteikt, no kurienes tas nāk, ir grūti. Trīs skaņas īpašības padara signāla avotu, t. i., putnu, grūti noteicamu: 1) toņa augstums; 2) tīra tonalitāte; 3) signāls sākumā ir kluss, tad kļūst skaļāks un lēni noklust.

Baltā cielava (Motacilla alba) © Armands Majevskis

Daudzām putnu sugām konstatēti dažādi trauksmes signāli. Labs piemērs tam ir parasta mūsu mežu putna — sarkanrīklītes — signāli. Maijā un jūnijā mežā ligzdojošas sarkanrīklītes ir diezgan bieži sastopamas. Ligzdas tās ierīko nelielos padziļinājumos zemē vai vecos celmos. Parasti iedobums ir tik dziļš, ka no sūnām vai citiem augiem virs ligzdas izveidojas jumtiņš, kas to aizsedz. Perējošā putna brūni olīvzaļā muguriņa labi nomaskē ligzdu no augšas. Ja šajā gadalaikā mežā satiek sarkanrīklīti, tad var cerēt, ka kaut kur tuvumā ir tās ligzda. Zinot sarkanrīklītes signālu nozīmi un dažas tās uzvedības īpatnības, var nojaust, kādā stadijā atrodas putnu ģimenes dzīve. Ja putni vēl tikai būvē ligzdu vai tikko sākuši perēt olas, tad tie cenšas ātrāk pazust no acīm, neizdodot ne skaņas. Bet, ja perēšana iet uz beigām un pēc pāris dienām ligzdā parādīsies mazuļi vai arī tie jau izšķīlušies, pieaugušās sarkanrīklītes izturas citādi. Ieraugot cilvēku, putni izdod trauksmes signālu — klusu, garu «cīīī». Pieaugušās sarkanrīklītes nelido projām, kamēr cilvēks atrodas ligzdas tuvumā, un izdod signālus jo biežāk, jo tuvāk tas pienāk ligzdai. Kaut arī sarkanrīklītes ir turpat blakus, ieraudzīt tās var tikai ar grūtībām. Tās cenšas nerādīties acīs un slēpjas koku lapotnē, pastāvīgi mainot atrašanās vietu, bet ar dzirdi ir ārkārtīgi grūti noteikt, no kurienes nāk signāls. Sarkanrīklīšu mazuļi, izdzirduši trauksmes signālu, pieplok ligzdas dibenam. Ja mazuļi ir paaugušies un tūlīt atstās ligzdu vai arī ir jau izlidojuši no ligzdas un klejo viena vai abu vecāku pavadībā, pieaugušās sarkanrīklītes izdod citu trauksmes signālu – «cik». Salīdzinot vairāku meža putnu sugu trauksmes signālus, atklājās, ka tie ir apbrīnojami līdzīgi. Palīgā tiek ņemta putnu «esperanto» valoda, un trauksmes signāls kļūst saprotams visiem, kam draud briesmas, tāpat kā signāls «SOS» ir saprotams visu tautību jūrniekiem. Šo līdzību var izskaidrot tā, ka dažādu meža putnu trauksmes signāli evolūcijas procesā veidojušies vienādu prasību iespaidā — signālam jābūt noteiktam un saprotamam, un tajā pašā laikā signāla avotam jābūt grūti nosakāmam. Nereti uz viena putna, piemēram, sarkanrīklītes, signālu salido kaimiņos ligzdojoši citu sugu putni — ķauķīši, lielās zīlītes, melnais mežastrazds. Ja miera traucētājs izrādās spārnots vai četrkājains plēsonis — sīlis, vārna vai cauna, Šie putni visi kopā sāk «plēsēja apklaigāšanu». Tā sauc putnu izturēšanos, kas norāda citiem putniem, kur atrodas plēsējs. Pretēji briesmu signālam «apklaigāšanas» signālam ir tādas īpašības, kas padara to viegli nosakāmu. Pie tam ienaidnieks jūt, ka ir atklāts, — par to liecina tā izturēšanās. Plēsēja kustības kļūst nedrošas, tas vairs necenšas uzbrukt un drīz vien aizvācas prom.

Pēc savām fizikālajām īpašībām plēsēja apklaigāšanas signāli dažādām putnu sugām ir līdzīgi un tāpat «internacionāli». Salīdzinājumā ar vanagu briesmu saucieniem šie kliedzieni ir kā asi, pie tam diezgan skaļi plaukšķi. Pie tādiem signāliem pieder sarkanrīklītes «cik», akmeņčakstītes «čak», melngalvas ķauķa «ček». Trauksmes signālu parasti uztver citas sugas īpatņi, kuri dzīvo tajā pašā teritorijā. Trauksmes signāliem var būt arī papildus nozīme. Piemēram, žubīte, ieraudzījusi plēsīgu putnu, kliedz citādi, nekā ziņojot par virszemes plēsēju — lapsu. Šeit jāpiebilst, ka vistai ir septiņi dažādi trauksmes saucieni, ko lieto atšķirīgos gadījumos. Savukārt kaijveidīgo putnu trauksmes signāliem tāpat ir daudz līdzīgu iezīmju, tomēr tie pēc vairākām pazīmēm atšķiras no meža putnu signāliem. Šo putnu (kaiju, zīriņu u.c.), kuri dzīvo atklātās vietās, briesmu signāls ļauj noteikt signalizētāja atrašanās vietu. Kliedzošajam putnam nav kur paslēpties. Daudzu kaijveidīgo putnu trauksmes un briesmu saucieniem ir trillera struktūra. Tādas signāla īpašības pastiprina sakaru drošību un attālumu, kā arī emocionālo iedarbību.

Atdarinātāji

Atdarinātāji ir putni, kuri savā dziesmā izmanto skaņas, kas raksturīgas citām sugām, vai arī citādas skaņas, ko tiem gadījies dzirdēt. No Latvijas putniem pie atdarinātājiem pieder mājas strazds, sīlis, iedzeltenais ķauķis, dažādas kāpelētājķauķu sugas u. c. Atdarināšana putnu vidū ir izplatīta diezgan plaši. Amerikā dzīvo vesela dzimta mežastrazdu — atdarinātāju, no kuriem vienu sugu sauc Mimus polyglotus, kas nozīmē «atdarinātājs, kurš runā daudzās valodās». Pasaulē labākie dziedātājputni — lirastes, kas dzīvo Austrālijā, arī ir atdarinātāji. Kā noskaidrojuši Ļeņingradas ornitologi, iedzeltenais ķauķis savā dziesmā imitē līdz 20 sugu putnu balsis. Daži no šiem putniem ligzdo kaimiņos, piemēram, pelēkie mežastrazdi, plukšķi, vālodzes, žubītes. To balsu atdarināšana ir pilnīgi dabiska, jo tos iedzeltenie ķauķi dzird pastāvīgi. Bet meža tilbītes saucienu, kas bieži sastopams iedzelteno ķauķu dziesmās Ļeņingradas apgabalā, tie droši vien ir dzirdējuši tikai ceļošanas laikā vai ziemošanas vietās jo šī tilbīte Ļeņingradas apgabalā ir reti sastopama.

Ir novērots, ka iedzeltenie ķauķi atdarina nevis savu kaimiņu dziesmu, bet gan dažādos, galvenokārt trauksmes, kliedzienus, kas acīmredzot stiprāk iedarbojas uz to nervu sistēmu. Reiz dzirdētās skaņas atdarinātāji var ievīt savā dziesmā un saglabāt atmiņā visu mūžu. Tā dažreiz putni, pavasarī atgriezušies pie mums no tālām ziemošanas vietām, var paši izstāstīt, kur pavadījuši ziemu. Izcili imitatori ir kāpelētājķauķi. Mūsu republikā visbiežāk sastopams ceru ķauķis, kura dziesma no aizgūtām skaņām sastāv tikai daļēji. Tā tuvākais radinieks un pēc skaita otrā suga — purva ķauķis — turpretī ir gandrīz simtprocentīgs imitators. Tāpat kā ceru ķauķis, purva ķauķis divreiz gadā šķērso ekvatoru ceļā uz ziemošanas vietu un atpakaļ. Ornitologi ir pētījuši šo putnu dziesmu vasaras un ziemas mītnēs (purva ķauķi acimredzot saglabā barošanās teritoriju arī ārpus vairošanās sezonas) un ieguvuši pārsteidzošus rezultātus. Jaunie purva ķauķi sāk iegaumēt skaņas mēneša vecumā, turpina to darīt arī rudens migrācijas laikā un beidz tikai janvārī (6—7 mēnešu vecumā). Turpmāk putns savu repertuāru ar jaunām skaņām vairs nepapildina. Šo faktu konstatēja tādējādi, ka magnetofonā vairāku gadu laika ierakstīja ar atšķirīgiem krāsainiem gredzeniem iezīmētu purva ķauķu dziesmas. Katrs no pētītajiem tēviņiem savā dziesmā apvienoja 63 – 84 sugu putnu skaņas, t.i. vidēji 76. No tām vidēji 31 bija Eiropas putnu suga un 45 — Āfrikas sugas. Āfrikas sugu vidū bija tādi putni, kas dzīvo ļoti ierobežotā teritorijā, piemēram, Etiopijas čiepstējķauķis — Dienvidetiopijā un Ziemeļkenijā, un tas ļāva noteikt, kur pavadījuši ziemu lukstu kāpelētājķauķi.

Mājas strazds (Sturnus vulgaris) © Armands Majevskis

Mājas strazdi, kas apmetas mums kaimiņos, nereti mūs pārsteidz ar ļoti dažādas izcelsmes skaņu imitēšanu. Mājas strazda dziesmā var saklausīt skaņas, kas atgādina āmura klaudzienus vai vārtu čīkstoņu, kā arī kaķa ņaudēšanu un gaiļa dziedāšanu. Otrā pasaules kara beigās angļu ornitologi ievērojuši strazda dziesmā tādas neparastas skaņas kā krītošas bumbas troksnis. Ir zināms arī gadījums, kad mājas strazds, atdarinot tiesneša svilpi, pārtraucis futbola maču.

Dueti un kori

Dažām putnu sugām īpatņi, kas veido pāri, dzied duetā, kopīgi paziņojot par savām tiesībām uz teritoriju. Katrs no abiem dziedātājiem dzied noteiktu dziesmas daļu. Partneru vokalizācija ir tik labi saskaņota, ka grūti noticēt, vai tiešām dzied nevis viens, bet divi dziedātāji. Vispazīstamākie un labi izpētīti ir Etiopijas svilpējčakstes dueti. Šīs uzvedības pamatfunkcija ir pastāvīga kontakta uzturēšana starp putniem, kas dzīvo biezā tropu meža lapotnē. Katram pārim ir savs duetu krājums. Mātītes atbild savam tēviņam un neatbild cita pāra tēviņam. Tāpēc var individuāli atšķirt putnus, izpētot to balsi. Tomēr gadās, ka saskaņotā dziedāšanā piedalās arī vairāk nekā divi putni. V. Torps, kas pētījis svilpējčakstes Āfrikā, novērojis gadījumus, kad putni dziedāja trio un pat kvartetā vai kvintetā. Viens no trio rašanās cēloņiem ir kaimiņu teritorijā dzīvojoša putna iebrukums. Svešais putns pilnīgi noteiktā veidā, ievērojot visas ritma īpatnības, pievienojas teritorijas saimnieku duetam. Savukārt pāris precīzi pielāgo sava dueta parametrus atlidojušā putna dziesmai. Trio un kvarteti var rasties arī tajos gadījumos, kad vecāku pāra teritorijā vēl atrodas jaunie putni. V. Torps min četras dueta funkcijas. Pamatfunkcija ir partnera pazīšana, atrašana un kontakta uzturēšana ar to. Nākamā funkcija ir pāra locekļu savstarpēja stimulācija (parastas redzes demonstrācijas vietā), kuras mērķis ir partneru fizioloģiskā sinhronizācija. Šīs funkcijas nozīme sevišķi izpaužas tropos, kur nav dienas garuma vai citu periodisku vides parametru — temperatūras, mitruma u. c. — krasas maiņas, kas putniem regulē hormonu izdalīšanos. Trešā funkcija ir pāra teritorijas apzīmēšana un aizsardzība. Un pēdējā — no kaut kā nobijušies putni nomierina viens otru.

Daudz interesanta par Etiopijas svilpējčakstu duetiem pētnieki uzzinājuši, eksperimentējot ar šiem putniem gūstā. Tā tika konstatēts, ka viena pāra locekļa prombūtnē savā teritorijā palikušais putns dzied visu duetu, t. i., dzied ne tikai savu «partiju», bet arī partnera «partiju». Izrādījās, ka ar šādu dziedāšanu putns aicina partneri atgriezties. Tas ir it ka aicinājums atgriezties pie «valodas», ko saprot tikai partneris.

Interesanti rezultāti tika iegūti arī, pētot dueta īpašības laika secībā. Otrais putns iekļaujas duetā apbrīnojami precīzi. Svilpējčakstes mātītes reakcija aizkavējas vidēji par 144 milisekundēm. Turklāt katrā no nākamajiem duetiem aizkavēšanās laiks variēja ļoti nelielās robežās. Tas norāda uz to, ka šiem putniem ir ļoti augsti attīstīta ritma izjūta. Cilvēkam tāda reakcijas precizitāte uz skaņu stimuliem ir nesasniedzama. Taču ne tikai tropu mežā var dzirdēt sinhronu putnu dziedāšanu. Ne mazāk pievilcīgi ir putnu kori mērenās joslas mežos. Klausoties tos, nekad nerodas iespaids, ka katrs putns dzied pats par sevi. Gluži otrādi, ir jūtams, ka tas ir saliedēts koris, kurā tiek ievērota noteikta kārtība. Daudzbalsīgais pavasara koris rītausmā un rietā tik skaisti skan tāpēc, ka katrs no dziedošajiem putniem it kā rēķinās ar apstākļiem, kādos skan tā dziesma. Un, dziedot dziesmu tā, lai nepārtrauktu tuvākos kaimiņus, katrs putns rada vislabvēlīgākos apstākļus savas dziesmas skanēšanai.

Ka putni tiešam cenšas izvairīties no skaņu interferences, liecina ASV zinātnieku veiktais pētījums. Viskonsīnas štatā jauktajos mežos 19 putnu sugas izvairās no akustiskas interferences cita ar citu, t. i., katrs īpatnis izvairās dziedāt tajā laika posmā, kad dzied cits. Zinātnieki noskaidroja, ka šīs 19 sugas nodzied apmēram 17,8 dziesmas minūtē. Ierakstījuši magnetofonā atsevišķu sugu dziesmas, pētnieki laiku pa laikam atskaņoja kādas sugas dziesmas ierakstu un novēroja tuvumā dziedošo tēviņu reakciju. Eksperiments apstiprināja novērojumus, kas norāda uz to, ka putni cenšas saskaņot savu dziedāšanu ar apkārtējiem dziedoņiem.

Teksts: Zinātne, 1989, Rīga, J. Kacs, Putnu valoda.23 – 50 lpp.

Melnais meža strazds (Turdus merula) © Armands Majevskis

Dziedāšana

Runājot par putnu bioloģiju, otra spilgta parādība ir dziedāšanas spēja. Pašai dziedāšanai ir tiešs sakars ar pārošanās dzinekli, pie kam dziesmas izpilda tēviņi. Jo spēcīgāks tēviņš, jo stiprāka viņam balss; tādēļ arī ir saprotams, ka visi sugas pārstāvji nedzied vienādi labi. Arī viens un tas pats putns nedzied vienādi, sakarā ar dienas laiku, laika apstākļiem un gada laiku. Zināms, lielai putnu daļai nav dziesmu, un šeit apskatām vienīgi īstos dziedātājus. — Pēc atgriešanās perēšanas vietās putni dzied visvairāk un uzcītīgāk ligzdošanas laikā, it sevišķi rīta stundās un vakara pusē; pusdienas laikā gandrīz neviens putns labi nedzied. Daži putni ir lieli nakts dziedātāji, piemēram, lakstīgala. Dziedāšanas periods turpinās līdz tam laikam, kamēr no olām izšķiļas mazuļi. Putniem, kas perē divreiz vasarā, arī dziedāšana atkārtojas. Dziedāšanu var uzskatīt par sava veida riestu — tēviņš piesauc un pielabina mātīti. Sakarā ar to, arī citu putnu riestu tad varētu uzskatīt par „dziesmu”, lai gan, vispār, par tādu nebūtu saucama rubeņu rubināšana, klijāna svilpošana, sloku „kvorkstēšana” Daži putni ļoti labi prot atdarināt cita putnu balsis; katrs putnu pazinējs un putnu dziesmu mīļotājs ir piedzīvojis šo interesanto parādību. Pazīstams skaņu atdarinātājs ir mūsu sīlis un nedaudz arī melnais strazds. Šie abi putni gūstā iemācās svilpot pat dažādas melodijas un puslīdz skaidri izrunā cilvēka vārdus; tikai reti izdodas sasniegt, ka putnu mātītes mēģina izpildīt dziesmas. Jāatzīmē, ka jaunie putni dažreiz dzied savādāk nekā vecie, ko piemēram, rudens rītos var noverot pie žubītēm. Daudzi putni jaukos rudens rītos, it kā pavasarim līdzīgā laika ietekmēti, sāk atkal dziedāt; to bieži var novērot strazdiem. — Kas interesējas par putnu dziesmām un 
grib iepazīties ar tām, tam agri pavasari jāsāk piegriezt vērība putnu balsīm, lai pamazām iepazītos ar atgriezušos putnu dziesmām. Ja kādu nezinātāju jaukā rītā vasaras sākumā aizvestu kaut kur dziedātāju putnu bagātā vieta, tad viņam grūti būtu atšķirt viena putna balsi no otra, kur visas dziesmas saplūst kopā lieliskā koncertā; lai ar laiku tiešām labi pazītu putnu dziesmas, tad katru pavasari jāatkārto un jāpapildina pagājušā gada novērojumi. — Attēlot putnu dziesmu dažreiz labi izdodas ar cilvēku valodas skaņām, piem. dzeguzes raksturīgo saucienu. Bet dažu putnu balsis ir tik īpatnējas, ka ar burtu palīdzību tikai kaut cik var norādīt uz dziesmas raksturu, bet par attēlošanu nevar būt runa. Muzikāls cilvēks var dziesmu ritmu un skaņu attiecības atzīmēt, lietojot notis. Pēdējā laikā lieto dažādas zīmes, kuru sagrupējumā var attēlot attiecīgā putna dziesmas ritmu un raksturu. Šinī metodē punkts (.) nozīmē īsu skaņu, svītra (—) garāku; viena augstuma skaņas raksta taisnā līnijā, augstākas skaņas paceļ virs līnijas, bet zemākas atzīmē zemāk. Tādā veidā ir iespējams sakombinēt dažādu dziesmu attēlus, saprotams, lietojot arī vēl citas papildu zīmes.

Teksts: Mežu departamenta izdevums, 1936, Rīga, LU Pr. Doc. N. Transehe, Dr. R. Sināts, Latvijas Putni. 18 – 19 lpp.